Divi vakari ar Andri Nelsonu 0
Tuvojoties Latvijas valsts simtgades datumam, kultūras pasākumu intensitāte ieguvusi gluži nepieredzētu vērienu. Pirms brīža vēl bija Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra viesizrādes, tagad vienlaikus notiek festivāls “Skaņu mežs”, “Rudens kamermūzikas festivāls” un teātra festivāls “Zelta Maska Latvijā”.
Maskavas Lielā teātra baleta trupas viesizrādēm seko Vahtangova teātris, bet Jaunajā Rīgas teātrī atgriežas Mihails Barišņikovs. “Sinfonietta Rīga” muzicē kopā ar Tomasu Cētmairu un Rūtu Kiliusu, bet “Skaņu meža” publika klausās Tristāna Miraija stīgu kvartetu. Uzstājas Reinis Zariņš, Kristīne Blaumane, Arta Arnicāne, Ksenija Sidorova. Bet Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris izsludina koncertu desmitos no rīta.
No negulētas nakts, visticamāk, atteikšos, taču divus simfoniskos koncertus gan nekādi nevarēju palaist garām – Latvijas Nacionālajā operā 2018. gada 13. oktobrī un dienu vēlāk uzstājās Leipcigas “Gewandhaus” orķestris Andra Nelsona vadībā. Un atšķirībā no daudzām citām ārzemju slavenībām un Latvijā dzimušajiem viņu līdzgaitniekiem, kas uz šejieni atbrauc, atspēlē standartrepertuāru un aizbrauc,
vispārzināmā latviešu diriģenta pārraudzītie priekšnesumi uzlūkojami par bezmaz vai ideālu paraugu tam, kā jāveido koncertprogrammas.
Latviešu komponista jaundarba atskaņojums – ir. Izcila avangarda komponista simtgades atzīmēšana – ir. Ievērojamas latviešu solistes līdzdalība – ir. Protams, reālais atskaņojums atspoguļoja arī vienu otru problēmu, taču salikumā ar iepriekšminēto programmas daļu interesi raisīja pat klasiskā repertuāra izvēle, kas uzreiz uzdeva jautājumu – interesanti, kā būs šoreiz. Jo interpretāciju slavenākajām Pētera Čaikovska opermūzikas lappusēm ir ar ko salīdzināt, Gustava Mālera Pirmo simfoniju šogad Latvijā spēlēja arī Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestris Antonio Papāno vadībā un Liepājas simfoniskais orķestris Gintara Rinkeviča vadībā, un arī austriešu meistara Piektā simfonija te atskaņota daudz – turklāt ļoti labos variantos.
Par to, ka Leipcigas “Gewandhaus” orķestris nedomā atpalikt, vēstīja jau pats 13. oktobra koncerta sākums – Andra Dzenīša opusa “Māra” Latvijas pirmatskaņojums atklāja daudzveidīgus stīgu instrumentu tembrus, dzirkstošus pūšaminstrumentu toņus, krāsainas sitaminstrumentu aprises un, pats galvenais, orķestra mākslinieku pārliecinošu izpratni par 21. gadsimta mūzikas spēles noteikumiem un tikpat vērīgu diriģenta redzējumu.
Šaubīties varētu tikai par to, vai šis darbs ir principiāli jauns pakāpiens Dzenīša daiļradē, jo vairāku citu viņa simfonisko opusu skaņuraksts ar individualizētām atklāsmēm pievērsis uzmanību intensīvāk. Taču citādā ziņā tas bija nepārprotami profesionāls veikums – ar precīzi realizētu tembrālo, intonatīvo, harmonisko koncepciju, ar gaišāku izjūtu un dramatisku zemstrāvu savijumu un ar komponista jaunradei raksturīgo balansu starp konstruktīvo un intuitīvo.
Šaubīties varēja arī par to, vai Kristīnes Opolais dziedājums Lizas ariozo no Čaikovska operas “Pīķa dāma” un Tatjanas vēstules skatā no “Jevgeņija Oņegina” ir viscaur noslīpēts.
Izsekot solistes priekšnesuma un balss toņa emocionālās temperatūras svārstībām bija visnotaļ saistoši un tas arī atbilda romantiskās mūzikas garam, tomēr turpat vīdēja arī intonācijas svārstības un pārlieku liela paļaušanās uz personisko harismu. Tiesa, par orķestra atbalsta trūkumu solistei gan nenācās baidīties, jo Čaikovska mūzikas ainas Nelsona pārraudzītais vācu orķestris iedzīvināja jūtīgi un niansēti, šīm spēles kvalitātēm izpaužoties arī “Polonēzē” no “Jevgeņija Oņegina”.
Visbeidzot, Gustava Mālera Pirmā simfonija, kur Leipcigas “Gewandhaus” orķestris parādīja spēles plastiskumu, lokanību un tīrību (lai gan atsevišķas metāla pūšaminstrumentu epizodes arī vācu mūziķiem izrādījās par grūtu), bet diriģents – mērķtiecīgu iedziļināšanos izvērstās partitūras dramaturģiskajā arhitektonikā, kas arī kļuva par lielisku pamatu simfonijā ietverto jūtu un ideju daudzšķautņainam atveidojumam. Neraugoties uz to, ka trīs Pirmās simfonijas interpretācijas viena gada laikā pavisam noteikti ir par daudz un skaņdarba trešā daļa ar katru reizi izklausās aizvien banālāk un banālāk.
No šī skatpunkta Latvijā nedzirdētais Bernda Aloiza Cimmermaņa koncerts trompetei un orķestrim 14. oktobra programmas pirmajā daļā bija īstajā vietā, uzrunājot ar mākslinieciskās dramaturģijas oriģinalitāti (ar tās atšifrējumu interpretiem nebija nekādu problēmu), vēstījuma neviennozīmību (arī estētisko zīmju un afektu risinājumā orķestris un diriģents darbojās saskaņoti) un dažādu konceptuālo un tembrālo slāņu klātesamību, kur džeza elementus komponists bija izmantojis, lai padziļinātu skaņdarba dramatismu.
Un ar saksofoniem, elektrisko ģitāru un bungu komplektu papildinātais orķestris Cimmermaņa opusa kompleksitātēs iejutās tiešām veiksmīgi, kur neatņemama vērtība, protams, bija trompetista Hokana Hardenbergera ar vienlīdz spožām un trauslām dimensijām apveltītais lasījums. Atgādinot, ka izcila trompetes spēle patiesībā līdzinās eņģeļa balsij – Cimmermaņa gadījumā gan visai apokaliptiska eņģeļa. Līdzīgi kā Heinriham Bellam vai Ingeborgai Bahmanei.
Atliek pieminēt, ka Mālera Piektās simfonijas interpretācija Andra Nelsona un Leipcigas “Gewandhaus” orķestra versijā atbilda augstākajiem kvalitātes kritērijiem – arī šeit diriģents bija teicami sapratis mūzikas individualitāti un divdabību, kas, no vienas puses, sakņojās romantisma tēlu patētikā un eksaltācijā, bet, no otras puses, modernismam radniecīgās daudzslāņu struktūrās.
Līdz ar to Mālera simfonijas atskaņojumā īstenojās abi aspekti – skaņdarba dievišķos garumus mūziķi piepildīja ar izteiksmīgu un piesātinātu saturu, turpretī formas atainojumu raksturoja trāpīga loģika un kolorīti muzikālās domas pavērsieni. Brīnišķīgie un izkoptie mežragu un trompešu solo tikai vēl akcentēja visas interpretācijas nozīmīgo vērtību.
Rezumējot – Andrim Nelsonam jānovēl drosme pievērsties latviešu mūzikai arī turpmāk un jāizsaka cerība, ka nākotnē viņa vadībā Latvijā varēs dzirdēt arī Dmitrija Šostakoviča simfonijas. Protams, ne jau operas bēdīgajā akustikā – Leipcigas “Gewandhaus” orķestris tomēr jāklausās normālā koncertzālē.
