Divi klavieru trio ar domubiedriem 0
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris gatavojas Vecgada koncertu sērijai ar vijolnieci Paulu Šūmani, tenoru Djego Silvu un diriģentu Sesto Kvatrīni, turpretī orķestra klavieru trio mūziķi ir vēl noslogotāki, īsi pirms tam uzstājoties ar ansambļa piecu gadu jubilejas koncertu Lielajā ģildē. Arī Liepā
as simfoniskais orķestris gatavojas gadumijas koncertam, šim nolūkam pieaicinot citu slavenu vijolnieci – Kristīni Balanas – un kopā ar diriģentu Gunti Kuzmu dodoties uz Cēsīm. Taču Cēsu koncertzāle ir piemērota arī kamermūzikas programmām, un tur savukārt pirmssvētku dienās uzstājās “Trio Palladio”.
Tā nu abu ansambļu sagatavotās programmas papildināja viena otru, un līdztekus klavieru trio priekšnesumiem publika varēja dzirdēt arī muzicēšanu nedaudz plašākā sastāvā – ar domubiedriem; Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra klavieru trio māksliniekiem koncerta otrajā daļā pievienojās altists Pēteris Trasuns un kontrabasists Oskars Bokanovs, bet “Trio Palladio” programmas pieteikumā minētais Mesiāna vārds nozīmēja atskaņojumu franču meistara radītajam “Kvartetam laika galam”, tātad – ar Krievijā dzimušā un Itālijā strādājošā klarnetista Antona Dreslera līdzdalību.
Vijolniekam Indulim Cintiņam un čellistei Dacei Zālītei nav pieticis ar darbu orķestrī un spēlētajām solopartijām, arī pianista Mārtiņa Zilberta darbību raksturo plaša radošā amplitūda, un tā rezultātā triju mūziķu izveidotais klavieru trio piecu gadu laikā uzstājies ne vienreiz vien.
Šoreiz – 2018. gada 21. decembrī – programma būtu visnotaļ klasiska, jo Astora Piacollas cikls “Četri gadalaiki Buenosairesā” pieder pie labāk zināmajiem komponista darbiem, un tas pats attiecas arī uz Franča Šūberta klavieru trio “Forele”, ja vien pa vidu nebūtu jaundarba pirmatskaņojums.
Bet jaundarbs bija, turklāt Platona Buravicka radīts, un viņš spēj sagādāt pārsteigumus. Taču bez jaunatklāsmēm gluži neiztika arī Piacollas cikla lasījumā – līdztekus priekšstatam par ansambļa saliedēto spēli jau no paša sākuma šī interpretācija uzrunāja ar neierastākiem vaibstiem, kuros spoguļojās gan kontemplācija un Ziemassvētku noskaņu atblāzmas, gan ziemeļniecisku kaislību gamma.
Un zīmīgi, ka programmā Piacollas opuss bija nosaukts par “Četriem gadalaikiem ostas pilsētā”, un patiešām – ar šādu tēlu un izjūtu paleti tikpat labi varētu sastapties arī Liepājā un Ventspilī. Jāteic, ka tas nebūt nebija slikti.
Par radošu veiksmi saucama arī Platona Buravicka partitūra “Jauna rindkopa”. Līdz šim komponists vairāk koncentrējies vai nu uz ritmiski un dinamiski spriegu muzikālo kontūru iedzīvināšanu, vai arī uz absolūtu lirismu, bet šajā jaundarbā bija abi elementi, to savijumam vēstot par daudzslāņainākām tematiskām paralēlēm, par daudzšķautņaināku māksliniecisko dramaturģiju.
Līdz ar to šeit lielā mērā zuda iepriekšējo Buravicka darbu atskaņojumu laikā regulāri piedzīvotais iespaids – mūzikas suģestējošā plūsma varētu vēl turpināties, saskarties ar jauniem pavērsieniem, bet hronometrāža beigusies un autors pieliek punktu.
Skaņdarbā “Jauna rindkopa” Platons Buravickis bija mainījis savu skatījumu uz muzikālo laiktelpu un pateicis ļoti daudz – tiesa, mainīgā intensitātē, bet šādus pretstatus, šādu arhitektoniku komponista daiļradē vienalga vēlētos iepazīt vēl izvērstākā un simfonizētākā veidolā.
Pret pirmatskaņojuma spēles kvalitātēm nebija nekādu iebildumu, bet Šūberta kvinteta lasījums tomēr izklausījās blāvāks. Varbūt arī tādēļ, ka Lielās ģildes akustikā tembrālās krāsas neizbēgami izbalēja, arī altista un kontrabasista līdzdarbībai vairāk iezīmējoties ar raksturu, nevis nianšu maiņām – taču, neraugoties uz to, Induļa Cintiņa, Daces Zālītes un Mārtiņa Zilberta vienlīdz kolorītajam un precīzajam sniegumam tiešāka aktivitāte, spilgtāku akcentu salikums būtu nācis tikai par labu. Varbūt nākotnē to varēs piedzīvot citās programmās, citās koncertzālēs.
“Trio Palladio” uzstāšanās 22. decembrī Cēsīs bija rūpīgi pārdomāta no vairākiem skatpunktiem. Programmas izvēle liecināja par nopietnu un neordināru repertuāru, kur Džonatana Hārvija “Lidojuma elēģija” vijolei un klavierēm, Arvo Perta trio “Mozart-Adagio” un Zigmunta Krauzes “Kvartets piedzimšanai” atgādināja, ka Latvijā nepilnīgi zināmi pat slavenā igauņu meistara instrumentālie opusi, kur nu vēl Krauzes un Hārvija daiļrade; iepriekšminēto darbu atskaņojumi koncerta pirmajā daļā daudzveidīgos rakursos atklāja vijolnieces Evas Binderes, čellistes Kristīnes Blaumanes un pianista Reiņa Zariņa izcilās mākslinieciskās spējas, tostarp iedziļināšanos ikkatras partitūras skaņuraksta paustajā jēgā un vēstījumā, ansambļa spēlē jaušamo saprašanos no pusvārdiem, ideālam tuvu balansu starp racionālo un intuitīvo; turpretī “Kvartetā laika galam” Olivjē Mesiāns bija atvēlējis izvērstus un piesātinātus soloposmus ne tikai vijolei un čellam, bet arī klarnetei, un šo iespēju “Trio Palladio” kopā ar Antonu Dresleru pienācīgi izmantoja. Tādēļ arī koncerta izskaņa beigu beigās atstāja gluži svētsvinīgu iespaidu.
Tas gan nenozīmē, ka šī programma neraisītu arī diskutablākas pārdomas. Līdzīgi kā Šūberta kvinteta lasījums dienu iepriekš, arī Mesiāna šedevrs droši varēja skanēt ekstravertākā, aizrautīgākā, koncertiskākā versijā, turklāt neko nezaudējot no šī darba dziļākā piepildījuma – ja vien klarnetista sniegums nebūtu bijis tik atturīgs, šādi acīmredzot ietekmējot arī pārējos ansambļa dalībniekus.
Savukārt ar Zigmunta Krauzes “Kvartetu piedzimšanai” koncerta sākumā bija drīzāk pretēji – Reiņa Zariņa spriegie un iekšēji koncentrētie solo šeit daudzējādā ziņā noteica visas interpretācijas dinamiku un atmosfēru, un žēl tikai, ka poļu komponista darbā ietvertā informācija tā arī neatspoguļoja sevišķu oriģinalitāti vai vispārinājumu.
Jādomā, ka arī “Trio Palladio” noderētu latviešu komponistu jaundarbi, un skaidrs, ka no iespējas dzirdēt savu mūziku Evas Binderes, Kristīnes Blaumanes un Reiņa Zariņa priekšnesumā neatteiktos ne Platons Buravickis, Ēriks Ešenvalds un Ruta Paidere, ne arī daudzi citi. Un galu galā – vienmēr var ielūkoties arī agrāk tapušajās partitūrās, atceroties par Pēteri Vasku, Artūru Grīnupu un citām izcilām personībām.
