Divdesmit gadi vienā cēlienā. Ieva Rodiņa vērtē izrādi “Nākamgad tai pašā laikā” 0
Kaut arī Liepājas teātrim nav savas mazās spēles telpas, jau vairākas sezonas paralēli lielo zāļu uzvedumiem kamerrepertuāru nodrošina koncertzāles “Lielais dzintars” mazajā zālē tapušās izrādes.
Dmitrija Petrenko asprātīgajam cilvēku-dzīvnieku tēmai veltītajam iestudējumam “Kur pazuda saimnieks?” šīgada februārī pievienojusies viesrežisora Sergeja Ščipicina izrāde “Nākamgad tai pašā laikā”.
Iestudējums balstīts kanādiešu dramaturga un kinoscenārista Bernarda Sleida tāda paša nosaukuma lugā (1975), kas piedzīvojusi arī kino ekranizāciju (1978) un joprojām tiek uzskatīta par vienu no visvairāk iestudētajiem darbiem ne tikai ASV, bet visā pasaulē.
Sleida darba veiksmes pamatā ir romantiskās komēdijas žanram raksturīgi viegli, asprātīgi dialogi un uzmanību noturoša sižetiskā intriga – divu laimīgi (ne savā starpā) precētu cilvēku Džordža un Dorisas paradoksālās attiecības, tiekoties tikai reizi gadā vienā un tajā pašā laikā un vietā, taču nemainīgi mīlot vienam otru cauri desmitgadēm.
Sleida lugas sižets risinās laika posmā no 20. gadsimta 50. līdz 70. gadiem.
Autors paralēli abu varoņu mīlestības līnijai tekstā ieaudis arī konkrētas atsauces uz ASV sociālpolitisko situāciju.
Piemēram, hipiju kustību un Vjetnamas karu, kas atstājis traumējošus nospiedumus ne tikai ASV sabiedrībā, bet arī konkrētu cilvēku, tostarp Džordža, dzīvē.
Liepājas teātra iestudējumā lugas sociālpolitiskā konteksta nozīme būtiski mazināta, režisoram konceptuāli izvēloties strādāt melodrāmas atslēgā (uz žanra maiņu recenzijā kroders.lv precīzi norādījusi Vēsma Lēvalde). Skatuviskā darbība organizēta kā teatralizēts priekšnesums, kura izpildītāji ir četri aktieri – Agnese Jēkabsone, Laura Jeruma, Kaspars Kārkliņš un Sandis Pēcis.
No vienas puses, režisora izvēle Džordža un Dorisas lomas iedalīt diviem aktieriem neļauj izrādes vēstījumam kļūt pārlieku sentimentālam, jo skatītājam nemitīgi tiek atgādināts, ka viss acu priekšā notiekošais ir nosacīts – aktieri uz skatuves darbojas ar jūtamu pašironiju, situācijas un galveno varoņu sejas nemitīgi mainās, skaidri liekot noprast, ka, režisoraprāt, Džordžs un Dorisa tikpat labi var būt jebkurš no skatītājiem.
No otras puses, izrādes aktieriskajā kvartetā emocionāli niansētāks, savstarpēji jūtīgāks ir Agneses Jēkabsones un Sanda Pēča duets, kamēr Lauras Jerumas un Kaspara Kārkliņa saspēlē dominē viegli teatrāla raksturu spēlēšana dramaturga dotajās situācijās. Izrādes darbības sadrumstalotība, aktieriem nemitīgi nomainot citam citu, tā arī neļauj izaugt pilnvērtīgiem skatuves tēliem, kuru mīlestības stāstam būtu iespējams sekot līdzi ne tikai sižeta, bet arī emocionālā līmenī.
Izrādei dinamiku piešķir aktieru dzīvajā izpildītie muzikālie numuri, kuru uzdevums ir ne tikai papildināt pamatdarbību, veicot nosacītu komentāra funkciju (un tādējādi paspilgtinot vai nu komisko, vai lirisko noskaņu), bet arī iezīmēt laika ritumu.
Izpildītais repertuārs ir žanriski daudzveidīgs un aptver tādu kultūrikonu kā Džona Lenona, Merilinas Monro, Elvisa Preslija, Dženisas Džoplinas, Frenka Sinatras u. c. sarakstītos hitus. Aktieriem dots sarežģīts uzdevums – ne tikai sacensties ar oriģinālo izpildījumu, kas vairumam skatītāju ir labi zināms, bet arī daļēji iemiesoties konkrētās dziesmas tēlā, līdz ar to katru dziedājumu iespējams uzskatīt par nelielu monopriekšnesumu.
No četrotnes atmiņā paliekošākā ir Agnese Jēkabsone, kura savu vokālo meistarību un spēju vienas dziesmas ietvaros atklāt tēla iekšējās pasaules pārdzīvojumu jau iepriekš pierādījusi Piafas lomā.
Kaut arī sižetiski uz skatuves izspēlētā darbība aptver vairāk nekā 20 gadus ilgu laika posmu divu cilvēku dzīvē, ietverot tādus būtiskus notikumus kā bērnu piedzimšana, ģimenes un darba nebūšanas, mīlestība, nāve, politiskās pārmaiņas u. tml. –, zināmu iepriekšparedzamības faktoru iestudējumam piešķir gan scenogrāfiskais risinājums, gan kostīmi.
Kristapa Kramiņa iekārtoto skatuves telpu veido visā zāles garumā skatītāju acu priekšā uzbūvēta platforma, uz kuras, mainoties ainām, no vienas puses uz otru pamazām kustas (precīzāk, muzikālo numuru laikā ar skatuves strādnieku palīdzību tiek pārcelts) stilizēts rats, kura iekšienē abi varoņi reizi gadā satiekas un patveras kā no ārpasaules un dzīves realitātes izolētā telpā.
Scenogrāfijas metaforiskā nozīme – “laika rata” simbols – kļūst skaidrs līdz ar pirmajiem mirkļiem un dziļākas, sarežģītākas asociācijas nepiedāvā.
Desmitgažu modes un dzīvesstila maiņu precīzi iezīmē kostīmu mākslinieces Elīnas Valdmanes tērpi, kuri līdzās muzikālajam noformējumam lielā mērā kļūst par izrādes atmosfēras radītājiem – tieši ar kostīma palīdzību atrisināta varoņu vecuma, sociālā statusa, savstarpējo attiecību attīstība (piemēram, kamēr Lauras Jerumas Dorisa “pieslēdzas” jauniešu hipijiskajai modei, Kaspara Kārkliņa Džordžs, kura dēls kritis Vjetnamas karā, jau kostīmā un ķermeņa valodā ir opozīcijā Dorisas pārliecībai).
Izrādes darbībā ir daudz teatralizētu detaļu, taču, līdzīgi kā pirms vairākiem gadiem JRT tapušajās Vladislava Nastavševa “Tumšajās alejās”, no pārējās darbības gan estētiski, gan idejiski atšķirīga ir noslēdzošā epizode, kurā visi četri aktieri satiekas uz skatuves platformas, būdami Džordža un Dorisas lomās, un, atšķirībā no pārējām epizodēm, ļaudamies vieglai patētikai. Iestudējuma vēstījums ir nesarežģīts – mīlestība uzvar laika ritējumu un dzīves paradoksus.
Bernards Sleids, “Nākamgad tai pašā laikā”, iestudējums Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē “Lielais dzintars”
Režisors: Sergejs Ščipicins, scenogrāfs Kristaps Kramiņš, kostīmu māksliniece Elīna Valdmane, horeogrāfe Liene Grava, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, no angļu valodas tulkojis Raimonds Auškāps.
Lomās: Agnese Jēkabsone un Laura Jeruma; Sandis Pēcis un Kaspars Kārkliņš.
Nākamā izrāde: 30. maijā.
