“Divas izvēles – neatkarība vai nāve!” Klimovičs speciālreportāža no Ukrainas 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīzes” speciālkorespondents Ukrainā, Ternopiļa, Novohrada-Volinska, AS “Latvijas Mediji”
Tas ir neparasts spēks, milzīga tautas vienotība un griba izturēt, izdzīvot un beigu beigās gūt uzvaru karā pār iebrucēju. Milzīgo nācijas saliedēšanos Ukrainā var sajust gandrīz vai ik uz soļa. Viss aizvien vairāk tiek koncentrēts aizsardzības spēju uzlabošanai. Arī tur, uz kurieni karš vēl nav atnācis krievu tanku un karavīru paskatā, katra diena tiek izmantota dažādu krājumu papildināšanai.
Vajadzību ir daudz, un ukraiņi ar lielu pateicību izturas pret katru palīdzības sūtījumu. Sarunājoties ar voluntieriem, ar teritoriālo bataljonu karavīriem un mediķiem, ik reizi var dzirdēt vienādu aicinājumu vadošajām Rietumu valstīm, kas nosaka dienaskārtību NATO. Tas ir lūgums slēgt Ukrainas gaisa telpu, lai tajā nesodīti nevarētu atrasties agresora lidaparāti, lai tie nevarētu mest bumbas uz civiliem objektiem. Tagad katru dienu un nakti jebkurā laikā mēdz atskanēt spalga sirēna, kas brīdina par iespējamu gaisa uzbrukumu. Beidzamajās dienās piedzīvoti raķešu triecieni pat pa mērķiem dziļā aizmugurē Ukrainas rietumos. Tam ukraiņu ieskatā beidzot vajadzētu izšķiroši pamudināt gausos rietumvalstu līderus spert nopietnākus soļus. Galu galā, uzskata ukraiņi, tā taču ir Ukrainas gaisa telpa un tikai to viņi lūdz pasargāt.
Patvērums Ternopiļā
Ir jau vakars, kad līdz ar tumsu sasniedzu pilsētu. Man sekmējas atrast degvielas uzpildes staciju, kurā nav rindas, jo tajā degviela ir ievērojami dārgāka. Litrs dīzeļa maksā 49 grivnas jeb aptuveni pusotru eiro. Daudzās citās uzpildes stacijās degvielas vienkārši nav. Arī vēlāk man sekmējas, viesnīcā “Bratislava” atbrīvojusies viena istaba.
Esmu saticis savu kolēģi ukraiņu žurnālisti Natalku Pozņaku Homenko, kas pirms neilga laika izkļuvusi no Kijivas. Kopā ar savām trim meitām, no kurām mazākajai ir seši gadiņi, viņa apmetusies pie paziņām. Prāvajā privātmājā uzņemtas arī trīs citas ģimenes. Vaicāju, vai Natalkas ģimene nevēlētos izceļot uz Latviju.
“Nē, es nekur negrasos braukt. Mums jāpaliek te, jānoturas. Saša (Natalkas vīrs) atrodas Kijivā teritoriālās aizsardzības bataljonā. Mums jāsagaida uzvara, tas varētu būt pēc mēneša vai diviem, un tad atgriezīsimies mājās,” stāsta žurnāliste, kura pavisam nesen kļuvusi par “Latvijas Avīzes” ikmēneša pielikuma “Zemessargs” autori.
Katru dienu viņa sazinoties ar vīru, kas ļoti pārdzīvojis, ka nav varējis piedalīties karadarbībā kara sākumā 2014. gadā. Tagad uzņemts teritoriālās aizsardzības bataljonā. Kādi ir viņa pienākumi, ko dara viņa vienība? “Tās ir otrās līnijas, viņi pagaidām nav iesaistījušies sadursmēs. Priekšā ir armijas vienības, bet Saša ar saviem biedriem stiprina aizmuguri.”
Nākamajā rītā Natalka uzzina, ka viņu māja Kijivas pievārtē esot sagrauta. Vai tas bijis tīšs tēmēts šāviens vai kļūme, neesot zināms. Par to pastāstījis kāds paziņa. Asaras nav iespējams apturēt. “Ko darīt? Meitas nosūtīšu pie mammas, bet mēs ar Sašu tad uzbūvēsim jaunu māju.” Jau vēlāk no Natalkas uzzinu, ka informācija par sagrauto māju tomēr varot būt arī kļūdaina. Pagaidām gan patiesību nav iespējams pašiem pārbaudīt, jo viņu māja atrodas karstā kauju rajonā galvaspilsētas tuvumā.
“Labējā sektora” voluntieri
Kādas daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā izvietojies kara veterānu klubs, vismaz tā vēsta uzraksts pie ieejas. Iegājis iekšā, uzzinu, ka tagad uz šejieni tiek vestas dažādas vajadzīgas lietas, kas katru otro dienu mēro ceļu uz fronti. Tie ir četri ukraiņu nacionālistu organizācijas “Labējā sektora” bataljoni, kas cīnās karstos frontes iecirkņos. Arī šī centra vadītāja gados jaunā Irēna Draguščaka, kas studējusi vēsturi, filozofiju un reliģijas mācību, pārstāv “Labējo sektoru”. Man izrāda centra telpas. Kādā no tām novietoti medikamenti, citā pārtika, vēl citā šis un tas no karavīra ekipējuma.
Vaicāju, kāds noskaņojums. “Visi runā tikai par uzvaru, nekas cits nav iespējams. Mēs ticam, ka Dievs ir ar mums. Saprotam, ka karojam ar neadekvātiem cilvēkiem. Astoņos kara gados te bija iestājies zināms klusums un pieradums, karš bija tālu Ukrainas austrumos. Tagad tas ir aptvēris visu valsti. Katru dienu pie mums atnāk ap desmit cilvēku, lai iestātos “Labējā sektora” vienībās,” stāsta Irēna.
Līdz beidzamajam brīdim viņa neesot ticējusi, ka karš varētu izvērsties tādā mērogā kā tagad. Lai gan daudzi zinājuši, ka mieram Krievija nav gatava. Tādēļ bijušas sagatavotas tā saucamās krīzes mugursomas un jau pavisam īsu laiku pēc Putina paziņojuma par iebrukumu Ukrainā viņi satikušies šajā centrā un sākuši aktīvi darboties.
“Tagad ir tāda sajūta, ka viss šis laiks ir viena vienīga diena vai nakts. Tā turpinās un neapstājas. Mēs patiesi esam kļuvuši citādāki, esam tā saliedējušies kā vēl nekad. Tas, ko kādreiz domājām par Ukrainu, tās vēsturi, kādas bija mūsu domas un sajūtas, tagad ir jāpārvērš darbos. Mums ir tikai divas izvēles – neatkarība vai nāve,” saka Irēna.
Novogradas – Volīnijas sargi
Pilsētas centrā medicīnas koledžā izvietojies vietējās teritoriālās aizsardzības 2. bataljona štābs. Pateicoties draudzībai ar Larisu Lisovsku, kas pilda dažādus pienākumus, tieku laipni uzņemts. Ar lielu prieku tiek saņemts sūtījums no Latvijas. Tajā ir labi zābaki, uzkabes, aptieciņas, medikamenti. Larisas vīrs, Ukrainas armijas 30. mehanizētās brigādes virsnieks, kritis kaujā ar iebrucējiem 2014. gada vasarā. Abi bērni nogādāti Karpatu rajonā. “Ļoti negribu doties svešumā. Vismaz pagaidām par to nedomāju.”
Drīz ierodas bataljona komandieris Igors. Kāda ir situācija viņa atbildības rajonā un tālāk Baltkrievijas robežas tuvumā? “Te ir mierīgi, lai gan mums jābūt gatavībā. Kopumā, runājot par visu fronti, izskatās, ka pamazām sākas ierakumu karš. Krievi mēģinās sākt otro uzbrukuma vilni, mēs to apturēsim, un viss sastings,” spriež komandieris, kas kara sākumā bija guvis ļoti smagu ievainojumu. Līdzīgi daudziem arī viņš velta skarbus vārdus krievu iebrucēju attieksmei pret saviem kritušajiem karavīriem. Tie tiekot pamesti kaujas laukā kā nokauti lopi. “Ar šiem iebrucējiem nav iespējams vienoties ne par ko. Ja esat īsti karavīri, tad karojiet, kā pienākas. Bet to viņi nemāk. Tā vietā apšauda civiliedzīvotājus, grauj civilos objektus.”
Vēlāk, esot vienā no posteņiem, kas sedz pieeju pilsētai Baltkrievijas robežas virzienā, aprunājos ar diviem bataljona rotas un vada komandieriem. Viņi ir pārliecināti, ka sauszemes kaujās ukraiņi pārliecinoši sakaus iebrucējus, taču to būs grūti izdarīt, ja Rietumi nepiegādās spēcīgus ieročus pretgaisa aizsardzībai. Pa to laiku mums garām robežas virzienā aizbrauc vairāki autobusi ar karavīriem. Lēšam, ka tās varētu būt vismaz divas rotas.
