Militārā atbalsta trūkums rada bažas par piespiedu miera sarunām starp Ukrainu un Krieviju 134
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis vairākkārt ir uzsvēris, ka miera sarunas ar Krieviju varētu būt iespējams tikai tādā gadījumā, ja Krievijas karaspēks brīvprātīgi aizies no Ukrainas teritorijas, taču eksperti pauž bažas, ka Rietumu atbalsta trūkuma dēļ Ukraina var būt spiesta piekāpties miera sarunām.
Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieks, Baltijas Aizsardzības koledžas lektors Krievijas militārās un stratēģiskajās studijās Sandis Šrāders norādīja, ka spiediens par miera sarunām uz Ukrainu ir no dažādām pusēm, arī no ASV un Eiropas valstīm.
Viņa ieskatā, būtiski, ka neviens neuzspiež un neprasa Ukrainai darīt to, ko tā nevēlas.
LĀI pētnieks akcentēja, ka patlaban Ukraina ir tādās kā “vājuma pozīcijās”, tā visu laiku atkaro teritorijas, savukārt Krievija – cieš no sankcijām. Viņaprāt, jautājums ir par to, cik ilgā laikā Krievija varētu kapitulēt, kas, visticamāk, nenotiks nākamo 12 līdz 18 mēnešu laikā.
Eksperts uzsvēra, ka sabiedrotajiem ir jāraugās, lai nākamo 12 līdz 18 mēnešu laikā Krievija neuzvarētu Ukrainu un Ukrainai nebūtu jāpiekāpjas diplomātisku, militāru vai ekonomisku problēmu dēļ. Tieši tāpēc tagad ir vajadzīgs atbalsts, ko var sniegt gan ASV prezidenta Džo Baidena administrācija, gan Eiropas valstis.
Bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons klāstīja, ka jautājums par miera sarunām ir ne tik daudz saistīts ar spiedienu, bet gan ar to, cik lielu militāro atbalstu saņems Ukraina. Viņš uzsvēra, ka Ukraina ir pietiekami liela valsts ar spēcīgu sabiedrību, kura līdz šim nav vēlējusies miera sarunas. Runa ir par to, kas notiks, ja nepietiks munīcijas un bruņojuma, vai kādā brīdī ukraiņi nebūs spiesti atzīt, ka viņiem ir vajadzīgs pamiers. Eksperts arī norādīja uz to, ka līdz šim nav redzēts, ka kāds būtu spējīgs piespiest Ukrainu darīt to, ko neatbalsta Ukrainas sabiedrība.
Taujāts, vai Krievija neizmanto brīdi, kamēr ASV nevar vienoties un apstiprināt militāro palīdzību Ukrainai, eksperts atbildēja apstiprinoši – Krievija visādi mēģina sūtīt signālus, ka Krievija ir racionāla un netaisās uzbrukt Rietumiem. Tāpat Krievija solās būt gatava miera sarunām, tiklīdz tiks pārtrauktas ieroču piegādes Ukrainai. Pēc bijušā AM valsts sekretāra paustā, faktiski Krievija sola, ka tā beigs karu, sagrābjot tās teritorijas, kuras tā grib paturēt.
Viņaprāt, Krievija vienmēr spēlēs uz nesaskaņām Rietumos. Pēc Garisona domām, tāpēc ES ir jāatbild uz jautājumu, uz ko tā ir spējīga, vai nav pienācis pēdējais laiks bloka dalībvalstīm sākt nopietni būvēt militārās spējas un aizsardzību. Bijušā AM valsts sekretāra ieskatā, tas pašlaik ir jautājums ar lielāko svaru.
Politologs Daukšts akcentēja, ka iespējamām miera sarunām nav nekāda atbalsta Ukrainas sabiedrībā.
Ja kāds politiķis no Ukrainas puses ies uz sarunām ar Krieviju par kaut kādas daļas Ukrainas atdošanu, tai skaitā arī par Krimu, viņš momentā kļūšot par “prügelknabe” jeb “peramo zēnu”. Tāds variants, viņaprāt, ir “samērā šaubīgs”.
“Ja runājam par miera sarunām, tad tās ir eksistenciālā līmenī. Protams, var jautāt, kāpēc jākrīt tūkstošiem cilvēku un karavīriem jāiet nāvē, labāk būtu noslēgt vienošanos par uguns pārtraukšanu un atdot krieviem dažus iekarotos apgabalus. Putins atklāti runā, ka viņš neatkāpsies, karaspēku neatvilks. Savukārt ukraiņi uzsver, ka miera sarunas var notikt tikai tad, ja atgriežas pie tām Ukrainas robežām, kādas tās bija 1991.gadā,” teica Daukšts.
Viņš norādīja, ka tā ir pretruna, ko var izšķirt nevis diplomātiskajās sarunās ar kādu starpnieku palīdzību, uz ko cer un spiež liela daļa Rietumu sabiedrību, bet to patlaban var izšķirt tikai kara laukā. Politologa ieskatā, daudzas pazīmes liecina, ka Rietumi ir noskaņoti tomēr uzspiest uz ukraiņu noskaņojumu, lai viņi sāktu domāt par diplomātiskajiem risinājumiem, kam gan šobrīd nav saredzams pozitīvs iznākums ukraiņiem.
Zemessardzes komandieris Kaspars Pudāns uzskata, ka Krievijai ir būtiski jau šogad “nospiest Ukrainu uz ceļiem” un nosēdināt Ukrainu pie pārrunu galda, lai izvirzītu savus nosacījumus. Viņa ieskatā, lai arī krieviem darbojas militārā industrija un personāla mobilizācija, viņi tomēr saprot, ka nākamgad būs jācīnās jau pret tiem resursiem, kurus Ukraina, iespējams, varētu likt pretim ar jaunām tehnoloģijām un idejām.
