Poriņa: iepriekšējā mērķi latviešu valodas vides paplašināšanai sasniegti vien daļēji 92
“Situācija latviešu valodas jomā pasliktinās jau kopš 2009.gada: palielinās krievu valodas lietojums publiskajā telpā, pieaug sabiedrības divvalodība latviešu un krievu valodā, jūtami pieaug spiediens publiskajā telpā lietot krievu valodu. Tas jau ir ilglaicīgs trauksmes signāls gan Saeimai, gan valdībai un visām ar latviešu valodas aizsardzību saistītajām institūcijām. Šogad noslēdzas valodas politikas programma 2010. – 2014. gadam, un jaunajā valdības deklarācijā paredzēts izstrādāt Valsts valodas politikas plānošanas dokumentu līdz 2020.gadam. Šā dokumenta tapšanā ir nepieciešama aktīva sabiedrības iesaiste un tai plānoto uzdevumu lietderības izvērtēšana tāpēc, ka iepriekšējā programma savus mērķus, piemēram, latviešu valodas vides paplašināšanu Latvijā, sasniegusi tikai daļēji.
Starptautiskajās organizācijās nepārtraukti bijis jāaizstāv Latvijas tiesiskās pēctecības princips un latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss Latvijā. Šobrīd Saeimas komisija konceptuāli atbalstījusi manu virzīto ideju Darba likumā ietvert normu, lai ierobežotu latviski runājošo cilvēku lingvistisko diskrimināciju darba tirgū, respektīvi, darba līgumā nedrīkstēs rakstīt noteikumus par svešvalodas prasmi, ja tā pamatoti nav nepieciešama darba pienākumu veikšanai. Latvijā kā citās ES valstīs ar laiku būs iespējams iztikt, protot tikai valsts valodu un kādu ES oficiālo valodu.
Šo divu gadu laikā veicināta sabiedriskā doma atbalstam par pāreju uz izglītību valsts valodā. 2012.un 2013.gadā bija konferences “Izglītība, kas vieno” u. c., kuras secinājumos uzsvērām to, ka Latvijas drošību un stabilitāti var panākt, veidojot vienotu izglītības telpu latviešu valodā. Jaunās valdības koalīcijas līguma pielikumā ietverta apņemšanās sagatavot tiesisko regulējumu, lai no 2018.gada mācību priekšmeti, izņemot mācību priekšmetus, kuri nepieciešami etniskās kultūras un dzimtās valodas apguvei, notiktu latviešu valodā. Ceru, ka šajā jautājumā t. s. sakrustoto pirkstu princips neizpaudīsies, un savstarpējā vienošanās tiks pildīta. Bailes, kas bieži pavadījušas t. s. latvisko partiju nespēju vienoties par izglītības pāreju uz latviešu valodu, ir nepamatotas un neadekvātas Latvijas situācijai starptautiskajā kontekstā.
Jādara viss iespējamais, lai Saeimas vēlēšanās tie politiskie spēki, kuri neatbalsta latviešu valodu un valstsnācijas tiesības, valdībā neiekļūtu. Pretējā gadījumā Latvijā ne tikai latviešu valodai, bet arī latviešu un daudzo mazākumtautību pārstāvju pastāvēšanai, kuri nevēlas rusificēties, varētu tikt radīti nelabvēlīgi apstākļi. Latvijas valsts un pašvaldību finansētajās skolās jāievieš izglītība valsts valodā, ieliekot pamatus latviešu valodas apguvei labā līmenī jau pirmsskolas posmā. Pētījumi liecina: ja nebūtu iespējas izvēlēties, kurā skolā bērniem mācīties, pieaugtu mazākumtautību vecāku motivācija savu bērnu jau no mazotnes sūtīt pirmsskolas izglītības iestādē latviešu valodā, lai bērnam skolā latviešu valodas lietošana būtu daudz vieglāka. Ja ir valsts un pašvaldību finansētās skolas krievu valodā, kas ir īpaši ērtas Krievijas un citu trešo valstu imigrantiem, mazākumtautību vecāku motivācija orientēt savus bērnus uz latviešu valodu kā Latvijas dominējošo valodu var arī neveidoties.
Lai risinātu šo problēmu, jāveicina ES valodu, jo īpaši – pārējo Baltijas valstu, kā arī ķīniešu, japāņu, norvēģu u. c. valodu apguve. Nepieciešams daudz mērķtiecīgāk un intensīvāk sabiedrībai skaidrot valodas politikas pamatjautājumus, it īpaši latviešiem, lai viņi apzinātos, ka Latvijā runāt krieviski – tas simboliski liecina gan par subordināciju citas valodas kolektīvam, gan veicina sabiedrības divvalodību, kas ir nestabilas sabiedrības priekšnoteikums, jo divvalodība nemēdz būt mūžīga: tā ir pārejoša, un nekad nav garantēts, ka šī pāreja Latvijā notiks tieši uz valsts valodu.”
