Māris Zanders: Valdības iespējās ir tikai krīzi puslīdz pārvaldīt, bet ne mainīt notikumu gaitu 23
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada 29. jūlijā “Latvijas Avīzē” publicēju tekstu ar virsrakstu “Laiks paklusēt”. Ja īsi un vienkāršoti: tekstā aicināju dabaszinātniekus taupīt nervus un atturēties no iesaistīšanās viedokļu kaujās par pandēmiju.
Eksperti, protams, turpināja saņemt jautājumus un uz tiem atbildēt, līdz 11. oktobrī publika uzzināja par visai radikālu “paklusēšanas” versiju. Proti, šī gada martā izveidotā “akadēmiskās vides ekspertu grupa” paziņoja, ka “aptur sadarbību ar valdību”. Iemesls – valdība nepietiekoši uzklausa ekspertu prognozes un ieteikumus.
Vai notikušais ir kaut kas ārkārtējs? Nē. Ja ekspertu grupa uzskata, ka tās rekomendācijām nav lielas jēgas, tad lēmums par sadarbības apturēšanu ir pareizs.
Tajā pašā laikā tā ir bieži sastopama situācija arī citās Rietumu demokrātijās. Jo īpaši anglosakšu tradīciju zemēs (Lielbritānija, ASV, u. c.), pateicoties labi attīstītai dažādu domnīcu ekosistēmai, eksperti bieži tiek uzrunāti izpētīt kādu jautājumu un iezīmēt risinājumus.
Vai ekspertu teiktais tiek pilnībā ņemts vērā? Visbiežāk netiek. Parasti rezultāts ir kompromiss starp ekspertu viedokli un dažādu grupu interesēm.
Klasisks piemērs ir politiskie lēmumi, kas saistīti ar klimata izmaiņām, kuru gadījumā, esmu pārliecināts, eksperti vēlētos redzēt izlēmīgākus soļus. Vai tas ekspertiem var radīt velti tērēta laika sajūtu? Var, tāpēc arī saprotams ir lēmums par pauzi attiecībās. Vai neizdevusies sadarbība nozīmē, ka ekspertu paveiktajam nav jēgas? Nē, jo tāda ir.
Pirms “Brexit” daudzi eksperti norādīja uz Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības iespējamajām nepatīkamajām sekām. Valdība un vēlētāju vairākums izlēma citādi, tomēr uz analīzi orientētu cilvēku rīcībā vismaz bija, kā saka, viela pārdomām.
Domāju, ka līdzīgi ir arī kontekstā ar Covid-19 un Latviju.
Vai pēc ekspertu grupas lēmuma par sadarbības pārtraukšanu valdības lēmumi kļūs sliktāki (pieļauju, ka tieši šis aspekts var kādu darīt bažīgu)? Domāju, ka ne – tā skumjā iemesla dēļ, ka mēs jau esam tur, kur esam, un valdības iespējās ir tikai krīzi puslīdz pārvaldīt (vai arī to nespēt), bet ne, kā dažkārt saka, mainīt notikumu gaitu.
Tagad, kad tuvākajiem mēnešiem ir apstiprināts noteikts risinājuma modelis (pareizs, nepareizs, tas ir cits jautājums), būtībā vienīgie jautājumi, kuros varai būs nepieciešams ekspertu viedoklis, būs tie, kas saistīti ar papildus vakcinēšanos – kad, kuras grupas un līdzīgi.
Jautājums par vecuma grupas līdz 12 gadiem vakcinēšanu tuvākajos mēnešos objektīvu iemeslu dēļ nebūs aktuāls, jo šādu vakcīnu vēl nebūs.
Savukārt izvēlētā ierobežojumu modeļa ievērošanas kontrolei eksperti nav vajadzīgi. Ja nu vienīgi – atvainojos, par cinismu – antropologi un t. s. uzvedības ekonomikas pārstāvji, lai paskaidrotu, kāpēc noteikumi tiek masveidā pārkāpti.
Un, ja drīkst kaut ko ieteikt ne-eksperts, noderētu piesaistīt IT cilvēkus dažu, it kā pašsaprotamu, draudzīgā toņkārtā formulētu atgādinājumu izsūtīšanai līdzpilsoņu tālruņos. Piemēram, vairāku augstskolu pētnieku grupa, analizējot gaisa kvalitāti, teiksim, slimnīcās, konstatēja: ja strādājošajiem iesaka biežāk vēdināt telpas, pirmo nedēļu viņi to dara cītīgi. Pēc tam … nu, kā mēs visi visbiežāk rīkojamies arī citu labu apņemšanos gadījumos. It kā sīkums, bet šajā posmā dažkārt sīkumi ir būtiski.
Ekspertu un politiķu monologi visbiežāk par dialogu nekļūst – it sevišķi, ja tēma skar nepopulārus iespējamos lēmumus. Šonedēļ ekspertu (piemēram, Uga Dumpja) publiskajos komentāros vēl izskanēja grūti apslēpjams sarūgtinājums.
No otras puses, eksperti atgriežas (kaut spriežot pēc jau minētā Dumpja intervijas) tajā tēmu lokā, kurā viņi varbūt patiesībā jūtas komfortablāk – piemēram, komentējot ziņas par jauniem farmakoloģiskiem risinājumiem Covid-19 ārstēšanā, jaunām atziņām par slimības īpatnībām un līdzīgi.
Tēlaini izsakoties, labāk prasīt ekspertu viedokli par multisistēmu iekaisuma sindromu un tā saistību ar laiku, kas nepieciešams starp izslimošanu un vakcinēšanos, nevis kacināt, aicinot komentēt valdības lēmumus.
