Divi griesti, dažādi mērķi 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada beigās, pārvarot Vācijas mēnešiem ilgo pretošanos, Eiropas Savienība beidzot apstiprināja t. s. gāzes cenu griestus, iezīmējot savu mērķi izkonkurēt Tālos Austrumus cīņā par sašķidrinātās gāzes piegādēm.
Eiropas Savienība kopā ar citām rūpnieciski attīstītajām valstīm pagājušā gada nogalē ir pieņēmusi gan naftas cenu griestus, gan individuāli – arī gāzes cenu griestus. Runājot par tiem, svarīgi būtu saprast, ka, neskatoties uz līdzīgajiem nosaukumiem, tie ir dažādi mehānismi ar dažādiem mērķiem.
Ierobežot, neizstumjot pilnībā
Naftas cenu griesti ir mehānisms, kas ierobežo Krievijas eksporta ieņēmumus un iespējas finansēt agresiju pret Ukrainu. Proti, attīstīto valstu kuģniecības, finanšu un apdrošināšanas uzņēmumiem aizliegts sniegt savus pakalpojumus Krievijas naftas eksportētājiem, ja konkrētā naftas krava tiek pārdota dārgāk par 60 ASV dolāriem barelā. Otrs naftas cenu griestu mērķis ir tomēr nelikt Krievijai pilnīgi pārtraukt naftas eksportu, šādi izraisot jaunu energoresursu krīzi pasaulē – pēdējā apsvēruma dēļ netika apstiprināti Baltijas valstu un Polijas piedāvātie naftas cenu griesti 30 dolāru par barelu līmenī.
Tā kā attīstīto valstu kuģniecības, finanšu un apdrošināšanas uzņēmumi kopumā veido ap 90% no minēto pakalpojumu tirgus pasaulē, tad, pat neskatoties uz to, ka pašas ES valstis Krievijas naftu, kas pārvadāta ar tankkuģiem, vairs nepērk vispār, šīs sankcijas ir izrādījušās apbrīnojami efektīvas. Decembrī, pirmajā naftas cenu griestu darbības mēnesī, Krievijas naftas markas “Urals” (veido apmēram 80% no visas eksportējamās Krievijas jēlnaftas) vidējā pārdošanas cena tirgū ir bijusi 47 dolāri par barelu, tātad – krietni zem naftas cenu griestu robežas un arī zem Krievijas finansiālajai stabilitātei zemākās daudzmaz komfortablās cenas – 50 dolāriem par barelu.
Jāatzīst, ka sankcijām krietni palīdzējis arī kārtējais Covid-19 uzliesmojums Ķīnā, mazinot tās ekonomisko aktivitāti un pieprasījumu pēc enerģijas, jo pēc Eiropas tirgus zaudēšanas Krievijas naftas eksportētāju galvenais tirgus ir tieši Ķīna un Indija. Visa tā rezultāts ir tāds, ka pērnā gada nogalē Vladimira Putina parakstītais Krievijas valsts budžets 2023. gadam paredz nodokļu ieņēmumu samazinājumu par katastrofāliem 23 (!) procentiem, kuri būs jāaizstāj ar līdzekļiem no valsts rezervēm, bet analītiķi debatē par to, cik lielā apmērā Krievija būs spiesta samazināt savu naftas ieguvi nākamajā gadā – vērtējumi svārstās no 10 līdz 50%. Secinājums – sankcijas darbojas, lēnāk, nekā gribētos, bet noteikti darbojas.
Saglabāt tirgus pievilcību
Savukārt 19. decembrī ES dalībvalstu parakstītais gāzes cenu griestu mehānisms ir ar pilnīgi citu mērķi – tam jānodrošina Eiropas spēja izkonkurēt Ķīnu un Tālos Austrumus cīņā par sašķidrinātās dabasgāzes piegādēm. Lietas būtība ir tajā, ka Krievijas gāzesvadi uz Eiropu 2023. gadā nefunkcionēs vispār, izņemot atzaru caur Ukrainu, ar kura palīdzību tiek apgādāta ar gāzi Ungārija, daļēji arī Bulgārija un Slovākija, kas izcīnījušas sev tiesības turpināt saņemt gāzi šādā veidā. Jā, un, ignorējot karu, Krievija turpina maksāt Ukrainai par gāzes tranzītu – tieši tik dīvaina kļuvusi pasaule. Tādējādi visa Eiropa būs jāapgādā ar gāzi, izmantojot tikai sašķidrinātās dabasgāzes piegādes, kuru galvenie avoti ir ASV, Tuvie Austrumi, Norvēģija, Ziemeļāfrika un arī Krievija, lai cik dīvaini tas būtu. Lai nodrošinātu sev konkurences priekšrocības un tātad arī piegāžu drošību, ES noteikusi gāzes cenu griestus iepirkumos 180 eiro/MWh – tie stāsies spēkā šā gada 15. februārī un tiks iedarbināti tad, ja gāzes cenas trīs dienas pēc kārtas pārsniegs sašķidrinātās gāzes tirgus cenu par vairāk nekā 35 eiro/MWh. Jāatgādina, ka pašreizējās gāzes cenas Eiropā nākotnes darījumos ir divarpus reižu zemākas – 70, pat 65 eiro/MWh. Tādējādi Eiropa būtībā pasaka piegādātājiem – mēs pirksim gāzi par cenām līdz 180 eiro/MWh robežai, bet dārgāk gan ne. Papildus darbosies vēl citi mehānismi – visas ES kopīgie gāzes iepirkumi, centieni samazināt gāzes patēriņu un aizstāt to ar citiem energoresursu veidiem – atjaunojamiem resursiem un oglēm. Visbeidzot, ja gāzes cenas tomēr pārsniegs 180 eiro/MWh robežu, kā tas notika pērn augustā, kad gāzes cenas sasniedza 340 eiro/MWh robežu, tad starpību starp šo robežu un reālo cenu segs ES dalībvalstu valdības, neļaujot elektrības cenām “skriet debesīs” – par to ES valstis vienojās pērnajā septembrī. Tātad – gāzes cenu griesti cenšas nodrošināt, ka ES valstu tirgus būs piegādātājiem pievilcīgs, bet vienlaikus cenšas nepieļaut pērnā gada augusta ekstrēmi augstās cenas 2023. gadā. Jāpiebilst, ka gāzes cenu griestu mehānisms ietver arī diezgan daudz “drošības vārstuļu” – ES var atteikties no šī mehānisma, ja valstu savienībai sāk pietrūkt gāzes; ja mehānisms izraisa būtisku tirdzniecības kritumu Eiropas galvenajā gāzes biržā – Nīderlandes TTF; ja mehānisms izraisa būtisku gāzes lietošanas pieaugumu vai arī ja gāzes tirgus dalībnieki sāk ciest būtiskus zaudējumus.
Vai gāzes cenu griesti spēs nodrošināt vēlamos rezultātus, pagaidām vēl grūti spriest, jo gāzes iepirkumi nākamajai apkures sezonai vēl nav sākušies. Ir diezgan daudz analītiķu, kas bažījas, ka tie var pasliktināt energoresursu krīzi pasaulē – galvenokārt tāpēc, ka pārāk iejaucas tirgus cenu mehānismos, un, ja gāzes cena atkal strauji paaugstinās, tad cenu griesti var izraisīt gāzes piegāžu pārtraukumus Eiropai. Ir arī citi, kas teic, ka, Eiropai par lielu atvieglojumu, Ķīnas Covid-19 uzliesmojums, ar to saistītais ekonomiskās aktivitātes samazinājums un samazinātais pieprasījums pēc enerģijas nodrošina, ka 2023. gadā pieprasījums un gāzes cenas nespēs atkārtot 2022. gada rekordus, tādēļ gāzes cenu griesti darbosies.
Beigu sākums
Vērtējot situāciju enerģijas tirgos kopumā, Norvēģijas enerģētikas analītiķu uzņēmums “Rystad” to dēvē par gāzes ēras beigu sākumu Eiropā. Atteikšanās no gāzes piegādēm pa cauruļvadiem, kas ir lētākais piegāžu veids, nozīmē, ka gāze arī pārskatāmā nākotnē saglabāsies relatīvi dārga, bet tas savukārt nodrošinās atjaunojamo resursu enerģētikas konkurētspēju. “Rystad” vērtējumā, lai gan gāze Eiropas enerģētikas bilancei būs vajadzīga līdz 2050. gadam un ilgāk, tomēr atjaunojamie resursi to pakāpeniski izspiedīs no tirgus. “Pat ja gāzes cenas līdz 2030. gadam stabilizēsies 31 eiro/MWh līmenī, (proti, pašreizējās cenas samazināsies vēl divas reizes), tad no šādas gāzes saražotā elektroenerģija maksās ap 150 eiro/MWh. Tas ir trīs reizes dārgāk nekā no jaunajām saules paneļu stacijām. Lēmumu pieņēmējiem Eiropā būs jāizvēlas starp dārgas un piegāžu ziņā mazāk drošas gāzes lietošanas turpināšanu vai investīcijām lētākajos atjaunojamos energoresursos un enerģijas uzglabāšanas iekārtās. Gāze turpinās spēlēt nozīmīgu lomu Eiropas enerģētikas paletē, bet, ja vien kaut kas fundamentāli nemainās, tad vienkārši ekonomiskie aprēķini un klimata pārmaiņas neizbēgami nosvērs izvēli atjaunojamo energoresursu virzienā.”
Viedokļi
Čehijas republikas rūpniecības ministrs Jozefs Sikela: “Esam veiksmīgi panākuši svarīgu vienošanos, kas aizsargās pilsoņus no pārmērīgi augstām enerģijas cenām.”
Nīderlandes enerģētikas ministrs Robs Jetens: “Neskatoties uz panākto progresu, tirgus korekcijas mehānisms joprojām ir potenciāli nedrošs. Mani joprojām uztrauc Eiropas enerģijas tirgus sairums, iespējamās finansiālās sekas, visvairāk – enerģijas piegāžu drošība Eiropai.”
Vācijas ekonomikas ministrs Roberts Habeks: “Neviens Vācijā neiebilst pret zemām gāzes cenām, taču mums jābūt ļoti piesardzīgiem, lai, vēloties labu, nenodarītu ļaunu.”
