Divdesmit piektā stunda 0
Valmieras teātra izrāde “Lūša stundā” uzdod jautājumu par jēgpilnas dzīves un dzīvības savstarpējām attiecībām.
Trīs cilvēku portreti, divi – acīm ciet, viens – vaļā, lūkojas no izrādes “Lūša stundā” programmiņas, kuras pirmizrāde notika 15. decembrī Valmieras Drāmas teātra Mazajā zālē. Izrādes režisors un šoreiz arī scenogrāfs Mārtiņš Eihe ir uzticīgs savam underground ceļam mākslā, viņš nepielāgojas masu skatītāju izklaides prasībām, bez komplimentiem un kompromisiem risina smagu tēmu – cilvēka esamības būtību un bezkompromisa izvēli eksistenciālā situācijā.
Savu izvēli jau ir veicis Zēns (lomā Aigars Apinis) – tas, kurš programmiņā ir ar acīm vaļā, un viņa skatiens ir īpaši koncentrēts, jo viņš redz to, ko citi nesaskata. Viņš zina/jūt, kur diennaktij meklēt divdesmit piekto (izrādē tēlaini saukta par lūša) stundu. Zēns, līdzīgi zviedru literatūras ģēnija Pēra Ulo-va Enkvista daudzu romānu (īpaši “Kapteiņa Nemo bibliotēka”) galvenajiem varoņiem, ir principiāli citāds. Atšķirīgs. Ar šādu tēlu tiek uzdots neatbildams jautājums, cik apzināti veikta izvēle un kā vispār traktēt apzināšanos, pienākumu, atbildību.
Zēna jūtīgums un iztēle ir spēcīgāka par īstenību, un viņa gara pasaule ir plaša, tajā viegli apmaldīties – arī pašam, un attaisnojums viņa izdarītajiem noziegumiem ir meklējams tieši šajā apstāklī. Nogalināti divi nevainīgi cilvēki. Vecātēva māja nodedzināta. Viņa mīļākā dzīvā būtne – kaķis – nonāvēts. Kāpēc tā noticis?
Valmieras teātra izrāde par Zēnu ar kriminālu pagātni stāsta, izmantojot triju aktieru (Lisbete, medicīnas zinātniece – Inga Siliņa, Mācītāja – Inese Ramute) nospriegotos dialogus un sasprindzinātus tuvplānus. Īpaši saspīlētas ir pauzes, kad katrs nākamais jautājums atgādina medību soli – ejot uzmanīgi, pēdu pēdā. Lai arī attiecībās valda piesardzība, pat bailes, aktieru savstarpējā mijiedarbība ir enerģētiski piepildīta.
Aigars Apinis galvenajā lomā iejūtas organiski, ar viņam raksturīgo tiešumu un vārdos grūti aprakstāmu tīrību/naivitāti, kas piepilda slimīgā (pārjūtīgā?) Zēna apziņas svārstības no tīša izaicinājuma līdz sirsnīgai atklāsmei. Aktieris veikli un viegli dozē tēla slimīgumu, kas raksturīgs pacientam. Tieši vieglums raksturo Api-ņa kontā uzkrātās spožās “mazā cilvēka” lomas. Prātā palicis “Gribu, bet baidos” Akordeonists kā dzerstiņa dvēseliskais iedvesmotājs, Ibsena “Dr. Stokmans” izdevējs Aslaksens ar lielajām melnajām brillēm kā pilnīga karikatūra. Taču Zēns principiāli ir smagas dramatiskas slodzes loma, un pirmizrādē bija iespaids, ka vēl jānoskaidro robežjoslas platums starp aktiera personisko un tēla es.
Kustībās skopa, taču intelektuāli piesātināta ir Ineses Ramutes spēle. Viņas Mācītāja līdzinās medniekam, kas seko upurim, tomēr to cienot un ieturot distanci, līdz atskārst – Kāds ir vajājis arī viņu, un Tas ir lielāks. Aktrise pārliecina, ka atklāsme par Dieva patiesību (Zēns nešaubīgi tic, ka pie viņa ir atgriezies Dievs kaķa veidolā) liek Mācītājai atteikties no baznīcas kalpošanas rutīnas darba. Savukārt zinātniece – birokrāte Lisbete (zīmīga ir asins krāsas kleita zem baltā virssvārča, kas slēpj nepārprotamu agresiju) – īsti savu kaislību neparāda. Kopumā viņa ir vienplākšņaināka, nemainīgi funkcionāla, līdzīgi lapsai krūmu dzelkšņos (viena no kristietības reminescencēm ģeniālā zviedru rakstnieka tekstā) nokozdama sapinušos upuri. Lisbete neuztraucas, ka eksperiments šoreiz neveiksmīgs. Viņa noteikti veiks nākamos grupu pētījumus ar nosaukumu “kas ir cilvēks?”.
Režisors sev ir nospraudis novērotāja distanci ar statiskām mizanscēnām, četru novērošanas kameru bezpersoniskiem ekrāniem, sterila baltuma telpu, kurā tikai dažas reizes ielaužas mikrofona reverberācijas griezīgie trokšņi. Ārēju afektu nav, slimnieks – Zēns – “tiek galā ar sevi pats”, gan seksuāli pašapmierinoties, gan lietojot tabletes. Ārējs miers, kas iespējams, jātulko kā ironija par liekulīgu klusēšanu, ar kādu sabiedrība izturas pret šādiem “klīniskiem gadījumiem ārpus normas”. Ar šo atsvešināto rakursu režisors ir atteicies no iespējas kādu tiesāt vai apžēlot, ļaujot skatītājam to veikt pašam.
Savukārt scenogrāfs izrādes formā, kas attīrīta no sadzīves sīkumiem, meklē vispārinājuma līmeni. Mēbeles ar pazeminātiem sēdekļiem sievietēm, kas tajos apsēžas, liek izskatīties smieklīgām, savukārt pacēlums, kur guļ Zēns, risināts kā ešafots un postaments. Taču uzsvars uz Zēnu, manuprāt, izjauc dramatiskās darbības līdzsvaru un atņem uzmanību no Mācītājas, kura izrādes gaitā izdara savu izvēli.
Izrādes sakarā asociatīvi zīmīga šķiet atziņa, ko 2011. gadā, saņemot Austrijas literāro prēmiju, izteica Pērs Ulovs Enkvists. Strādājot pie romāna “Kapteiņa Nemo bibliotēka”, viņš “spējis pilnībā iztīrīt smadzenes” un “tas izglāba man dzīvību”. Valmieras izrāde uzdod jautājumu par jēgpilnas dzīves un dzīvības savstarpējām attiecībām.
Vērtējums
Režija – 3 zvaigznītes
Aktierspēle – 3 zvaigznītes
Scenogrāfija – 3 zvaigznītes
Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes
Uzziņa
Iestudējums “Lūša stundā” Valmieras Drāmas teātrī
Režija un telpa: Mārtiņš Eihe, kostīmi: Inga Siliņa.
Lomās: Aigars Apinis, Inga Siliņa, Inese Ramute.
Žanrs: skandināvu krimināldrāma, kas vēsta par nozieguma un piedošanas tematiku.
Nākamās izrādes: 14., 28., 29. janvārī.
Viedokļi
Sarmīte Maļiņina, Valmieras Viestura vidusskolas skolniece: “Izrāde bija lieliska triju cilvēku saspēle, tāpat – tērpi, aktieri, telpa. Scenogrāfija bija vienreizēja, ar īsto atmosfēru. Skatītāju rindās pat dzirdēju cilvēkus, kuri raudāja. Noskatoties izrādi, uzreiz tapa skaidrs, ka režisors kopā ar aktieriem ir ieguldījis milzīgu darbu. Pēc izrādes beigām ilgi vēl klusēju, domāju…”
Liene Struņķe, tulkotāja: “Izrādē nenotiek ierastā cīņa starp labo un ļauno vai mācīšana, kas ir pareizi, bet kas – nepareizi. Tā mudina aizdomāties par cilvēkiem, viņu rīcības iemesliem. Un mēs paši pieņemam lēmumu – nosodīt, attaisnot vai piedot. Manu uzmanību jau pašā sākumā piesaistīja zālē izvietotās kameras, kas filmēja gan uz skatuves notiekošo (no dažādiem neierastiem skatpunktiem), gan skatītājus. Nenoliegšu, bija interesanti vērot, kā aizmugurē sēdošā sieviete brīžiem aizspiež ausis vai kungs zāles labajā pusē nosodoši krata galvu. Manuprāt, radošā komanda ir rūpīgi strādājusi, lai izveidotu “viss redzams kā uz delnas” efektu. Uz skatuves nebija nekā lieka. Pat skaļā čerkstoņa šķita iederīga, nevis traucējoša. Domāju, ka šī drīzāk ir izrāde pieaugušiem cilvēkiem.”
Rudīte Tensone, klīnisko pētījumu speciāliste: “Izrādē aktieri darbojas atsvešināti viens no otra, bez saspēles, stīvām, neizstrādātām kustībām. Rodas iespaids, ka viņi nevar uz skatuves atrast savu vietu un nesadzīvo ar spēlēto tēlu. Jau pusē ir izrunāts viss izmantotais vārdu krājums, sižets nerisinās tālāk, un neskaitāmas reizes tiek pārmalti vieni un tie paši teikumi vienā un tajā pašā intonācijā. Mācītājas uzdotie jautājumi Zēnam izskan metāliski auksti, kā iekalti no galvas, lai gan Zēns viņai bijis īpaši tuvs. Nav saprotams, kāpēc Zēna pašiznīcināšanās lika Mācītājai atteikties no turpmāka kalpošanas ceļa. Iestudējums atbilst radiolugai. “Lūša stundā” ir luga, kurai režisors, ja salīdzinām to ar podnieka darbu, ir pieskāries ar mazo pirkstiņu nevis mīcījis aktierus kā mālu.”
Sagatavojusies IEVA GRŽIBOVSKA
