Vaidere: klientam jārunā latviski, nevis iestādei jāizdabā 92
Eiropas Parlamenta deputāte, profesore, ekonomikas doktore Inese Vaidere: “Pēc valodu referenduma cilvēki no attiecīgajām institūcijām gaidīja aktīvu darbību, lai Latvijā nostiprinātu latviešu valodas statusu. Bet pērn, gadu pēc referenduma, manis rīkotajā konferencē par valsts valodas jautājumiem konstatējām, ka gada laikā šajā jomā ir paveikts ārkārtīgi maz, faktiski – vispār nekas.
Vēl pirms desmit gadiem uz ielas varēja vērot, ka krievvalodīgie, īpaši jaunieši, centās runāt latviski, tagad – daudz mazāk. Tās ir mūsu nenoteiktās rīcības sekas. Neesam ļāvuši viņiem saprast, ka Latvijā ir pašsaprotami ikdienā sazināties latviešu valodā. Tieši otrādi – šobrīd daudziem krievvalodīgajiem laikam šķiet, ka runāt krieviski Latvijā ir pašsaprotami. Neizprotama ir valsts un pašvaldības iestāžu izdabāšana krievvalodīgajiem, sniedzot informāciju ne vien valsts valodā, bet arī krieviski. Nevis iestādei ir jārūpējas par to, lai klients saprot viņam sacīto. Klientam ir jābūt ieinteresētam apgūt valsts valodu un saprast viņam teikto – tikai tā mēs cittautiešos radīsim vēlmi apgūt latviešu valodu. Nespēju iedomāties, ka kādā citā sevi cienošā valstī – Francijā, Vācijā vai citur – valsts vai pašvaldības iestādes darbinieki, lai sazinātos ar iebraucējiem, mācītos turku, spāņu un citas viņu valodas. Pat liberālajā Amerikā tā nenotiek. Katram skaidrs – ja tu vai tavi senči ir ieradušies dzīvot citā valstī, tad ir jāmācās šīs valsts valoda.
Milzīga kļūda, varbūt pat ļaunprātība, ir tas, ka nav notikusi pāreja uz latviešu valodu visos pašvaldību finansētajos bērnudārzos. Šis jautājums noteikti jārisina jaunajai valdībai. Otrs uzdevums, kas jāīsteno tuvākajā laikā, ir pāreja uz valsts finansētām skolām latviešu valodā. Un arī privātajās skolās prioritāra loma jāpiešķir valsts valodai. Par diskriminējošu uzskatāma prasība, kas vēl joprojām šad un tad izskan darba sludinājumos, pat šoferiem, galdniekiem, apkopējām prast krievu valodu. Pieprasīt, lai Latvijas teritorijā darbinieki, ja viņu darbs nav saistīts ar Krieviju vai, piemēram, viesnīcu biznesu, zinātu krievu valodu, nav nekādu tiesību. Arī prasībai, lai jaunieši, kuri dzīvo savā dzimtenē, obligāti mācītos krievu valodu, nav nekāda pamata. Vai tā būtu jāmācās tāpēc, ka mūsu valsts piecdesmit gadus bija okupēta un šā iemesla dēļ pilnībā ir izmainīta Latvijas iedzīvotāju struktūra – no 80% latviešu pirms kara līdz 50%, okupācijai beidzoties? Protams, katra svešvaloda ir papildu bagātība. Bet valsts un pašvaldību iestādēs komunikācijai ar vietējiem ļaudīm bez izņēmuma jābūt tikai latviešu valodā. Un arī valsts amatpersonām ar vietējo masu mediju pārstāvjiem un savas valsts pilsoņiem jārunā valsts valodā. Kopš Latvijas neatkarības iegūšanas ir pagājuši 23 gadi, visi, kas vēlējās, latviešu valodu varēja apgūt. Turpmāk valsts un pašvaldību nauda valsts valodas kursiem jābeidz tērēt. To varētu darīt vienīgi tais gadījumos, ja valstī ieradušies politiskie bēgļi.
Pilnīgi absurdi ir nesen izskanējušie Krievijas ārlietu ministra izteikumi par šīs valsts vēlmi Baltijā, tajā skaitā Latvijā, atvērt savas vispārizglītojošās vai svētdienas skolas. Tas ir tik neiedomājami, ka šos izteikumus nevajadzētu pat komentēt.
Kad bērni mācīsies vienotās skolās valsts valodā, krievvalodīgie ikdienā sabiedrībā runās latviski, sabiedrība veidosies vienotāka. Tas ir vienīgais ceļš, kas jāuzsāk jau šai valdībai un jāturpina nākamajām.”
