Juris Lorencs: Divi nozīmīgi balsojumi tepat kaimiņos, kas iespaidos Eiropu un Latviju 39
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Turpmāko nedēļu laikā mūs gaida divas vēlēšanas, divi nozīmīgi balsojumi, kas iespaidos Eiropu un Latviju.
Pirmais no tiem notiks 16.–19. septembrī Krievijā, kad šīs valsts pilsoņi vēlēs Valsts Domi. Paredzams, ka vēlēšanās visdrīzāk atkal uzvarēs varas partija “Vienotā Krievija”.
Cik liels būs tās pārsvars šoreiz, īsti nevar paredzēt.
Socioloģiskās aptaujas liecina, ka partijas reitings patlaban nav īpaši augsts, vien ap 27%. Jautājums drīzāk ir par to, cik un kādi cilvēki būs motivēti aiziet uz vēlēšanām.
Iepriekšējos balsojumos krietni aktīvāki bija “Vienotās Krievijas”, tātad faktiski prezidenta Putina atbalstītāji.
Partijas vēstījumu tautai šodien var izteikt dažos vārdos – “lai viss paliek, kā ir”.
Mazliet attīstības un daudz, daudz stabilitātes. Tātad rīt un parīt Krievijā nekas būtiski nemainīsies. Viens labums no šī balsojuma būs – mēs Latvijā vismaz zināsim, ar ko varam rēķināties nākotnē. Bet no Krievijas vēstures zināms, ka šī stabilitāte ir mānīga.
Ka tieši sastinguma, stagnācijas un aizkavēto pārmaiņu dēļ Krievija 20. gadsimtā divas reizes tikusi iegrūsta haosā un iekšēji sabrukusi.
Pirmo reizi – boļševiku apvērsuma un Pilsoņu kara laikā. Otro reizi – sabrūkot Padomju Savienībai.
Par pašreizējo situāciju Krievijā liecina fakts, ka īsi pirms vēlēšanām Putins licis izmaksāt pensionāriem vienreizēju pabalstu 10 000 rubļu jeb 115 eiro apmērā. Ievērojot to, ka dzīves dārdzība Maskavā patlaban ir tieši tikpat augsta kā Rīgā – nekas īpašs. Bet nauda Krievijai ir, un tās būs vēl vairāk.
Energoresursu cenas pasaulē aug. Iespējams, jau tuvākajās dienās pa gāzes vadu “Nord Stream 2” uz Vāciju plūdīs gāze.
Un līdzīgi kā Krievijas impērijas un PSRS laikos šī nauda aiziet ne jau tautai, “mužikiem”, strādniekiem, skolotājiem, ārstiem vai pensionāriem, bet gan armijai, drošības struktūrām un šauram izredzēto slānim.
Otrs balsojums notiks 26. septembrī Vācijā, kad šīs valsts pilsoņi vēlēs federālo parlamentu jeb Bundestāgu.
Un līdzīgi kā Krievijā, arī Vācijas varas partija, Kristīgi demokrātiskā savienība uz vēlēšanām iet ar lozungu “lai viss paliek, kā ir”.
Kanclere Angele Merkele uzrunā parlamentam savas partijas kandidātu kanclera amatam Armīnu Lašetu raksturoja kā cilvēku, kurš iestājoties par “Maß und Mitte”. Tā vācu valodā saucas pirms 2400 gadiem Ķīnā uzrakstīts konfuciānisma mācības traktāts, tā saucamā “vidusceļa doktrīna”. Latviski to varētu tulkot kā “zelta vidusceļš”. Izsakoties citiem vārdiem – “ar mieru un pīpēšanu”.
Atbildot uz šiem Merkeles vārdiem, Brīvo demokrātu partijas priekšsēdētājs Kristiāns Lindners izteicies, ka “lielākais risks mūsu valstij pašreiz ir stabilitāte”.
Izskatās, ka līdzīgi domā arī vēlētāji. Pēdējās aptaujās kristīgie demokrāti balansē uz 20% robežas.
Partijas septiņdesmit gadus ilgajā vēsturē tai vēl nekad nav bijis tik zems reitings.
Galvenie pārmetumi, kas tiek adresēti “krīzes kancleres” Merkeles valdībai, – nespēja tikt galā ar Covid-19 pandēmiju. Ar tik vienkāršām lietām kā masku iepirkumi, vakcinēšanas kampaņas organizācija, nespēja uzrunāt sabiedrību. Izklausās kaut kur jau dzirdēts!
Viens ir skaidrs – Vācijā rudenī būs jauna valdība. Iespējamas vairākas koalīcijas, visu noteiks mandātu skaits un politiķu vēlme vienoties. Tas, ko sagaida Eiropa un Latvija, – prognozējamību. Tāda visdrīzāk arī būs.
Latvijai vislabākās būtu tādas valdības, kurās ietilptu kristīgie demokrāti vai brīvie demokrāti. Vēl labāk, ja abas divas. Pie pašreizējiem reitingiem var izveidot pat divas šādas valdības.
Pirmā – tā saucamā Vācijas koalīcija: kristīgie demokrāti, sociāldemokrāti un brīvie demokrāti. Otrā ir Jamaikas koalīcija: kristīgie demokrāti, brīvie demokrāti un zaļie. Koalīciju nosaukumus veido partiju simboliskās krāsas, kas kopā izskatās kā Vācijas vai attiecīgi Jamaikas karogi.
Teorētiski iespējama arī tā saucamā sarkani–sarkani–zaļā valdība, kurā ietilptu sociāldemokrāti, Kreisā partija un zaļie. Izsakoties bez aplinkiem – Latvijai tā nebūtu izdevīga.
Diemžēl zaļo un Kreiso partiju uzskati drošības politikas jomā ir visai tālu no realitātes, pat bīstami.
Piemēram, tiek diskutēts par atomieroču izvešanu no ASV bāzēm Vācijā (zaļie) vai pat valsts izstāšanos no NATO bloka (kreisie).
Bet ir viena lieta, kurā vismaz daži Latvijas politiķi varētu pamācīties no saviem Krievijas un Vācijas kolēģiem. Proti – ne Vācijā, ne Krievijā neviens nopietns politisks spēks savu popularitāti necenšas vairot ar “antivakseru” lozungiem. Maksimums, ko šo valstu politiķi atļāvušies teikt, ka potēšanās ir vēlama, ieteicama, bet brīvprātīga. Tātad visi cilvēki šajos krīzes laikos vēl nav pazaudējuši galvu.
