Monika Zīle: Kurš uzvarētu konkursā par visnevērīgāko latviešu valodas lietojumu? 4
Dedzīgi cīnoties par visaptverošu tautiskumu un rūpīgi pieskatot katra sētnieka prasmi izsacīties valsts mēlē, kaut kā nemanāmi esam aizslīdējuši līdz ļoti bīstamai robežai, kur pašiem latviešiem augstākā izglītība un pareiza dzimtā valoda vairs nestāv blakus.
Sēžam ar bijušo skolasbiedreni viņas viesistabā. Televizors neuzbāzīgi murmina dienas ziņu sižetus. Pēkšņi namamāte aprauj sakāmo pusvārdā un saspringusi lūkojas ekrānā, kur pazīstams politiķis uzrunā kāda pasākuma dalībniekus. “Tu dzirdēji?” pieri saraucot, vaicā manu jaunības dienu lieciniece. “Protams,” apstiprinu, “viņš teica – cienījamās dāmas un godātie kungi… Jā, pēc būtības iznāk, ka zālē sēdošie vīriešu kārtas pārstāvji godu vairs nebauda. Bet kurš gan mūsdienās pievērš uzmanību tādiem smalkumiem kā darbības vārda ciešamās kārtas tagadnes un pagātnes divdabju lietošana…” Atcerējušās savu latviešu valodas skolotāju stingrās prasības, sirdsmiera labad tematu slēdzam. Tomēr kāds nelabais kutina mēli pieminēt solīdas valsts struktūras pagājušgad atsūtīto vēstuli ar sešām rupjām kļūdām puslapas tekstā un instances priekšniecības atbildi uz manu jautājumu par darbinieku izglītības līmeni. “Visi nāk no labām augstskolām,” sacīja iestādes vadītājs, pēc mazas pauzes izšaujot sarkasma bultu: “Tiesa, rakstnieki pie mums nestrādā.” Tas bija nepārprotams mājiens, ka universitātes un akadēmijas absolvējušiem dzimtās valodas pareizrakstība atrodas iemaņu ranga pēdējā vietā vai pat zem strīpas.
Dedzīgi cīnoties par visaptverošu tautiskumu un rūpīgi pieskatot katra sētnieka prasmi izsacīties valsts mēlē, kaut kā nemanāmi esam aizslīdējuši līdz ļoti bīstamai robežai, kur augstākā izglītība un pareiza latviešu valoda vairs nestāv blakus. To ļoti skaidri apstiprina tīmekļa portālā “Kas jauns?” nesen publicētā bijušā Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurora Alda Pundura atklātā vēstule ar amata pamešanas iemeslu skaidrojumiem. Vidusskolēnam par šo izklāstu labsirdīgs pedagogs pēc visu interpunkcijas un stila kļūdu atķeksēšanas varbūt ieliktu žēlastības trijnieku. Bet ko lai domā, ja tādu sacerējumu publisko pieredzējis jurists, turklāt vēl gribēdams parādīties sabiedrībai gaišākā veidolā…
No Latvijas galvenās tribīnes (domāju Saeimu), kur dažiem runātājiem ir pat vairāku augstāko izglītību dokumenti, nemitīgi dzirdam “veselības aprūpei trūkst naudA”, “palicis maz laikS” un tamlīdzīgas nepareizības, nemaz jau nerunājot par saikļa “ka” nejēdzīgo aizstāšanu ar “kad”, kas ļoti bieži sagroza vai pilnīgi maina paustā būtību. Taču, ja rīkotu konkursu par visnevērīgāko attieksmi pret latviešu valodu, tad interneta portālam “Apollo” ir visas izredzes plūkt uzvarētāja laurus. Pēc loģikas šajā vietnē vajadzētu strādāt cilvēkiem, kas paši draudzējas ar gramatiku vai bauda tās zinātāju pieskatīšanu. Bet daudzas publikācijas mudina domāt, ka rakstītāji nekā nav dzirdējuši par komatu izmantošanu, tādēļ garākus teikumus ar tiem izgrezno pēc sava “čuja”, kas arī ir tekstu redaktors. “Apollo” bieži ziņo par “bezvēsts pazudušu X vai Y”, un es katru reizi turpinu naivi sevi tincināt: vai tiešām rakstošie nezina “bezvēsts prombūtnes” atšķirību no “pazušanas bez vēsts”? Tādā ziņā – skumji to secināt – latviešu valoda prokremliskajā “sputniknews.lv” ir stipri labākā līmenī, tur acīmredzot autorus pieskata kāds profesionālis.
Ik reizi, saņemot svētku apsveikumus no deviņdesmitgadīgās Antas Cīrules, apbrīnoju mūžam un izsūtījumam Sibīrijā cauri no nepabeigtās ģimnāzijas saglabātos latviešu literārās valodas lietošanas likumus. Labs paraugs reklāmas aģentūrai, kura nesen internetā publiskoja mēbeļu veikala “Kate” pārcelšanās ziņu: “Paliec sveiks (!) Purvciem!” – ignorējot elementāro uzrunas atdalīšanu. (Komatu ielika pēc vairākām dienām…)
Kas attiecas uz ciešamās kārtas tagadnes un pagātnes divdabjiem, tad publiskos pasākumos vienmēr tos pareizi lietojam esmu dzirdējusi divus pazīstamus cilvēkus – bijušo politiķi Vili Krištopanu un Saeimas deputātu Jāni Ādamsonu. Krištopans savulaik absolvējis Arhitektūras un celtniecības fakultāti, bet Ādamsons padomju kara skolu, kur mācības notika krievu valodā.
