Divas stundas dienā, lai skumtu – vienkārša metode sarežģītas situācijas risināšanai 0
Dažreiz ļoti vienkāršs psiholoģisks gājiens sarežģītā situācijā izrādās visefektīvākais. Tā ir liela veiksme – atrast vārdus, kuriem noticēs. Portālā psychologies.ru pastāstīts par diviem tādiem gadījumiem no psiholoģes Jekaterinas Murašovas prakses.
Viņa galvenokārt sniedz psiholoģiskās konsultācijas, un reti izmanto klasiskās metodes, piemēram, brīvās asociācijas, psihodrāmu vai pat mākslas terapiju. Taču nākas izdomāt jaunas metodes un dažreiz tieši konsultācijas laikā. Tām nav nekāda sakara ar klasisko psiholoģiju un psihoterapiju, bet tomēr tās iedarbojas pārsteidzoši precīzi.
Pirmais stāsts
“Man bija 13 gadi, kad māte, tēvs un jaunākais brālis gāja bojā briesmīgā autoavārijā, kurā visi iekļuvām. Pārsteidzoši, ka es ne tikai izdzīvoju, bet praktiski necietu, ja neskaita dažas skrambas un traumētu plaukstas locītavu. Pēc radinieku nāves man faktiski vairs nebija neviena drauga. Skolā es nesapratu, kāpēc, jo nebiju ne ļauna, ne stulba, labi mācījos, nekad neesmu nevienu nodevusi… Izlaidumā es par to pajautāju viegli iereibušai meitenei, kura bija mana draudzene pamatskolā.
Viņa atbildēja: “Jā, tu it kā esi normāla, bet ilgstoši ar tevi nevar izturēt, it kā tu nēsātu savu mirušo ģimeni līdzi somā un kam tas ir vajadzīgs?”
Kad mācījos universitātē, apmeklēju psihologu. Arī viņš uzreiz sacīja, ka es neesmu izdzīvojusi to seno traumu, man tā ir jāizdzīvo un jādodas tālāk. Es sāku dzīvot viņa vadībā, daudz raudāju, zaudēju 12 kg, māte un brālis katru nakti man rādījās sapņos, viņi runāja ar mani. Dienā es nevarēju mācīties, visu laiku domāju par viņiem, par to, kāda būtu mūsu dzīve, mana dzīve, ja viņi nebūtu gājuši bojā…”
Otrais stāsts
“Kādas ir manas problēmas? Mēs ar dēlu jau bijām pie jums pirms sešiem mēnešiem, atceraties? Viņam ir garīgās attīstības traucējumi, mācās speciālā skolā, ceturtajā klasē. Pēkšņi viņš sāka ar visiem kauties, tāpēc es atnācu pie jums. Tagad kļuva vieglāk, jā, tēvs, kā jūs ieteicāt, sāka viņu ņemt līdzi makšķerēt, mēs ejam kopā pastaigāties, uz tirdzniecības centriem.
Nu, cilvēki, protams, blenž uz viņu, bet es jau ar to esmu apradusi.
Man galvenais ir, lai vīrs mūs nepamestu – jūs taču pati zināt, ka no ģimenēm, kur bērns ir neārstējami slims, vīrieši visbiežāk aiziet. Es taču uztraucos, jautāju viņam par to, un viņš saka: tu pajautā vēl, pajautā reizes simts, tad es tiešām jūs atstāšu. Nu, es pati redzu: viņš ir noguris, viss viņam apnicis, arī es pati sev esmu apnikusi.
Ko darīt? Manai mātei ir onkoloģiska slimība, brīžiem ir labāk, brīžiem sliktāk, operācija jau bija, ārsts teica: viņas sirds ir vesela, gatavojieties, organisms ilgi cīnīsies…Kā paskatos uz māti (viņa tik mierīgi ada zeķi mazdēlam), tā uzreiz domāju: lūk, viņa drīz nomirs… Paskatos uz dēlu un domāju, kāda dzīve viņu gaida un man atkal jāraud…
Par vīru arī – viņš ir labs cilvēks, par ko viņam tāda dzīve. Būtu aizgājis, dzīvotu normālu dzīvi, bet kā tad es bez viņa, ar diviem bērniem un slimo māti. Vecākā meita nesen teica, ka mani nevarot izturēt, kā uz mani paskatoties, parunājot, tā uzreiz garastāvoklis sabojājoties.”
Risinājums – viens uz abām
Pirmā ir vientuļa, intelektuāla, viņai patīk skaidras, saprotamas metodes. Otrā ir ģimeniska, emocionāla un nepavisam nav intelektuāla, viņai tuvāka būtu katarse vai pat brīnums, viņa ir gatava doties pie ekstrasensa noņemt lāstu. Iesaistīšanās jebkurā grupā, kopienā (ieskaitot ilgtermiņa grupu psihoterapiju) neapšaubāmi atvieglotu viņas stāvokli, bet viņai var veidoties sektantes psiholoģija un tad gan vīrs viņu pamestu (viņas galvenās bailes).
Tajā pašā laikā abas ir stipras sievietes, kas vienlaikus spēj veiksmīgi nest ļoti lielu dzīves nastu, priecāties un sasniegt mērķus. Bet nepieciešams atbrīvot vietu, kas tagad aizņemta ar vainas izjūtu, atmiņām, analīzi, sliktām prognozēm. Pašlaik nav iespējams aizraidīt viņu bailes, sāpes utt. Tātad tās vajag pārvietot.
Pirmajai sievietei es teicu: “Tā diena bija tava priekšlaicīgā iniciācija. Vienā dienā tu pieaugi un tālāk jau dzīvoja pieaudzis cilvēks. Patīk vai nē, šis briesmīgais notikums ir spilgtākais un iedarbīgākais, kas tev dzīvē noticis. Tas ir briesmīgi, bet to nevar aizmirst. Tā gadās. Bieži vien.
Tas ir jāpieņem. Jau sen tev ir cita mierīga dzīve un tagad jādzīvo tā. Mēs vienkārši sadalīsim ietekmes sfēras.
Es piedāvāju – divas stundas dienā. Šīs divas stundas veltīsi atmiņām, nožēlai, domām par to, kā būtu, ja…
Vai saproti? Divas stundas. Vari uzlikt modinātāju. Apsēdies, ielēji glāzi vīna, iededz sveces, un – laika atskaite sākās. Visu pārējo dienas daļu tu dzīvosi parastu tagadējo dzīvi. Tas būs godīgi un nevienu neaizvainos.”
Pēc mēneša viņa burtiski staroja: “Vai ziniet, es neticēju, bet darīju, jo parasti izpildu, ko esmu apņēmusies un tas palīdz! Es tagad it kā apciemoju viņus noteiktās stundās. Es sasveicinos, pastāstu, kā pagājusi diena, jautāju kaut ko, dalos problēmās. Ja viņi uzrodas citā laikā, es saku: ne tagad, ne tagad, mīļie, pagaidiet, vēlāk…”
Par otro sievieti skaidrs? Tas pats. Tās pašas divas stundas – lai visus žēlotu, uztrauktos par visiem, iztēlotos iespējamās briesmas, lūgtu Dievu utt. Pārējais laiks – mamma joprojām ir dzīva, dēls kopumā ir patīkams zēns un nemaz nav ļauns, patērzēt ar vīru, doties uz kino, pasmieties kopā ar meitu, visa ģimene uz vasarnīcu vai pikniku.
Ja uzmācīgās domas piemeklē nepiemērotā laikā – “pagaidiet līdz savam laikam, pienāks tas brīdis, es jūs visas apčubināšu.”
Viņa tā arī visiem teica: “Psihoterapeits man parakstīja divas stundas, lai jums būtu laba sieva, meita un mamma, tāpēc netraucējiet.” Viņi vienojās, uzreiz kļuva vieglāk. Vēlāk viņa saka: Man divas stundas pēc kārtas ir par daudz, man ar piepūli jādomā, par ko vēl paskumt, vai es varu darīt vēl kaut ko citu šajā laikā?”
