“Spoguļojoties gleznās”: recenzija par Andra Biezbārža un Zigurda Poļikova izstādi Talsos 0
Guna Millersone, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl līdz 31. augustam Talsu novada muzejā apskatāma divu Talsu gleznotāju jubilāru Andra Biezbārža (1950) un Zigurda Poļikova (1955) gleznu izstāde “Divi ainavā. Biezbārdis un Poļikovs”
Ainava tik tiešām ir abu mākslinieku pamatžanrs. Bet katram sava: Zigurdam šoreiz tā ir gandrīz vai nekaunīgi vienkārša un patumša, Biezbārdim – krāšņi komponēta ar ainavas elementu kārtām.
Ekspozīcijas koncepcija to apliecina: jebkuras muzeja sienas izklājums vispirms ir divu mākslinieku rokrakstu salīdzinājums (līdzināšanās), bet tai pašā laikā tas ir arī kā pierādījums katra pieejas un domāšanas absolūtai un patstāvīgai vērtībai.
Katram sava uzvara, tā sacīt… Iekārtot šo izstādi nav bijis grūti: visi darbi ir profesionāli perfekti, uzgleznoti ziemeļnieciskā krāsu izjūtā, un visās trīs muzeja telpās tie piesātināti mirdz kā krāšņi spoguļi šā brīža vasaras dabiskajās gaismās.
Abu meistaru sasniegtais briedums piešķir mirdzumu šim notikumam mazas pilsētiņas kultūras dzīvē.
Iespējams, kādam glezniecības cienītājam, kurš pavisam nejauši ieklīdis Talsu muzeja zālēs, šī izstāde varētu likties kā brīnums. Jo, palasot abu Talsu Krūmu mākslas grupas biedru radošās biogrāfijas, var uzzināt, ka viņu mākslas gaitas ir veidojušās ne tā kā vairākumam Latvijas gleznotāju: “Rozentāļi”, tad Mākslas akadēmija vai vēl pamācīšanās kādas citas valsts akadēmijā…
Šodien tas, protams, nav nekāds grēks. Bet Andris Biezbārdis vēl paguva piedzīvot 80. gadu beigas, kad jaunais Talsu censonis drebošu sirdi centās stāties LPSR Mākslinieku savienībā.
Argumentus, kāpēc viņš nav cienīgs vēl kļūt par tās biedru un ko teica dažas autoritatīvas mākslinieces par pašdarbības mākslu vispār, domāju, viņš atcerēsies visu mūžu.
Zigurdam Poļikovam palaimējās. Saldū, kurā viņš dzīvo arī šobrīd, tai laikā (1983–1991) darbojās J. Rozentāla vārdā nosauktā Tautas mākslas studija, kuru vadīja tālu ceļu braukušie Rīgas mākslinieki Ģirts un Alija Muižnieki un Aija Zariņa.
“Zigis bija gatavs mākslinieks jau no pašiem sākumiem,” tā atceras Aija Zariņa. Neinformētā glezniecības cienītāja cieņu un apbrīnu izraisītu arī fakts par abu mākslinieku profesijām, kurās viņi melnām mutēm strādā arī šodien: Zigurds Poļikovs ir elektriķis (beidzis Kandavas Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu), Andris Biezbārdis daudzus gadus nostrādājis par celtnieku SCO (Starpkolhozu celtniecības organizācijā; amizants fakts: kaut kur Talsu muzeja materiālos ir minēts Žaņa Sūniņa darbs “Komunista-betonētāja Andra Biezbārža portrets”…), apmēram pēdējos trīsdesmit gadus viņš ir vizuālās mākslas skolotājs mentāli slimiem bērniem.
Spoguļojoties gleznās, ir jādomā par mākslas aicinājuma lielo un uzvarošo spēku, kas abus lauku puišus ir noturējis uz mākslas takas jau no pašiem jaunekļa gadiem – abi ir kādreiz satikušies mācībā pie tautā tik iecienītā Talsu apgleznotāja Žaņa Sūniņa viņa tumšajā Laidzes ielas darbnīcā.
Aiziet no Sūniņa “sasmalcinātā reālisma” – tas jau vien bija varoņdarbs! Biezbārdis izvēlas pāriet pāri koridoram – un tas jāsaprot pavisam burtiski – pretī Sūniņa darbnīcai tai pašā mājā strādā meistars Jēkabs Spriņģis, un Zigurds Poļikovs laimīgi satiek Muižniekus un Aiju Zariņu.
Rezumējot jau šā gadsimta notikumus, 2007. gadā notiek vēl viena izšķiroša rīcība – Talsu muzejā notiek pirmā Zigurda Poļikova izstāde un tad nolemjam viņu aicināt Talsu mākslinieku grupā. Saldū viņš bija viens.
Līdz ar Poļikova pievienošanos grupai talsenieku izstādes nebija vairs tik uzvaroši krāšņas (pateicoties tā brīža līderim Andrim Vītolam, koši sarkanu, dzeltenu vai oranžu krāsu lietotājam); iestājās balanss, kur līdzās sadzīvoja gleznieciski noskaņotas, daļēji abstraktas bildes ar to gleznotāju darbiem, kuri lieto ekspresīvāku žestu un paspilgtinātu krāsu (vienmēr svarīgs ir bijis grupas izstāžu iekārtojums).
Daļēji to var attiecināt arī uz šā brīža izstādi. Taču abi mākslinieki, paldies Dievam, ir bijuši mainīgi: to veicinājusi nu jau ilggadējā saspēle ar citiem grupas biedriem (arī mērena radošā sacensība, varbūt arī ietekmēšanās vienam no otra, bet niansēs), diezgan dinamiskā izstāžu darbība, arī kopīgie ceļojumi un tusiņi pa Eiropas mākslas muzejiem un Venēcijas biennālēm.
Biežie grupas izstāžu notikumi vai arī individuālie uzaicinājumi piedalīties katram autoram personiski dažādās grupu izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs neļauj iestāties stagnācijai vai arī atražošanai, vienmēr labiem darbiem ir jābūt pa ķērienam.
Krūmu grupas 35 gadu jubilejas izstādē Pedvāles lielākajā zālē eksponēto gleznu esenciālā izlase vēlreiz atgādina, ka šai mākslinieku kopai ir svarīga glezniecība tās labākajā izpratnē.
Runājot par Poļikova un Biezbārža izstādes kopnoskaņu, izbrīnā jākonstatē, ka tai piemīt dīvains, it kā “nevīrišķīgs” maigums. Vai tas būtu vēl vecais labais Talsu mūžīgā skaistuma radītais romantisms, par kuru mīlēja runāt viņu skolotājs Sūniņš? Vai varbūt tā ir katra mākslinieka nemanāmi “iegleznotā” laimes sajūta, ka beidzot viņš ir atbrīvojies no “štepselēšanas” (elektrības) vai betonēšanas darbiem un ticis pie gleznošanas? Tas viss tur, droši vien, ir.
Bet pavisam noteikti tur ir liela mīlestība pret krāstoni, kas palīdz radīt katram savu personisko telpu. Poļikova bildēs lieli krāsu laukumi (“Baltais kuģis”) kļūst arvien lielāki, bet kā tie ieklāti! – neskaitāmas reizes ir jaukts un likts šis īpašais pelēkbrūnais tonis, kurš spēlēsies ar neredzamo balto kuģi un tirkīzzilo ūdens mirdzumu īstajā vietā – pašā lielās bildes stūrī.
Viņa gleznojumos meistarīgi savienojas pamatīgi nostrādātais (mūžīgais?) ar elegantu nejaušību kādā “gaismas spīdā” (Sūniņa apzīmējums) vai sarkanas ķieģeļu mājas fragmentā. Nežēlīgi un drosmīgi atbrīvoties no visa liekā – var taču ņemt talkā lupatu, tad pieķerties atlikušajam un novest visu to līdz iecerētajām beigām.
Vai jaunām beigām. Gleznot grūti gleznojamas lietas un tās tomēr uzgleznot. Gleznot Talsus pie ezera – ak kungs, arī to viņš māk!
Andra Biezbārža pēdējo gadu ainavu glezniecības izstādes bieži vien ir par ceļojumiem, kuros viņš atkal labprāt atgriežas, tikai uz audekla. Tiek veidotas jaunas, brīvas kompozīcijas – arhitektūra, cilvēki, kalni, lejas, pilsētu silueti, baznīcu torņi – to visu viņam palīdz savākt trenētā kompozīcijas izjūta (atkal Žanis Sūniņš vainīgs!).
Pēdējos gados Andris kļuvis lakoniskāks un tīrāks formu kārtojumos, bieži parādās izjusta līnija un smalki ieklāti lielāki krāsu laukumi; šķiet, kādu laiku viņš bija piemirsis par savām lietuviskajām saknēm, bet vairākos izstādes darbos atkal ir atgriezies piesātinātais un blīvais leišu kolorīts, kurā atmirdz atsevišķi un apzinīgi iegleznoti vizuālo centru veidojoši gaismas vai atspīdumu uzplaiksnījumi.
Ir atgriezies viņa gleznieciskais nervs, kurš veiksmīgi saspēlējas ar Zigurda Poļikova šoreiz dižo vienkāršību.
