Uldis Šmits: 20 gadu stingra režīma kolonijā – tas nav salīdzināms ar Serebreņņikovam noteikto mājas arestu 5
Mūsu kultūras aprindas, kuras kopumā nav pārāk politizētas, saviļņojās sakarā ar Krievijā notikušo režisora Kirila Serebreņņikova arestu. Nacionālā teātra kolektīvs nāca klajā ar vēstuli viņa atbalstam. Tas ir saprotams, jo Serebreņņikovu labi pazīst arī Latvijā, kur iestudētas viņa izrādes. Viņš turklāt ir Eiropas un pat globāla mēroga slavenība.
Kremļa vara parasti izturas pret mākslas korifejiem iecietīgi pat tad, ja tie mēdz sagādāt politiskajam režīmam galvassāpes. Tāpēc Serebreņņikova arests daudziem bija zināms pārsteigums, kaut gan viņa vadītais “Gogoļa centrs” un tā darbinieki kopš vasaras sākuma tiek pakļauti izmeklēšanai un dažādiem represīviem pasākumiem. Gan jāšaubās, vai režisoram piedēvētā valsts līdzekļu piesavināšanās būtu īstais vajāšanas iemesls. Tam reti kurš tic. Viņa “vaina” drīzāk meklējama tajā apstāklī, ka “Gogoļa centrs” ir režīmam ideoloģiski grūti kontrolējams. Toties izpelnījies milzīgu starptautisku atzinību. Pavisam nesen Serebreņņikovs ieguva arī Eiropas balvu “Jaunā teātra realitātes”. Kritiķi slavē par novatorismu izrādes, kuras nepavisam neatbilst Kremļa “krievu pasaules”, tā teikt, vērtībām. Bet publika, kura šīs izrādes skatās, nemīl blenzt televizorā un neļauj skalot sev smadzenes ar propagandas kanālu saturu. Ja tādu cilvēku kļūs arvien vairāk, ej nu sazini, kas Krievzemē var notikt.
Kirils Serebreņņikovs tomēr ir spilgts mākslinieks, nevis dumpinieks vai diktatoriskā režīma politisks pretinieks. Tāpēc ir pamats cerēt, ka viņa tiranizēšana nevilksies pārāk ilgi un ka režisors turpinās savu radošo darbību Krievijā vai citviet. (Varbūt Latvijā – viņš galu galā skaitās Rīgas goda pilsonis.) Šajā lietā sabiedrības un arī mūsu teātru aprindu aktīvā nostāja ir svarīga. Taču, iespējams, tai ar līdzīgu sparu vajadzēja izpausties jau agrāk.
Piemēram, 2014. gada maijā, kad Krimā tika sagūstīts un nelikumīgi izvests uz Krieviju ukraiņu kinorežisors Oļehs Sencovs. Vai 2015. gadā, kad viņu un Oleksandru Koļčenko tikpat nelikumīgi tiesāja par “terorismu”, respektīvi, mēģinājumiem pretoties savas valsts teritorijas okupācijai un aneksijai. Cinisma kalngals – Ukrainas pilsonim Sencovam piespiedu kārtā “piešķīra” Krievijas pilsonību un piesprieda divdesmit gadus stingra režīma kolonijā. Tas nav salīdzināms ar Serebreņņikovam (pagaidām) noteikto mājas arestu Maskavas dzīvoklī. Protams, Sencovs ir tikai jaunstalants, kas bija tikko daudzsološi uzsācis karjeru. Pasaulē viņu pazīst un atbalsta kā politieslodzīto, taču piederība kino saimei palīdz Sencovam būt par Krievijā iespundēto Ukrainas patriotu sava veida simbolu. Viņam nav radošu saišu ar Latviju. Nav arī lielajos starptautiskajos festivālos gūtu balvu, bet tas netraucēja Pedro Almodovaram vai Andrejam Zvjagincevam pieprasīt Sencova atbrīvošanu. Mākslinieku un arī politiķu aicinājumi parasti paliek bez atbildes, tomēr sabiedrība tos atceras un tie kļūst par zīmīgām laikmeta liecībām. Tāpat kā jebkura cita pilsoniskās pozīcijas paušana – pavisam nesen Maskavā notika solidaritātei ar Sencovu veltīta nedaudzu drosminieku sarīkota manifestācija, kuras dalībnieki krietni riskēja ar savu ādu. Tas ir pretstats mūsu ierastajai vienaldzībai un Latvijas elites vienas daļas savdabīgajam naivumam, sauksim to tā. (Nu kā lai neatceras dažu Ministru kabineta locekļu apmierinātību pēc Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas sēdes, kas nolēma “sasaukt darba grupu humanitārajos jautājumos, lai spriestu par nozīmīgiem vēstures jautājumiem”.)
Liktenīgas sakritības dēļ divas ievērojamas, taču diezgan atšķirīgas personības ir spiestas iejusties noziedznieku lomās, ko tām iedalījusi noziedzīga vara. Sencovs gribēja tai stāties pretī, bet Serebreņņikovs pūlējās ar to sadzīvot. Abi pa dažādiem ceļiem nonāca aizrestotā būrī, lai noklausītos viņiem izvirzītās apsūdzības. Bet ikvienai izrādei – arī absurda teātrī – kādreiz pienāk beigas. Gan pienāks arī šai.
