Divdesmit medaļoti gadi. Latvijas titulētākais paralimpietis Aigars Apinis 0
Ja runājam par paralimpisko sportu Latvijā, vispirms noteikti iedomājamies par Aigaru Apini, kurš savas pirmās medaļas paralimpiskajās spēlēs – bronzu gan lodes grūšanā, gan diska mešanā – izcīnīja pirms 20 gadiem Austrālijas pilsētā Sidnejā.
Turpmākajās paralimpiādēs Apinis guva medaļu pēc medaļas – četras zelta, divas sudraba un divas bronzas, neskaitot godalgas paralimpiešu pasaules un Eiropas čempionātos. Lai gan Aigaram rit jau 47. mūža gads, viņš joprojām ir ierindā un rudens nogalē atkal kļuva par pasaules čempionu. Tagad darba kārtībā ir gatavošanās paralimpiskajām spēlēm šovasar Tokijā, kur Apinis startēs diska mešanā.
Lēciens tumsā
Aigars, kā jau Birzgales lauku bērns, bērnībā bija aktīvs puika, skrēja, lēca, spēlēja bumbu, taču par nopietnākām gaitām sportā nedomāja. Mācījās par mehanizatoru un savu tālāko nākotni saskatīja pie traktora vai kombaina stūres. Reiz karstā jūnija dienā Aigars piebrauca pie savas iemīļotās peldvietas, ieskrējās un bija gatavs lēcienam ūdenī, taču ceļā patrāpījās bērns. Virzienu vajadzēja nedaudz mainīt, un viņš ielēca pāris metru atstatus no ierastās vietas. Trieciens, ūdens, dubļi. Aigars vēl saviem spēkiem tika ārā no ūdens, taču kājas vairs nejuta. Smaga kakla skriemeļu trauma, ķermenis zemāk par jostas vietu vairs nedarbojās.
Pirmais mirklis pēc nopietnās traumas bija smags ne tikai fiziski. Vēl vairāk grūti bija aprast ar domu, ka atlikušais mūžs būs jāaizvada invalīda ratiņos. Pēc gariem mēnešiem slimnīcā un pēc tam gultā mājās pamazām nāca apjauta, ka dzīve tomēr nebeidzas.
Mammas rosināts, Aigars sāka nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem, reizēm pat līdz piecām stundām dienā. Divus gadus pēc nelaimes gadījuma mamma dēlu pierunāja piedalīties Ogres rajona invalīdu sporta spēlēs.
Sākumā Aigars kautrējās, taču pamazām sadraudzējās ar līdzīga likteņa skartajiem, iepazinās ar treneri Aldi Šūpulnieku, kurš gan pats sportoja, gan trenēja sportistus ar īpašām vajadzībām.
Vēl pēc pāris gadiem Aigars vieglatlētikā trenējās tik nopietni, ka skatiens pavērsās Sidnejas paralimpisko spēļu virzienā, un 2000. gadā, izpildījis vajadzīgās kvalifikācijas normas, devās uz Austrāliju. Plašajā un labestīgu cilvēku pārpilnajā sporta sarīkojumā, kurā piedalījās 150 valstu paralimpieši, viņš sev un citiem par lielu pārsteigumu izcīnīja divas bronzas medaļas.
To atceroties, Aigars tagad smaida, jo rezultāti bija tālu no tagadējiem. Taču priekpilnais piedzīvojums tālajā zemē puisim lika saprast, ka nekas nav neiespējams. Jātrenējas vēl cītīgāk un nopietnāk, lai ne tikai medaļas mainītu krāsu, bet arī Latvijas karogs plīvotu augstāk par visiem citiem. Jau nākamajās spēlēs 2004. gadā Grieķijas galvaspilsētā Atēnās viņš kļuva par čempionu diska mešanā.
Viss, kas notiek, notiek uz labu
Aigars labi izprot savas nelaimes sekas, taču jau sen to pieņēmis kā likteņa triecienu un uzskata, ka nav ļaunuma bez labuma. Tieši pēc neveiksmīgā lēciena Latvijas paralimpiskais sports ieguva atdarināšanas vērtu līderi, kurš ļauj pieminēt Latvijas vārdu visaugstākajās pasaules mēroga sacensībās, dod cerības daudziem jauniešiem, ar kuriem noticis līdzīgs negadījums, tāpat arī tiem, kuri jau no bērnības fiziski nav gluži tādi paši kā visi.
Atskatoties uz saviem sportā pavadītajiem gadiem, Aigars novērtē paralimpiskā sporta attīstību Latvijā, kur reizēm pat iesācējiem esot labāki apstākļi nekā savulaik, viņam sākot. Taču tāpat nekas nenotiek, paralimpiskās spēles jau sen kļuvušas par patiesi meistarīgu sportistu sacensībām, un medaļas nevar izcīnīt nejauši, visa pamatā kā jebkurās sportistu sacensībās ir pamatīgs un smags darbs. Parastajiem sportistiem treniņu metodika ir daudzmaz skaidra un saprotama, turpretī paralimpietim treniņu procesā jāprot izmantot viss, ko viņa ķermenis spēj.
Aigars startē, sēžot speciālos ar trosēm nostiprinātos ratiņos. Viņam nedarbojas ne tikai kājas, bet arī vēdera prese, ne visi pirksti klausa, un jābūt īpašiem paņēmieniem, lai noturētu disku vai lodi.
Treniņos vajadzīgi speciāli vingrinājumi, lai šos trūkumus maksimāli kompensētu. Liela ir gan Aigara, gan viņa trenera Alda izdoma jaunu vingrinājumu pilnveidošanā.
Vidēji Aigars trenējas reizes piecas nedēļā, treniņu nometnēs divreiz vairāk. Tie ir treniņi ne tikai stadionā, bet arī peldbaseinā, svaru zālē, pat mājās. Ķermenim visu laiku jābūt formā, jo pazaudēt tonusu ir viegli, bet atgūt – sarežģīti, pēc ilgākas dīkstāves varbūt pat neiespējami. Aigaram daudz palīdz masiere Gunta Ozoliņa, kuras darbošanās reizēm tālu pārsniedz tiešos pienākumus.
Pēdējos gados pieaug informācija par paralimpiešu startiem, tos var skatīties televīzijā, internetā. Mazāk kļūst neizpratnes pilno vīpsnājumu par sportistu mazo skaitu finālsacensībās, jo tā ir paralimpiskā sporta specifika. Sportisti sacenšas tik daudzās medicīnas grupās, ka sarežģītā inventāra uzstādīšana un ilgās sacensību stundas liek viņu skaitu samazināt līdz minimumam, ļaujot piedalīties tikai patiešām vislabākajiem.
Sapnis par Bišumuižu
Reizēm ir grūti, varbūt pat neētiski runāt par paralimpiskā sporta attīstību, taču skarbā dzīves realitāte ir tāda, ka cilvēku skaits ar īpašām vajadzībām diemžēl nesarūk. Sports tāpat kā māksla un citas aizrautības ļauj viņiem šajā dzīvē justies daudz pilnvērtīgākiem, tikties ar sev līdzīgiem no visas pasaules. Aigars ir bijis daudzās valstīs, daudzos kontinentos.
Arī nokļūšana uz sacensībām ir daudz sarežģītāka nekā parasti, jo apgrūtināta ir ne tikai paša pārvietošanas, bet arī speciālā krēsla transportēšana. Bijušas reizes, ka tas aizceļo uz citu valsti.
Par laimi, ne pārāk bieži, un būtisku negadījumu nav bijis vispār.
Par savām turpmākajām gaitām sportā Aigars daudz nerunā. Jātrenējas, un tad rezultāti rādīs, vai tie joprojām ir konkurētspējīgi. Protams, gadi prasa savu, ilgāk jāatjauno spēks, sacensībām jāgatavojas daudz pārdomātāk un racionālāk, taču iespējas progresēt Aigars neatmet.
Par savu sapni – startēt paralimpiskajā sporta centrā tepat Rīgā, Bišumuižā, kur ideāli piemērota zeme jau iegādāta – Aigars runā ar cerībām un reizē ar bažām. Jau noticis centra metu jeb vīzijas konkurss, drīz varēs ķerties pie tehniskās izstrādes. Finansējuma šo sapņu pilnīgai īstenošanai vēl nav. Aigars cer, ka tie, kuru lēmumi var izšķirt centra celtniecības īstenošanu, apzināsies, ka tas būs centrs ne tikai paralimpiešiem, bet visam Latvijas sportam. Stadions, sporta zāle, viesnīca – tas būs lielisks sporta komplekss un pieejams visiem.
Paralimpiskā sporta attīstībai šāds centrs būs nenovērtējams, jo iespēja dzīvot un trenēties vienuviet atrisinātu neskaitāmās rūpes treniņu un sacensību vietu meklēšanā. Aigars cer, ka viņa panākumi, medaļas, Triju Zvaigžņu ordenis un Latvijas vārda nešana pasaulē būs mazs, bet svarīgs ķieģelītis sporta centra sapņa būvē.
