Sandra Vensko: “Karš uz dzīvās skatuves šķiet dekorācija restotajam lodziņam.” 0
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vitāli un trauksmaini notikumi maija burvībai piešķir politiskās kultūras spilgtumu un smeldzi. Tieši smeldze, kas neizgaist, nepazūd, pārveidojas par jaunu pieredzi Eirovīzijas dziesmu konkursa kontekstā, rezultāts parāda kolektīvo spēju turēties pretī ļaunumam.
Cik pazīstamas sajūtas – domās sadoties rokās, iedvesmot un uzmundrināt tos cilvēkus, kuriem dziesmas šobrīd nav prātā, kuri ievainoti, sakropļoti zem sagrautām ēkām. “Kalush Orchestra” vēstījums, kam atsaucās visa pasaule, ir tā pasaule, kurā varmācībai nav vietas.
Pretmeti mākslā kļūst par dzīviem piemēriem, kur uzvaras un zaudējuma jēga ieguvusi pavisam citu raksturu – nāves pakāpšanās uz dzīvo kauliem. Māksla kā maigs un aicinošs kaisles akts, dzīvības turpinājums iepretī kailai un brutālai viszemāko instinktu modināšanai – izvarošanai – pornogrāfijas meitai. Izvarošanas tēma un uzvara, kara ievainojumi ir īsti un atšķeltās ķermeņa daļas karājas lustru vietā.
Ukraiņi dzied un skatītāji raud. Karš nežēlīgi parāda dziļumu, telpiskumu, brutāli nogalināts ķermenis atgādina par kultūras un kara nesavienojamību, biļetei mākslas pasaulē ir cilvēka dzīvības cena. Tieši tik skaudri joprojām kultūras kontekstā izskan kara dziesma Uzvaras diena. Savulaik šo muzikālo darbu izdziedājuši kori Latvijā. Kā kultūras sastāvdaļa, ideoloģisks ierocis, melodiska, lipīga, ierindā, plecu pie pleca, šauteni gatavībā – varena un atpazīstama melodija.
Ierocis bez neviena izšauta šāviena, tikai apziņas kustināšana caur vibrāciju, kopkori, vienota dziesma un vienots formulējums – kara dziesma. Lai gan reāli šis muzikālais darbs vairāk atgādina sociālismam raksturīgo, atpazīstamo estrādes mūzikas žanru, arī šodien līdzīgi saplūst brīvības un nebrīves sludinājums, mirušo godināšana neesoša kapa vietā, Eiropas Parlamenta deputātes seja aiz restēm.
Paradoksālā kārtā šīs maija iezīmes skar piemiņas vietas, kapus, kritušo karavīru pieminēšanu tur, kur viņu nav, pārbīde laikā, kad netālu noslepkavo mierīgos iedzīvotājus. Kara noziegumu izpētes materiālu ignorēšana, spēcīgi strāvojumi izrādēs un bērnu izmantošana kara slavināšanai. Dažādās realitātes pasaulēs mītošie ļaudis vienu un to pašu notikumu spēj pārvērst par performanci. Vienā pasaulē mītošajiem svētku izrāde beigusies un ziedi novītuši, otrā pasaulē dzīvojošie turpina baudīt mākslu un kultūru, rit ikdienas dzīve ar koncertiem, izstādēm, jaunām grāmatām un uzvarām sportā.
Karš uz dzīvās skatuves šķiet dekorācija restotajam lodziņam, maija spozmi tas nemaina. Tomēr Dāvida Tuhmanova dziesma par uzvaras dienu ir atgādinājums, cik patiesībā mākslā viss trausls un vārs. Velkot paralēles ar Eirovīzijā dzirdēto un ausīs ieskanoties Uzvaras dienai veltītajai Tuhmanova dziesmai, vienīgais uzvaras simbols būtu ieroču nolikšana un uguns pārtraukšana jebkurā teritorijā, kurā atrodas civiliedzīvotāji.
Tieši tāpēc šausminošs šo nesavienojamo pasauļu fonā šķiet kāds sociālajos tīklos apskatāms video – kropls parādes formāts pielāgots bērniem – kara leģitimēšana, kara attēlojums atribūtos, kartona tanki uz bērnu sīkajiem pleciņiem, mazmazītiņas medmāsas ar sarkanu krusta zīmi. Ietērpšana armijas apģērbā, slēpta agresija pret bērnu, tas viss – sava veida mākslas un kultūras saplūdināšana kara atbalstam, vardarbības veicināšanai. Publiskajā telpā cirkulējošie video atgādina par nekrietnu rīcību – bērnu izmantošanu savu mērķu sasniegšanai visos līmeņos – specoperācijās, karā, video, porno un mākslas objektos.
Valsts tēla reāla veidošana bērna apziņā neprasa no pieauguša cilvēka neko, tikai pastāstīt par valsti, kurā bērns dzīvo. Latviešu valodas nezināšana savā ziņā ir ļaunuma ierocis pret Latviju, un šim ļaunumam ir cilvēka seja. Cik daudz un cik biezā slānī kultūras piegāde līdz šim dota krieviski runājošajiem Latvijā, ja visus šos brīvvalsts gadus reāli paralēlajā pasaulē notikusi butaforiska tanku parāde, svešas ideoloģijas invāzija, kam nav tikusi pievērsta uzmanība? Šis jautājums skar visas kultūras un atceres norises, kā arī kolektīvos pasākumus.
