Krievijas ģenerāļu arests 1994. gadā Rīgā – ”bīstamākais brīdis Baltijas politikā” 7
30. aprīlī aprit 20 gadu, kopš 1994. gadā Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un ārlietu ministrs Valdis Birkavs Maskavā parakstīja iekšpolitiskos strīdos un diplomātiskos cīniņos tapušo Krievijas armijas izvešanas līgumu. Sarunas par armijas izvešanu, sākušās 1992. gadā, noritēja ne bez incidentiem. Skaļākais notika 1994. gada 10. janvārī, kad Rīgas Vidzemes priekšpilsētas valdes priekšsēdētājs Andrejs Ručs deva rīkojumu deportēt divus Krievijas armijas ģenerāļus.
Pirms 20 gadiem Nacionālās drošības padomes paziņojumā par incidentu bija teikts: “Nesaskaņu laikā A. Ručs pavēlēja municipālās policijas pārstāvjiem saslēgt rokudzelžos abus ģenerāļus, no kuriem viens bija [Krievijas] Ziemeļrietumu karaspēka grupas (ZRKG) pavēlnieka vietnieks, un nogādāt uz Latvijas un Krievijas robežas.” Viņus apsardzes uzraudzībā ievietoja vieglajā automašīnā un aizveda nezināmā virzienā. Vienlaikus Ručs deva rīkojumu ar ieročiem pretoties jebkādām, arī Latvijas Republikas drošības vienībām, ja tās mēģinātu aizturētos atbrīvot. Kas bija noticis?
1994. gada 10. janvāra rītā Vidzemes priekšpilsētas valdes priekšsēdētājs, paša izveidotās Vidzemes priekšpilsētas municipālās policijas un 13. bataljona zemessargu atbalstīts, ieradās Krievijas armijas apsaimniekotajos objektos Krustabaznīcas ielas apkaimē. Ierašanās pamats bija neskaidrības ar Krievijas armijnieku aizņemto dzīvojamo ēku statusu un garnizona namu pārvaldes dokumentāciju. Ja tic Krievijas vēstniecības vēlāk iesniegtajai notai, divi bruņoti zemessargi pie Rīgas garnizona namu pārvaldes sāka dežurēt jau 9. janvārī pa dienu, bet 10. janvārī piecās automašīnās ieradušās 15 bruņotas personas. Plkst. 8.30. zemessargi un municipālie policisti bloķējuši armijas sportistu viesnīcu un ASK peldbaseinu. Stundu vēlāk 16 zemessargi tāpat aplenkuši Krievijas armijnieku namu pārvaldi Purvciemā, Ilūkstes ielā 107. Zemessargi atsaukušies uz Vidzemes priekšpilsētas vadības rīkojumu ēkās nevienu neielaist, jo tās ir Latvijas īpašums.
Operācijas dalībnieku vidū līdzās Ručam bija arī Vidzemes priekšpilsētas, vēlāk visas Rīgas Municipālās policijas priekšnieks Mārtiņš Andersons un Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas, kā arī Nacionālās drošības komisijas locekļa, deputāta Odiseja Kostandas palīgs Juris Dobelis. Tiesa, viņa statuss šajā akcijā bijis tikai “Ruča pieaicinātā persona”.
Incidents izvērtās asā konfliktā ar ZRKG pavēlnieka vietnieku ģenerālmajoru Nikolaju Tailakovu un ģenerālmajoru Anatoliju Vodopjanovu. Domstarpību karstumā Ručs lika padotajiem uzlikt abiem ģenerāļiem rokudzelžus un izraidīt no Latvijas. Aizturētos tomēr neaizveda pārāk tālu, jo pēc dažām stundām, kad jau bija izcēlies starptautisks skandāls, viņus atrada Latvijas drošībnieki.
Krievijā kaujas gatavība
Daudziem vēlāk šķita aizdomīga ātrā Krievijas armijas vadības un Maskavas reakcija. ZRKG pavēlnieks Majorovs bija nekavējoties personiski vērsies pie Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa ar brīdinājumu, ka Krievijas armija “operatīvi iejauksies notikumu gaitā”, ja aizturētos neatbrīvos. Apstulbinošā vēsts par notikumiem Krustabaznīcas ielā Latvijas vadību sasniedza tieši brīdī, kad Maikapara namā notika Nacionālās drošības padomes sēde. To pārtrauca. Policija un robežsardze metās meklēt nolaupītos ģenerāļus. Situāciju sarežģīja Ruča liegšanās stāstīt, kādā virzienā gūstekņi aizvesti un kāds ir automašīnas numurs. Auto pa apvedceļiem dodoties uz Latvijas robežu un ģenerāļus apsargājot ar automātiem bruņoti vīri bruņuvestēs Mārtiņa Andersona vadībā.
Izsaukts uz Nacionālo drošības padomi, Vidzemes priekšpilsētas vadītājs atteicās Valsts prezidenta apsardzei nodot savus ieročus. Divas pistoles Ručs Ulmaņa adjutantam pasniedza tikai pēc telefoniskas konsultēšanās ar partijas “Tēvzemei un Brīvībai” Saeimas deputātu, Saeimas izmeklēšanas komisijas vadītāju Robertu Mīlbergu. Ručs komisijas locekļiem skaidroja, ka ar Krieviju iespējams runāt “tikai no spēka pozīcijām”.
No ministra Kristovska skaidrojuma 5. Saeimas plenārsēdē 1994. gada 27. janvārī: “Sakarā ar abu ģenerāļu nelikumīgo aizturēšanu Krievija dažu stundu laikā bija izsludinājusi kaujas gatavību tādās karaspēka daļās, kuru bruņota iejaukšanās faktiski varēja likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību. Tikai nekavējoša Latvijas Republikas augstāko amatpersonu rīcība, stājoties tiešos kontaktos ar Krievijas Federācijas vadību, neitralizēja notikumu tālāko negatīvo attīstību.”
Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, saņēmis ziņu par ģenerāļu nolaupīšanu, bija devis rīkojumu veikt “enerģiskus pretpasākumus”. Tikmēr aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs vēl pirms ģenerāļu atbrīvošanas paspēja paziņot, ka Pleskavas gaisa desanta divīzijā izsludināta paaugstināta kaujas gatavība. Nākamajā dienā vienu no divīzijas rotām patiesi pārdislocēja tuvāk Latvijas robežai. Lai atspriegotu situāciju, Ulmanim nācās personiski zvanīt uz Krievijas prezidenta kanceleju un nosūtīt Jeļcinam personisku atvainošanos par “atklātu provokāciju no dažu personu puses”. Kad Tailakovu un Vodopjanovu atbrīvoja, tajā pašā 10. janvārī pieņemtais Nacionālās drošības padomes paziņojums sabiedrībai uzsvēra: “Ruča izraisītais incidents ir nodarījis valsts prestižam neapšaubāmu kaitējumu un radījis grūti prognozējamas starptautiskas sekas. Tas apdraud Latvijas un Krievijas sarunas, kuras šodien bija paredzēts atsākt, kā arī iespējamo tikšanos augstākajā līmenī.” Latvijas Ārlietu ministrija 12. janvārī Krievijas Federācijas vēstniecībai atvainojās, piebilstot, ka Latvijas puse notikušo uzskata par “atsevišķu Latvijas aprindu” mēģinājumu kavēt armijas izvešanas sarunu gaitu un sarežģīt abu valstu attiecības.
”Nesapratām, ko domāt”
Konfliktam Ručs bija izvēlējies Latvijai ļoti neizdevīgu brīdi. Nepietika ar to, ka akcija notika tieši 10. – 11. janvārī – gaidāmo kārtējo Latvijas – Krievijas starpvalstu sarunu raunda fonā, dažas stundas pirms armijas izvešanas sarunu vadītāja Sergeja Zotova lidmašīnas nolaišanās Rīgā. Kontekstu papildināja Baltijas valstu prezidentu pošanās 11. janvārī apspriesties par pievienošanos NATO programmai “Partnerattiecības mieram” un ASV prezidenta Bila Klintona gatavošanos ierasties Eiropā.
“Stokholmā nesapratām, ko domāt,” atmiņu grāmatā “Atgriešanās. Zviedrijas drošības politika un Baltijas valstu atgūtās neatkarības pirmie gadi 1991–1994” raksta Zviedrijas diplomāts Larss Pēters Fredēns, kurš tolaik līdzdarbojās Krievijas armijas izvešanas aizkulišu sarunās. Līdzīgs mulsums valdījis arī citu Rietumu diplomātu vidū. Zviedru diplomātam radusies sajūta, ka Maskava iepriekš zinājusi, kas gaidāms. Starpgadījums ar ģenerāļiem Latvijai Rietumu acīs lika izskatīties nestabilai. “Lai arī kas aiz tā visa slēptos, šeit nu mums bija piemērs tam, ka vanagi abās pusēs neapzināti sadarbojās,” raksta Fredēns. Zviedrijas premjers Karls Bilts vēlāk notikušo nosauca par bīstamāko brīdi Baltijas politikā visā viņa valdīšanas laikā.
No Latvijas delegācijas vadītāja armijas izvešanas sarunām, ĀM parlamentārā sekretāra Mārtiņa Virša 1994. gada 14. janvāra intervijas “Lauku Avīzei”: “Sarunu sākums ar Zotova kungu bija drūms un sarežģīts. “Smalkais” ģenerāļu arestēšanas pasākums ir panācis to, ka Latvijas pusei sarunās bija atņemtas manevra un atklātas diskusijas iespējas.” Jā, starpgadījums bija pārāk sīks, lai nopietni ietekmētu debašu gaitu vai izraisītu karu. Taču grūti prognozēt, kas notiktu, ja kāds Krievijas armijas virsnieks Krustpils ielas “sadzīves” konfliktā būtu gājis bojā. Virsis lēsa, ka tāda scenārija gadījumā rezultāts varētu būt pat valsts bojāeja. Ar vieglajiem strēlnieku ieročiem bruņotā zemessardze nespētu stāties pretim Krievijas regulārajai armijai.”
Dobeļa stāsts
”Troksnis toreiz bija diezgan liels,” tagad atceras Latvijas Kara muzeja pēckara vēstures nodaļas vēsturnieks Jānis Maurītis. Viņš piekrīt dažādu apstākļu sakritības aizdomīgumam, taču nez vai tas bijis apzināts mēģinājums izgāzt karaspēka izvešanas sarunas. Drīzāk Ručs rīkojies spontānā vēlmē parādīt, ”kurš te tagad saimnieks”. Diemžēl mēģinājumi saistīties ar pašu Andreju Ruču raksta tapšanas laikā nevainagojās panākumiem. Toties Okupācijas muzejā glabājas otra notikumu līdzdalībnieka – Jura Dobeļa – videoliecība vēsturniekam Ritvaram Jansonam, sniegta 2011. gada 8. februārī. Dobelis stāsta, ka pēc ierašanās pie Krievijas armijas garnizona objektiem noskaņojums bijis, ka kaut kas ”ass” varētu notikt. Zemessargi un municipālie policisti bloķējuši ieeju ēkā, neielaižot tajā armijnieku namu pārvaldes darbiniekus. Tie zvanījuši armijas vadībai: ”Ieradās tiešām nopietna pārstāvniecība. Tur bija pulkveži un apakšpulkveži un trīs ģenerāļi.”
Sarunas notikušas citā ēkā, pie liela galda: ”Atceros, ka sarunas sākās miermīlīgi. Bet uz mani ietekmi atstāja tas, ka ģenerālis Tailakovs pateica: ja jūs nedosiet signālu visiem (zemessargiem un municipālajiem policistiem) iet prom, mēs ēku debloķēsim. Ko nozīmē ”debloķēšana”? Skaidrs, ierodas zaldāti ar ieročiem rokās. Vismaz mana reakcija bija tāda, ka to nedrīkst pieļaut, jo tur vairs nav nekādas garantijas. Ja sāks šaut viens, sāks šaut otrs un vēl desmit cilvēki. Nolikt mūsu puišus zem sitiena – to es nekādā gadījumā nebūtu pieļāvis.(..) Tā kā viņš bija pirmā persona Vidzemes priekšpilsētā, Ručs tanī brīdī pie galda uzņēmās iniciatīvu. Viņš pielēca kājās, nosauca savu vārdu un tēva vārdu un teica: ”Es paziņoju, ka jūs arestēju un izraidu no Latvijas.” Puiši aiz durvīm jau gaidīja signālu. Ienāca iekšā. Tālākais jau bija tehnikas jautājums.” Tailakovs padevīgi pastiepis rokas, bet Vodopjanovs mēģinājis iebilst. Trešajam ģenerālim vienkārši likts iet prom. Gūstekņi iesēdināti mikroautobusā un aizvesti ”uz mežu”. Dobelis intervijā uzsver, ka rīcība bijusi pareiza, jo, ja ģenerāļiem ļautu izsaukt karavīrus, būtu ļaunāk.
Arī deputāts Māris Grīnblats (”Tēvzemei un Brīvībai”) 1994. gada 27. janvāra Saeimas sēdē pauda, ka īstie provokatori bijuši ģenerāļi, kas ”pirmdienas rītā atradās šajā faktiski nemilitārās daļas teritorijā”. ”Vai tas vien jau neliecina par to, ka viņi bija pietiekami labi informēti par šīs daļas pārņemšanu?” taujāja Grīnblats. Frakcija gan atbalstot enerģisku rīcību okupācijas armijas īpašuma pārņemšanā, taču ne tādās formās kā konkrētajā gadījumā, faktiski nepadomājot par sekām.
Andrejam Ručam karstgalvība maksāja karjeru. Steidzamības kārtā sasauktā Ministru kabineta sēdē viņu atcēla no amata. Prokuratūra ierosināja krimināllietu pret incidenta radītājiem, vainojot tos dienesta pilnvaru pārsniegšanā un nelikumīgā brīvības atņemšanā. Policija pēc valdības rīkojuma jau 11. janvārī atbruņoja Vidzemes priekšpilsētas ”municipāļus”, neskatoties uz Ruča draudiem, ka viņa vīri atklāšot uguni. 90. gadu vidū Ručs nonāca namu pārvaldes ”Teika” pārvaldnieka amatā, un arī tur neiztika bez skandāliem par dienesta pilnvaru pārkāpšanu.
Raksta autors pateicas Ārlietu ministrijas Ārlietu dienesta vēstures un diplomātisko dokumentu nodaļai par piešķirtajiem materiāliem.
