Divi vakari Saulkrastu džeza festivālā. Recenzē Armands Znotiņš 3
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tiem, kas interesējas par džeza mūziku, vasaras plāni jau iepriekš ir skaidri – festivāls “Rīgas Ritmi” un Saulkrastu džeza festivāls. Tā tas bijis gadiem ilgi, turklāt salīdzinājumā ar Rīgu džeza tradīcijas Saulkrastos ir pat vēl senākas, jo festivāls aizsācies 1997. gadā.
Tagad, 2022. gada vasarā, kultūras pasākumu kļuvis tik daudz, ka trīs jūlija dienas nācās sadalīt starp Saulkrastiem un Jūrmalu. Tā nu Šveices trio “Next Movement” un “Mirage Jazz Orchestra” viesmākslinieks Urošs Peričs šoreiz palika neiepazīts – ar cerību uz nākamajiem gadiem, jo 22. jūlijā Jūrmalas festivālā uzstājās trīs Osokini.
Un otrādi – “Brodvejas mūziklu zelta izlase” un klasiskās mūzikas programma ar Daniilu Bulajevu notika vienlaikus ar Saulkrastu džezu, tādēļ uz 24. jūlija koncertu “Dzimuši Latvijā” devos ar divkāršu prieku. Un uzreiz jāpiemin arī kopīgās iezīmes 2022. gada festivālam “Rīgas Ritmi”, Jūrmalas festivālam un Saulkrastu džeza festivālam – spēja uzturēt augstu māksliniecisko līmeni, profesionālu interpretu iesaiste, balanss starp latviešu un ārzemju mūziķiem.
Saulkrastu festivālam piemīt vēl kāda ļoti simpātiska īpašība – arī šogad te bija iespēja uzzināt, kas džeza mūzikā notiek tuvējās valstīs. Varbūt saskarsme ar Lietuvas un Polijas māksliniekiem, ar Kauņas bigbendu un Adama Venta trio no kultūrapmaiņas viedokļa ir vēl vērtīgāka par slovēņu, amerikāņu, spāņu mūziķu vieskoncertiem, lai gan arī šo perspektīvu labprāt atzīstu par visnotaļ uzrunājošu. Katrā ziņā ar diviem vakariem Saulkrastu estrādē pilnībā pietika, lai uztvertu šīgada festivāla daudzveidību, kur jaunajiem mūziķiem īpaši nozīmīga bija Nebraskas universitātes un Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza kombo saspēle un sadarbība.
Šovasar līdzās klasiskākam džezam “Rīgas Ritmi” skanēja fanka un soula estētikā. Saulkrastu džeza festivālu turpretī papildināja tango un bosanovas intonācijas, kuras 21. jūlijā iedzīvināja trīs poļu mūziķi – saksofonists Adams Vents, akordeonists Pavels Zagančiks un kontrabasists Jaroslavs Stokovskis – kopā ar spāņu solisti Lauru Kubi Viljenu. Tātad – Spānijas, Portugāles, Latīņamerikas mūzikā ietvertās noskaņas un kaislības caur poļu mentalitātes prizmu, un šāds sakausējums šķita pārliecinošs gan no emocionālā skatpunkta, gan priekšnesuma kvalitātes viedokļa.
Lauras Kubi Viljenas balsī raupjāki toņi mijās ar liriskākām krāsām, instrumentālā trio spēlē – bezrūpīga vienkāršība ar sakāpinātu virtuozitāti, un šeit varēja nojaust, ka visiem atskaņojuma dalībniekiem, it īpaši Pavelam Zagančikam, klasiskais slīpējums nācis tikai par labu. Turpat arī vēlamā tēlu diferenciācija – skumjas un pārdzīvojumus vienā brīdī nomainīja gaišākas izjūtas, tad atkal atgriezās iepriekšparedzamie mēnesgaismas rēgi, un jebkurā gadījumā garlaicīgi nebija.
Pirmais zīmīgais kontrasts tematisma izvēlē, raksturu diapazonā, vokāli instrumentālajos tembros – Lauras Kubi Viljenas un Adama Venta trio pretstatījums Rūtai Dūdumai-Ķirsei un Laura Amantova kvartetam, kas uz skatuves kāpa 21. jūlijā uzreiz pēc Baltijas bundzinieku līgas fināla. Šoreiz atgādinājums par “Zelta mikrofona” žūrijā iepazīto albumu “Katram sava tautasdziesma”, un koncertpriekšnesumā, protams, daudz būtiskāka vieta improvizācijām, kur tik pieredzējuši mūziķi kā trombonists Lauris Amantovs, taustiņinstrumentālists Viktors Ritovs, kontrabasists Andris Grunte un bundzinieks Artis Orubs jutās ļoti brīvi.
Rūta Dūduma-Ķirse savukārt konsekventi gājusi uz džeza solistes koncertdarbības mērķi, un te nu ir rezultāts – piesātināts tonis vismaz zemajā reģistrā, attīstīta spēja improvizēt un lielākajā daļā priekšnesumu – arī gaumes izjūta. Kā jau mūziķi vēstīja – “katram sava tautasdziesma”; latviskās skumjas šeit uzskatāmi atšķīrās no portugāļu un argentīniešu emocijām, un mani personiski visvairāk saistīja tieši līksmākās tēmas.
23. jūlijs Saulkrastu festivālā nāca ar pāris kolorītiem pārsteigumiem, no kuriem neprognozējamākais bija amerikāņu džeza kombo – vispirms sekstets (elektroniskais pūšaminstruments, saksofoni, ritma grupa, un šāds salikums nepārprotami pauda zināmas fanka un džezroka iezīmes), bet pēc tam aizvien plašāks sastāvs, pievienojoties arī latviešu vokālistei, saksofonistei, taustiņinstrumentālistei. No anonimitātes izvairījās tikai abi Nebraskas universitātes docētāji – Darens Petits un Pīts Medsens, taču priekšnesuma gaita galvenokārt atklāja tieši ASV studentu kompozicionālo izdomu un radošo mērķtiecību, kas galu galā papildinājās arī ar pozitīvu skatu uz Mūzikas akadēmijas Džeza katedras darbību.
Kā mazāk veiksmīgs izvērsās kāds cits eksperiments – Andra Veismaņa vadītā Vidzemes kamerorķestra iesaiste Kiko Berengera kvarteta koncertā. Par paša spāņu saksofonista un viņa līdzbiedru, it īpaši flamenko ģitārista Huana de Pilāra, spēju uzrunāt klausītājus nebija šaubu, tomēr viss lielais skaņu masīvs izklausījās pārāk izplūdis, vienveidīgs un liekvārdīgs.
Varbūt arī tādēļ, ka spāņu un latviešu kopīgā uzstāšanās sekoja Kauņas bigbendam un solistei Laurai Budreckītei – mūziķiem, kas saistīja un lielā mērā pat aizrāva ar personības šarmu (pirmām kārtām tas, protams, attiecināms uz vokālisti), trāpīgiem aranžējumiem, gaumes izjūtu (atkal jāpiebilst – ne gluži viscaur noturīgu) un spilgtu repertuāru, kas balstījās Ellas Ficdžeraldas dziedātajos opusos.
Rezumējot – Laura Budreckīte ir laipni gaidīta arī Latvijas Radio bigbenda koncertos. Taču tieši tāpat labprāt atkal sastaptos ar Jievara Jasinska vadīto Kauņas bigbendu, ar jaunām Adama Venta un viņa līdzgaitnieku programmām, ar amerikāņu džeza aktualitātēm. Ne tikai Rīga, bet arī Saulkrasti tam ir teicami piemēroti.
