“Vai jūs tiešām domājat, ka “Pērkons” gāza PSRS?” Intervija ar Koriju Makleodu 7
“Man jāpieskata cilvēki, lai viņi skatoties neieskrien sienās,” man saka KORIJS MAKLEODS, “Pērkonam” veltītās virtuālās realitātes tehnikā veidotās īsfilmas “”Pērkons”: A VR Rockumentary” autors. Oficiālo pirmizrādi Latvijā filma piedzīvos 1. septembrī galerijā “Noass”, un tā būs viena no neparastākajām pirmizrādēm, jo filmu īpašā ierīcē vienlaikus var skatīties tikai viens cilvēks.
Esmu tikko beigusi skatīties “Fallon” veidoto filmu. Kaut gan virtuālās realitātes brilles man nav pilnīgi jauna pieredze, “Occulus” klātbūtnes efekts rada vieglu reiboni. Korijs pieskatījis, lai neieskrienu sienā un nepakrītu, un, kamēr, vēl īsti neatgriezusies no paralēlās realitātes, sakopoju domas, filmas autors jau gatavs sarunai.
– Esmu filmu rādījis jau simtiem cilvēku Francijā un Amerikā, un interesantākā reakcija ir Latvijā, jo cilvēki pārzina vēsturi labāk, zina “Pērkona” stāstu, latviešu tautas stāstu, ar kuru tas savijies. Bet, zini, vakar arī rādīju filmu latviešiem, un es jūtu – viņi ir pieklājīgi, viņi to nesaka, bet es jūtu, ka sevī viņi domā: “Vai jūs tiešām domājat, ka “Pērkons” gāza PSRS?” Un mana atbilde ir – viennozīmīgi jā!
– Tas bija arī pirmais jautājums, ko sev uzdevu, un atbilde bija – jā, bet viņi, protams, nebija vienīgie. Ja iztēlojas lietu, kura rezultātā nobrūk krasts, tad “Pērkons” varēja būt viena no lielākajām pilēm…
– Tur ir dziļāks jautājums. Es domāju, PSRS gāšana sākās ar individuālām balsīm – Aleksandru Solžeņicinu, Iļju Kabakovu, Daini Īvānu. Amerikā man filmā bija jāparāda skaidrāk, ka tas, kas gāza režīmu, bija atsevišķu cilvēku radošais spēks. Bet amerikāņiem principā ir ticība, ka viens indivīds var pārmainīt pasauli, varbūt mēs esam naivāki, un viņi arī tik labi nepārzina vēsturi. Bet es prātoju, kā man to skaidrāk un iedvesmojošāk parādīt latviešu auditorijai. Jo man vienmēr ir sajūta, ka cilvēki iekrituši tādā kā cinismā par valdību – “jā, tā ir, ko mēs tur varam darīt, viņi visi ir tādi Lembergi”. Es nejūtos pilnvarots komentēt Latvijas politiku. Bet kopējā sajūta ir tāda – ko mēs varam izdarīt? Un gribu parādīt: var ļoti daudz izdarīt.
– Man tomēr vispirms jājautā – kā jūs nonācāt pie šādas idejas? Kā saprotu, esat trimdas latvietis trešajā paaudzē?
– Mana vecmamma piedzima Latvijā, bet mamma piedzima Argentīnā, un tēvs ir kanādietis. Mamma bija ļoti slima jau tad, kad piedzimu, tāpēc es uzaugu ar vecmāmiņu, un tāpēc es arī runāju latviski. Amerikas latviešu sabiedrībā mani daudzi sauc par Avotu – tas ir vecmammas uzvārds, un tieši viņa mani veda uz latviešu sarīkojumiem. Savu tēvu es nepazīstu, un kādu laiku biju arī domājis mainīt savu uzvārdu uz Avots, bet tas bija pārāk sarežģīti.
– Kā uzgājāt “Pērkona” stāstu?
– Pirmoreiz “Pērkonu” dzirdēju, kad viņiem iznāca Hamburgas plate. Es nekad nebiju dzirdējis jaunus cilvēkus runājam latviešu valodā, tikai vecus cilvēkus – vecmammu, viņas draugus, protams, pazinu “Čikāgas piecīšus”. Un tad dzirdēt jaunus cilvēkus runājam latviski – tas bija šokējoši: o, tā arī runā?! Un “Pērkona” mūzika… es nekad neko tādu nebiju dzirdējis, kļuva skaidrs, ka viņi ir ļoti labi muzikāli izglītoti, un tur bija tik dziļi zemteksti. Es arī tagad atceros – sapratu, ka ļoti maz ko saprotu, ka viņu dziesmās ir vairāki slāņi. Vairākus gadus braucot uz Latviju, es vienmēr iemācījos kaut ko jaunu par viņu mūziku, un vēl arvien mācos no jauna, tā ir kā sīpols.
To visu centos filmā atspoguļot. Esmu runājies ar draugiem no ASV un Kanādas, un viņiem ir līdzīgi, viņi arī saka – ir dzirdējuši, sajutuši, ka nesaprot visu līdz galam, ka tur ir zemteksti, bet ļoti smalki. Tāpēc centos filmā ielikt mājienus, jo visu izskaidrot nevaru, bet varu parādīt, mazdrusciņ raisīt interesi par grupu “Pērkons”, tāpēc tur, piemēram, vienā brīdī iet kaza pa skatuvi.
Mana sieva Māra Pelēcis arī taisa dokumentālas filmas, un mēs vienmēr esam gribējuši uztaisīt kaut ko par “Pērkonu”, bet tas būtu ļoti sarežģīti. Viņu mūzikā nozīmīgākie bija 20. gadsimta 80. gadi, taču ne atmodas, bet jau pirmsatmodas laikā, un no tā laika praktiski nav videokadru.
Un vēl – es, protams, varētu uztaisīt dokumentālu filmu kanālam “Netflix”, to redzētu miljoni cilvēku. Bet ko man tas līdz? Es tādā gadījumā neredzētu skatītāju reakciju. Labāk dodu simts cilvēkiem ļoti unikālu piedzīvojumu, nevis plaša patēriņa produktu miljoniem cilvēku, kurus tas neinteresē. Jā, mūsu mērķis ir, lai filmu skatās, bet vislielākais mērķis ir popularizēt “Pērkona” stāstu un mūziku, tāpēc mums svarīgi, lai tie, kuri filmu redzējuši, dalās ar to populārajos medijos, lai cilvēki, kuri nav redzējuši filmu, piedzīvo šo stāstu kaut kādā veidā.
– Un tā atstāsiet arī turpmāk, tikai ierobežotos seansos?
– Jā, tā mēs arī atstāsim – filmu festivālos. Sarīkosim pirmizrādi Ņujorkā, Mineapolē, brauksim šurp uz Latviju. Man ir spiediens no darbavietas, lai uztaisām to par 360 grādu video “Youtube”, bet, godīgi sakot, mani tas neinteresē, jo tad tiek atņemts unikālais piedzīvojums, kas var būt tikai ierobežotam cilvēku lokam. Tās sarunas, kas pēc tam notiek, kad noņem aparātu… Daudzi cilvēki nekā nesaka pēc tam, viņi ir kā apreibuši, nav pat vārdu, lai izskaidrotu, kas tas ir, ko viņi redzējuši. It kā pretruna – virtuālās realitātes tehnoloģija, kas ir ļoti atsvešinoša, pilnīgi atšķirīga no “Pērkona” mūzikas. Bet, ja to saliek kopā ar sarunu pēc filmas, pretruna zūd. Ir cilvēki, kuri ļoti emocionāli reaģē, Francijā daudzi skatītāji bija asarās. Un, protams, filmu varēs arī lejuplādēt uz “Occulus”.
– Ko jums visvairāk jautā?
– Pirmais jautājums vienmēr ir, kā pati grupa to uztvēra. Un tad – kāpēc es to darīju? Kāpēc viena reklāmas aģentūra Mineapolē uzņemas taisīt šādu projektu bez maksas?
– Un kāpēc?
– No praktiskā viedokļa – mēs gribējām uzlabot mūsu kompetenci virtuālās realitātes laukā. Es teicu, ka tas būtu labs projekts. Taču būtiskākā ir mūsu firmas nostāja. “Fallon” dibināja Pets Falons ar diezgan radikālu domu, ka radošais darbs ar radošu ideju var mainīt pasauli. Viņš to lietoja biznesā, bet attiecināja arī uz labdarību. Mūsu aģentūrai kopš 20. gadsimta 80. gadiem bijis klients “Childrens’ Defence Fund” (CDF), kuru aizsāka tādi cilvēki kā Mārtins Luters Kings. Pašos sākumos, 80. gados, mums bija reklāma, kur attēlots prom no skatītāja rāpojošs bēbītis autiņos, uz autiņiem viņam uzzīmēts mērķis un uzraksts: “Kad valdība domā, kā samazināt budžetu, kam viņi trāpa pirmajiem?” Ļoti efektīva bilde, un tā vēl arvien atrodas ASV Kongresa kafetērijā kā atgādinājums – lai kam mēs trāpām, mēs nedrīkstam trāpīt viņiem.
Un vēl viens stāsts par “Fallon”. CDF rūpējas par likumdošanu, kas paredzēta trūcīgo ģimeņu bērnu atbalstam, piemēram, lai visiem bērniem ASV ir brokastis, viņi palīdz pusaudzēm, kuras kļuvušas par mammām. Bija brīdis, kad “Fallon” negāja īpaši labi, tad pie mums atnāca vienas lielas picēriju ķēdes īpašnieks, kas piedāvāja lielu naudu, bet viņi gribēja, lai atsakāmies no sadarbības ar “Childrens’ Defence Fund”. Fallons atteicās no desmit miljoniem dolāru un turpināja atbalstīt CDF. Es ļoti lepojos, ka strādāju šajā firmā. Kāpēc es to stāstu – jo ir radniecība starp to, ko dara un kam tic mūsu firma – ka radošais darbs var mainīt pasauli, un “Pērkonu”, kurš ar savu radošo darbu palīdzēja mainīt cilvēku apziņu un gāzt represīvu režīmu. Tas ir gandrīz loģiski, ka tieši mēs to darām, tad drīzāk varētu jautāt – kāpēc jūs to nedarījāt jau agrāk?
– Cik sarežģīti ir izveidot šādu filmu?
– Ja es būtu zinājis, cik sarežģīti tas ir, nebūtu sācis. Man tas prasīja brīvo laiku divu gadu garumā. Bija jāiemācās arī daudz jaunu tehnoloģisku nianšu. Es sāku ar darbu teātrī – veidoju izrādes Dienvidāfrikā, turpināju Vācijā un domāju, ka varēšu to pašu darīt arī pēc pārcelšanās uz Ameriku. Taču tur ātri sapratu, ka nevienu neinteresē teātris, ar to nevarēšu nopelnīt pietiekami naudas. Tobrīd jau biju precējies, mums ļoti ātri piedzima bērns, vienmēr biju spiests darīt papildu darbus. Un es pievērsos tehniskiem darbiem un radošajai programmēšanai reklāmas aģentūrās. Tas bija lieliski – es varēju savienot digitālo mākslu un tehnisko programmēšanu ar radošiem darbiem. Tas bija līdzīgi kā radīt leļļu teātri – ar gaismām, scenogrāfiju. Tā man ir ļoti piemērota pasaule, un ar to var arī pelnīt naudu.
Un te ir arī interesants blakus apstāklis – kad sāku veidot filmu, tas bija vēstures projekts, bet tad divu gadu laikā ievēlēja to cilvēku, vārdā Tramps.
– Tieši prātoju, vai būtu taktiski jautāt – esat republikānis vai demokrāts?
– Es domāju, tas nav būtiski. Es ASV nemaz nevaru balsot, jo esmu kanādietis. Kad Trampu ievēlēja, es domāju – vienalga, vai kāds ir par viņu vai pret viņu, jo nenoliedzams ir tas, ka viņš pēdējo gadu laikā sācis pārvērst ASV par PSRS variantu. Mums Amerikā gan nav disidentu, tādu cilvēku, kuri par savu pārliecību sēdētu cietumā, – es noteikti negribētu noniecināt to, ko darīja Lidija Doroņina-Lasmane, Ints Cālītis, to, kam viņi izgāja cauri. Bet ir acīmredzams: inteliģenti cilvēki, zinošas iestādes saka – tas ir melns, un Tramps saka: “Nē, nē, tas ir balts!” Drošības iestādes saka: “Krievija iejaucās vēlēšanu procesā.” Bet Tramps saka: “Nē, Putins saka, viņš to nav darījis, un es viņam ticu. Viņš ir labs čoms.” Tāpat kā padomju laikā čeka teica: “Tas ir balts.” Visi zina, ka nav balts, bet tas neko nemaina.
Viņš izveidojis pilnīgi absurdu šizofrēniju, un ir milzīga masa, kura tic pilnīgi visam, ko Tramps saka. Viņš ir tā pārvērtis ASV sabiedrību, ka tā vairs nav atpazīstama.
– Lūk, viena cilvēka ietekmes stāsts…
– Jā, viena cilvēka stāsts. Viņš tā pārvērtis Ameriku, ka man bija jāpārveido “Pērkona” stāsta beigas, jo tas vairs nebija stāsts par pagātni, tas bija mūsu tagadnes stāsts, un mēs jau sākam domāt – kā to var gāzt, kā mēs to varam mainīt? Ar šo filmu sakām – re, ko “Pērkons” paveica, un kas viņiem bija? Divi kilovati enerģijas un labas dziesmas. Viņi to paveica, un mums nevajag baidīties.
