Divi džeza koncerti pirmssvētku dienās 0
Aprīļa izskaņā internetā tika vēstīts: “Lai arī pasaule šobrīd ir teju apgriezusies kājām gaisā un mūsu ikdiena kopā ar to, 30. aprīlis joprojām ir UNESCO atzītā Starptautiskā džeza diena!
Tāpat kā citur pasaulē, arī mēs to svinēsim virtuāli – ar tiešsaistes koncertu, kurā uzstāsies dziedātāja Evilena Protektore, saksofonists Artūrs Sebris, ģitārists Svens Vilsons un pianists Artjoms Sarvi.”
Tā arī notika, turpretī pāris dienas iepriekš “Latvijas Radio 3” programmas “Klasika” īstenotajā videotiešraižu ciklā “Viens pats studijā” uzstājās cits džeza pianists – Edgars Cīrulis. Un saistībā ar viņu jāatkāpjas vēl nedaudz senākā pagātnē – Dānijā studējušais un Latvijas Lielās mūzikas balvai nominētais mūziķis neklātienes solokoncertu sniedza arī 2020. gada 22. aprīlī Siguldas koncertzālē “Baltais flīģelis”, bet mākslinieces Kristīnes Kutepovas līdzdalība
27. aprīļa programmā atgādināja par vismaz diviem notikumiem ar dažādu kultūras jomu klātesamību – gleznotājas personālizstādi “Redzējumi” klavieru, ģitāras, arfas, klarnetes un stāstnieku pavadībā un pavisam neseno mākslas dialogu starp klavesīnisti Ievu Salieti un dzejnieci Annu Rancāni. Tātad klausītājiem un skatītājiem ir no kā izvēlēties, savukārt mākslinieki uztur kaut vai virtuālu saiti ar publiku.
27. aprīlī Signes Lagzdiņas vadītajai tiešraidei varēja sekot gan muzikāli, gan vizuāli, vērojot, kā Edgara Cīruļa spēlētās partitūras pārtop Kristīnes Kutepovas atbildes improvizācijās uz audekla. Un mākslinieces gleznojumi savukārt radīja atgriezenisku saikni ar visu koncerta dramaturģiju – no sākuma ab-strakcijas ar jau pieminētajā izstādē dominējošajiem toņiem – rozā, violeto, zilo, taču pakāpeniski krāsu palete bagātinājās, līdztekus tai arī vizuālo tēlu sfēra, un gala rezultāts vērtās pat nedaudz līdzīgs pastorālai ainavai. Protams, no mūsdienu skatpunkta. Arī Edgars Cīrulis nenoliedzami ir 21. gadsimta mākslinieks, un viņa uzstāšanās skaidri parādīja, kādas metamorfozes laika gaitā guvusi džeza mūzika, izteiksmes impulsivitātei un stilistiskam izaicinājumam pārvēršoties estētiskā izsmalcinātībā un radošo ieceru daudzslāņainībā.
Tie vienlaikus bija mūziķa spēlēto oriģinālkompozīciju spilgtākie rakursi un blāvākie punkti. Brīnišķīgā pianistiskā slīpējumā un ar gaumes izjūtu apveltītā priekšnesumā šeit uzplauka skaņdarbu harmoniskais bagātīgums un polifono vijumu precizitāte, brīžiem raisot asociācijas gan ar Bahu, gan ar Hindemitu. No otras puses, pats tematiskais materiāls ar atmiņā paliekošām intonācijām neizcēlās, aicinot iedziļināties ne tik daudz kādā konkrētā vēstījumā, kā noskaņu un tēlu plūdmaiņās. Un ar Kristīnes Kutepovas veikumu, starp citu, ir aptuveni tāpat. Šādā kontekstā zīmīgi, ka pianists nemaz nemēģināja improvizēt par klasiķu tēmām – viņa atskaņotais Johannesa Brāmsa intermeco Mi bemol mažorā un Johana Sebastiāna Baha prelūdija si bemol minorā arī skanēja atbilstoši komponistu iecerētajam nošurakstam. Toties uzreiz pēc “Labi temperētā klavesīna” prelūdijas sekoja viens no saviļņojošākajiem koncerta brīžiem – tur, kur vajadzētu sākties Baha fūgai, nāca paša Edgara Cīruļa muzikālā atbilde, turpinājums, aicinājums uz dialogu. Kopā ar pēdējā oriģināldarba liriski filozofisko apceri un Kristīnes Kutepovas tajā brīdī uzgleznotajām skaidri zilajām debesīm šis mākslinieciskās laiktelpas fragments tad arī uzrunāja visvairāk. Turpat arī atgādinot, ka Latvijas koncertzālēs nekad vēl nav dzirdēts Hindemita cikls “Ludus tonalis”. Un, patiesību sakot, Baha “Labi temperētā klavesīna” prelūdijas un fūgas lielākos apjomos arī ne.
Tas, protams, ir tuvākas vai tālākas nākotnes jautājums, taču 30. aprīlī, kā jau minēts, “Trompete Taproom” telpās uzstājās Evilena Protektore ar domubiedriem, un viņi sarunā ar Aneti Ašmani pauda gluži labi saprotamo domu, ka džezs bez publikas klātbūtnes un atsaucības īsti nav iedomājams. Tomēr Starptautiskā džeza diena tika atzīmēta arī šogad – ar klausītājiem pie datora ekrāniem, un šis tiešsaistes koncerts kārtējo reizi apliecināja Latvijas džeza mūziķu radošo izdomu un profesionalitāti. It kā nekas ārkārtīgi novatorisks – Evilenas Protektores un Svena Vilsona oriģināldarbi atbalsoja labi zināmas tradīcijas, taču šajā koncertā visi muzikālie rakursi bija īstajā vietā. Gan divējādi kontrasti – starp lirisku balādiskumu un spriegāku aktivitāti vai arī starp tīri instrumentālo intonāciju sfēru un priekšnesumiem ar balss klātbūtni, gan viegls džezroka piesitiens Svena Vilsona spēlētajā ģitārā un Artjoma Sarvi taustiņinstrumentos, gan arī Artūra Sebra saksofona te atklātākie, te dūmakainākie toņi. Un klāt vēl Evilenas Protektores balss tembrālais dabiskums un piesātinātība, un tad arī priekšnesums ierāva savā ritējumā, liekot piemirst, ka tā ir tikai neklātienes muzikālā saziņa. Turpretī kāda cita atskārsme izgaismojās nepārprotami – pārliecība par mūzikas terapeitisko efektu, kas pazīstams jau sen un tagad, izrādās, ir aktuālāks nekā jebkad. Arī šī iemesla dēļ māksla joprojām palīdz uzturēt sabiedrību kā civilizētu kopienu, kura bez kultūras pieredzes strauji atgrieztos atpakaļ mežoņu barā.
