Divas trešdaļas Latvijas tiltu brūk un apdraud cilvēkus, bet pašvaldības “iebāž galvu smiltīs” 0
Latvijā ir ap 3000 tiltu un pārvadu, kas ik dienu palīdz nodrošināt transporta plūsmu, uzlabo satiksmes drošību, kā arī veicina ekonomisko aktivitāti – nepārtrauktu preču un pakalpojumu apriti. No visiem tiltiem apmēram trešdaļa pieder pašvaldībām un tādu skaits, kas ir ļoti sliktā stāvoklī, katru gadu palielinās. Tiltu pārbūvei pašvaldības naudu neaizņemas. Vai vēlēšanu gadā tiltu uzturēšana un atjaunošana ir pašvaldību prioritāte un iedzīvotāji var sagaidīt, ka tos atjaunos, skaidroja Latvijas Radio raidījums “Atvērtie faili”.
1981. gada sākumā Rīgā pār Daugavu atklāja Vanšu tiltu. Tas ir viens no svarīgākajiem Pārdaugavas savienojumiem ar centru. Pēc biedrības “Pilsēta cilvēkiem” datiem, Vanšu tilts ir visvairāk noslogotais velosipēdu, elektrisko skrejriteņu un citu braucamrīku maršruts galvaspilsētā.
Pēdējos gados mediji to piemin saistībā ar tā defektiem. Bet vairāk nekā 40 gadus vecais tilts pamatīgu remontu tā arī nav pieredzējis.
“Šī brīža stāvoklis ir ļoti labs autovadītājiem – pirms pāris gadiem asfaltēta brauktuve, viss ir gluds un lielisks. Gājējiem te ir 1,2 metri pie stabiem apmēram – tas ir mazāk, nekā vispār normatīvi atļauj veidot platumu ietvēm,” skaidroja Kārlis Krēķis no biedrības “Apvienība “Pilsēta cilvēkiem””.
Ietvi pašvaldība sašaurināja, jo drošības nolūkos vajadzēja uzstādīt norobežojošās barjeras, kas izmaksāja vairākus desmitus tūkstošus eiro.
To nācās darīt tāpēc, ka tilta ārmalās dažviet zem kājām varēja jau lūkot Daugavu. Izdilušos caurumus uzturētāji lāpa ar metāla plāksnītēm.
“Bīstamība nav tik daudz par to, ka mala nokritīs, bet par to, ka cilvēkiem, kas te iet un brauc ar velosipēdu, ir risks, ka viņi var sadurties [viens ar otru], nokrist, kaut ko salauzt,” turpināja Krēķis un uzsvēra – tiltu nepieciešams pārbūvēt.
“Daļa cilvēku pierod pie šādas situācijas. Viņiem liekas, ka tas ir normāli, jo jau gadiem ir tāda attieksme. Līdz ar to vienā brīdī liekas, ka savādāk nemaz nevar būt, jo neko citu neredzi,” atzina Krēķis.
Biedrība aicināja sašaurināt autoceļa joslu, lai daļu no brauktuves atvēlētu arī velosipēdistiem un gājēju pārvietošanās būtu drošāka. Taču ideja dzirdīgas ausis nesasniedza.
“Nevar norakstīt uz to, ka tiltam ir slikts tehniskais stāvoklis, tāpēc neko nedarīsim, kamēr netaisīsim pilnu pārbūvi vai remontu. Tā, man liekas, nav īsti pareizā attieksme. Domes dokumentos ir teikts, ka prioritāte ir gājējiem un velosipēdistiem, sabiedriskajam transportam. Bet realitātē redzam kaut ko pilnīgi citu,” uzsvēra biedrības pārstāvis.
Solījumi par remontu, kā arī mēģinājumi atrast būvnieku bijuši jau pirms vairākiem gadiem. “Cik ilgi gājējiem un velosipēdistiem būs jāgaida, kamēr sāks te kaut ko darīt?” vaicāja Krēķis. “Tagad izskatās, ka visu laiku tiek atlikts. Un varbūt kādam tiltam arī pienāks brīdis, kad tas sāks kļūt bīstams.
Tas nav par to, ka nav naudas, bet par to, kā naudu ieplānojam, kā sadalām prioritātes.
Spriežot pēc tā, ka nekas te vēl nav sācies, prioritāte nav diezgan augsta. Tas nozīmē – vai nu ir nespēja procesus novadīt departamentos, vai arī politiķi nespēj definēt, ko īsti viņi vēlas. Šis jau nav vienīgais tilts!” vērtēja Krēķis.
