Māris Antonevičs: Divi būtiski jautājumi par Rīgas vēlēšanām 13
Saprotams, ka tas pieder pie stila žanra, taču gribētos, lai dažādu partiju politiķi ne vien lielīgi apgalvotu, ka tieši viņu izvirzītais Rīgas domes vēlēšanu saraksta līderis pēc 3. jūnija sēdēs galvaspilsētas mēra krēslā, bet arī nedaudz ieskicētu varas pārņemšanas plānu. Lai vēlētājiem rastos sajūta, ka tie ir reāli.
Pašpārliecinātība nav slikta īpašība, taču, ja to lieto, lai atsistos no neērtiem jautājumiem, tad tā drīzāk atgādina izkārtni. Īpaši tas pamanāms, kad, piemēram, Latvijas Reģionu apvienības līderim Mārtiņam Bondaram sāk jautāt par iespējamo sadarbību ar “Saskaņu” un viņš tā vietā, lai pateiktu vienkāršu “jā” vai “nē”, sāk zīmēt ainavas ar sevi kā nākamo Rīgas domes vadītāju. Vai vēl viens tīri ilustratīvs piemērs – LSDSP pieteiktais Normunds Vilnītis intervijā laikrakstam “NRA” stāsta, ka ievēlēšanas gadījumā RD sadarbosies “ar sociāldemokrātiem”. Bet uz žurnālista loģisku precizējumu, vai tā būs “Saskaņa”, aizpeld tālēs zilajās: “Es neteicu, ka ar “Saskaņu”, bet ar sociāldemokrātiem. Es redzu, ka gandrīz katrā partijā ir savi sociāldemokrātiski politiķi…”
Jautājumam par to, vai pēc gaidāmajām vēlēšanām vispār iespējama varas maiņa Rīgā, patiesībā nevajadzētu rasties. Mums jau nav nekāda Krievija, kur uzvarētājs zināms ilgi pirms vēlēšanām. Cita lieta, ka mākslīgas “gaisa pilis” zīmēt arī nav jēgas. Šķiet, vienīgā iespēja politiskajām pārmaiņām Latvijas galvaspilsētā ir situācija, kad pašreiz valdošajai “Saskaņas”/”Gods kalpot Rīgai” apvienībai nedaudz pietrūkst līdz vajadzīgajam 50+1 procentam – vara ir tik tuvu, bet aizstiepties līdz tai nevar. Protams, tur ir dažādi varianti darījumiem, sākot no kādas domē iekļuvušas partijas pēkšņas “apskaidrības”, līdz pat atsevišķu deputātu “pārpirkšanai”, kas pagātnē ik pa laikam piedzīvots Saeimā. Bet vispirms jau jātiek skaidrībā ar vēlēšanām.
Un te būtu vērts apskatīt divus būtiskus jautājumus. Pirmais jau klasiskais – vai sadrumstalots piedāvājums ir vēlētājam vilinošāks vai tieši otrādi? Parasti jau dominē viedoklis, ka spēku koncentrēšana ir drošāks ceļš uz panākumiem, un tam arī ir spilgti piemēri, ja ņem kaut vai to pašu “Saskaņu”, kas koncentrējusi visu Latvijas krievu elektorātu, vai arī Zaļo un zemnieku savienību, kas šādā veidā izcīnījusi sev dominējošās varas partijas pozīcijas. Tomēr ir arī otra monētas puse – ar plašāku piedāvājumu var piesaistīt izvēlīgākus vēlētājus, kas citādi uz iecirkni vispār neaizietu. Proti, ir tādi, kas nekad neēdīs kompleksās pusdienas, pat ja tas ir izdevīgāk, bet ņems kādu specifisku ēdienu – kaut ko zaļāku, liberālāku vai varbūt ar pretkorupcijas garš- vielu… Tam gan ir efekts tikai tad, ja visas šīs dažādās partijas pārvar piecu procentu barjeru. Ja tās tikai piesaista noteiktu loku vēlētāju, bet beigās tāpat paliek “zem strīpas”, tad tas ir izdevīgi vadošajai partijai, šajā gadījumā “Saskaņai”.
Otrs jautājums – vēlēšanu taktika. Eksperti jau agrāk konstatējuši, ka ar krievu vēlētāju balsīm “Saskaņai” nepietiek, nepieciešams arī neliels latviešu atbalsts. Pagājušās vēlēšanās to atrisināja, izveidojot “Saskaņas” piedēkli “Gods kalpot Rīgai”. Tas pats tiek piedāvāts arī šoreiz, taču, šķiet, parādījies neliels satraukums par Nila Ušakova izaicinoši pretlatviskajiem gājieniem. To nesen intervijā “NRA” apsprieda viens no “Saskaņas” līderiem Jānis Urbanovičs: “Tikko Valsts valodas centrs par kaut ko uzkrīt Ušakovam, tā krievvalodīgajam vēlētājam “aizkrīt klapes”, viņam ir vienalga, ko mediji ziņo par nebūšanām Rīgas domē, nanoūdeņiem vai ko citu, krievvalodīgais jūt tikai vienu: “Mūsējos, krievus, sit!””
Šī patiesībā ir satriecoša atzīšanās, jo Urbanovičs, lai gan netieši, tomēr apstiprina, ka Rīgas domē tiešām ir dažādas saimnieciskas blēdības, par ko Ušakovs ir atbildīgs. Tomēr uzkrītošākas te ir bažas, ka cīņa valodas frontē “Saskaņu” atkal iezīmē kā izteiktu krievu partiju, mobilizē tradicionālo vēlētāju, bet atgrūž to mazumiņu, kas tik ļoti vajadzīgs varas noturēšanai. Par to, ka pieminēto nanoūdeņu un citu nebūšanu dēļ Ušakova reitings krievu vidū nemazināsies, “Saskaņas” vecbiedrs var būt drošs. Latvijas krievvalodīgie mediji par šādām lietām ziņo varbūt vienīgi rubrikā ar nosacīto nosaukumu “Slava Nilam”, kur tiek vēstīts, kā Rīgas mērs ar šīm nebūšanām varonīgi cīnās. Kritisku informāciju šajā vidē neatrast.
