Liāna Langa: Divas vērtīgas grāmatas 0
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vasaras atvaļinājumā lasīt un nodoties pārdomām par notiekošo laika varbūt ir pat nedaudz vairāk nekā nemitīgo ziemas darbu dunā, tādēļ vēlos iepazīstināt ar divām vērtīgām nesen dienas gaismu satikušām grāmatām – izdevniecībā “KoDoKa” iznākušo amerikāņu politikas zinātnieka Patrika Denīna slaveno darbu “Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi” Ērika Heinsberga tulkojumā un apgāda “Jānis Roze” izdoto austriešu filozofa Līsmana Konrāda Paula “Izglītība kā provokācija” filozofa Raivja Bičevska pārcēlumā latviski.
Abu grāmatu aktualitāte ir apstāklī, ka autori kritiski vērtē liberālajā demokrātijā notikušos un notiekošos procesus, Denīna gadījumā tos izvērtējot plašākā kontekstā, bet Paula gadījumā lūkojoties caur modernās izglītības prizmu, līdztekus skatot arī pretrunas modernās sabiedrības attīstības procesos. Arī Patriks Denīns aplūko mūsdienu izglītību un brīvās mākslas ar pamatoti raižpilnu skatu. Šo grāmatu iznākšana ir savlaicīga, ne velti “Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi” grāmatu namā “Valters un Rapa” bija visvairāk pirkto grāmatu virsotnē, pat neraugoties uz to, ka tās lasīšana paģēr nopietnu intelektuālu piepūli. Sabiedrībā pieaug interese par postpatiesības laika moderno realitāti pēc tā dēvētajām vēstures beigām un to, kas patiesībā ar mums noticis.
Nodaļā “Liberālisms pret brīvajām mākslām” Patriks Denīns uzsver, ka pirms liberālisma Rietumu civilizācijā pati nozīmīgākā tehnoloģija bijusi kultūra, savukārt tās uzturēšana bijusi galvenais izglītības mērķis. Vai šodien vēl ir tāpat? Diemžēl nav. Autors uzsver, ka visas kultūras formas pakāpeniski tikušas aizstātas ar “visuresošu antikultūru”. Viņš apgalvo, ka izglītība lielā mērā tikusi izolēta no kultūras virzošā spēka – “paražām dzīvot noteiktā vidē un tradīcijā –, bezkultūras multikulturālisma vārdā iznīcinot jebkādas kulturālas īpatnības, tādējādi kultūru padarot līdzīgu vides aizstāvībai bez īstenas sastapšanās ar dabu un par monolītisku, homogēnu “dažādību”. Izglītības pretenzijas uz multikulturālisma veicināšanu tikai novērš uzmanību no tās dziļā antikultūru un homogenizāciju veicinošā impulsa.”
Mūsdienu liberālisma pamatizpratne ir, ka mēs visi esam piedzimuši brīvi, nevis līdzšinējā Rietumu civilizācijā pastāvošā, – ka cilvēkam ir jāiemācās kļūt brīvam caur noteiktām disciplīnām un savu dziņu ierobežošanu. Attiecīgi brīvās mākslas, ieskaitot izglītību, kalpo par instrumentu sevis atbrīvošanai, nevis disciplinēšanai un cilvēcisko kaislību savaldīšanai, kuras ietvaros brīvība ir vispār iespējama. “Humanitārajās zinātnēs atbrīvošanas centieni izpaužas kā pagātnes skatīšana caur identitātes prizmu, to ieraugot kā pilnu ar dažādām apspiestībām un tādējādi graujot pašu humanitāro zinātņu kā izglītības pastāvēšanas pamatotību.”
Rietumu pasaule pieredz apjukuma laiku, to apliecina procesi ģeopolitikā, ekonomikā, tehnoloģiskajā un humanitārajā laukā. Attiecīgi sabiedrībā rodas arvien vairāk nemierīgu prātu, kuri noraizējušies, kāda būs pasaule, kuru mantos bērni. Abu grāmatu autori piedāvā savu analīzi un redzējumu, mums atliek lasīt un vērtēt. Katrā ziņā abu darbu tulkojumi ir savlaicīgs un vērtīgs pienesums Latvijas sabiedrībai.
