Diāna Jance: Divas kūrortpilsētas un to festivāli 0
2013. gada septembrī Ukrainā, Krimas kūrortpilsētā Jaltā.
Pa akmeņaino pludmali klīst atpūtnieki. Gandrīz visi tūristi ir ieradušies no diženās Krievijas pilsētām. Tas ir ierasts gadu desmitiem, tās ir svarīgas brīvdienu tradīcijas jau vairākām paaudzēm. Visi jūtas kā mājās. Bērni skraida, uz soliņiem sēž pensionāri, kuri, rāmi smaidīdami, veras tālē un ar maigumu atceras padomju laikus. Vietējās mūzikas skolas skolotāja, vasaras brīvdienās piepelnoties, spēlē romances tūristu priekam. Ir saulrieta laiks, un viss izskatās vēl mazliet skaistāk un rēgaināk nekā parasti. Saules virzienā sakliegdamās aizlido kaijas, netrūkst čūsku dīdītāja, cukura vates un iespējas pārģērbties cara Krievijas valdnieku tērpu atdarinājumos. Ne ielās, ne veikalos nedzird ukraiņu vai tatāru valodu. Arī vietējo tatāru kultūrvidi var pamanīt gandrīz vienīgi muzejos. Ir pagājuši 70 gadi kopš Krimas tatāru, vāciešu un citu tautu deportācijām. Toreiz ar Staļina pavēli izsūtīja vismaz vienu ceturto daļu pussalas iedzīvotāju. Krimas daba – kalni un jūra – arvien vilinājusi iekarotājus. Tie līdzīgi magnētam pievilkuši lielās kaimiņvalsts iedzīvotājus.
Ukrainas – neatkarīgas valsts teritorijā – vasaras koncertzālē netālu no pludmales promenādes notiek Krievijas organizēts un finansēts starptautisks kino un televīzijas festivāls, un tā atklāšanā ierasti nolasa draudzīgās kaimiņvalsts vadoņa apsveikuma telegrammu. Starptautiskais kinoforums “Kopā” (“Vmestje”) notiek jau 14. reizi. Gandrīz visi tā dalībnieki pārstāv bijušās padomju republikas. Vietējās pašvaldības vadītāji ir ļoti gandarīti par lielās kaimiņzemes kultūras delegācijām, jo tās stiprinot tautu draudzību. Droši vien ar to galvenokārt domāta krievu, ukraiņu un tatāru draudzība. Nevaru iedomāties, ko festivālā varētu saprast kāds viesis, kurš nerunā krieviski. Maiga un patiesa kaimiņvalsts klātbūtne ir jūtama gandrīz visā Krimas teritorijā. Teātri, koncerti, izstādes, humora vakari… un armija. Netālajā armijas pilsētā flotes admirālis apņēmīgi paziņo, ka kaujas gatavībā ir 47 kreiseri. Visi paceļ glāzes – par dzimteni, par uzvaru! Krimas aneksija, tai sekojošā kārtējā tatāru pazemošana un iebiedēšana viņu pašu dzimtenē plaukst vēl tikai nākotnes vīzijās. 2013. gada rudenī draudzīgās kaimiņvalsts Krievijas karogi Krimā plīvo virs daudziem namiem.
Jūrmala, Latvija, 2014. gada jūlijs (iespējama nākotne).
Eiropas Savienības valsts smilšainajā pludmalē saulrietā pastaigājas atpūtnieki un gaida mūzikas festivāla “Novaja volna” (“Jaunais vilnis”) atklāšanu. Leijerkastnieks grūtsirdīgi maļ krievu kinofilmu labi zināmās un nostalģiskās melodijas. Vairums viesu ir no divām lielām pilsētām, kuras neatrodas Eiropas Savienībā. Kaut kas jau ir mainījies visās neatkarīgajās valstīs, bet par to šobrīd nav vērts uztraukties. Visvairāk atpūtnieki nav apmierināti ar to, ja vietējie kafejnīcu viesmīļi nerunā viesiem saprotamā valodā. Arī pensionāri, sēžot uz soliņiem, spriež, ka agrāk vietējie nav bijuši tik nekaunīgi.
Toties viņi no sirds priecājas, ka pareizticīgo baznīca būs augstāka par visslaidākajām priedēm un tikpat stipra kā sensenā pagātnē. Protams, kā jau visos laikos, svarīga ir nauda, bet gan jau mūsdienu cara tētiņš visus savējos aizstāvēs. Viņš ir jau atsūtījis apsveikumu neatkarīgās valsts kūrortpilsētas mūzikas festivālam. Vienīgi vairums vietējo iedzīvotāju jūlijā cenšas izbraukt ārpus pilsētas. Viņi uzskata, ka tā vairs nav viņu pilsēta, vide, ierastie tikumi un vērtības. Vēl pavisam nesen daudzi festivāla viesi ir uzsaukuši tostus – “Par uzvaru! Par dzimteni!” – gluži tāpat kā citu karagājienu laikos.
Pašvaldības vadītāji gan mazliet norūpējušies par jau divpadsmito reizi notiekošā festivāla labo slavu Latvijā, bet ir stingri pārliecināti, ka kūrortpilsētas galvenais uzdevums ir stiprināt tautu sadraudzību. Jūrmalas pašvaldības īpašumā, skaistajā koka arhitektūras piemineklī bieži notikuši svešu kultūrvidi pārstāvoši vakari. Jūlijā Latvijas lielākās kūrorta pilsētas saziņas un pat oficiālā valoda nav valsts valoda.
