Juris Lorencs: Divas fotogrāfijas Lieldienu laikā 0
Dažas fotogrāfijas ar laiku kļūst par ikonām. Merilinas Monro vēja uzrautie svārki, liesmu apņemtais Pētera baznīcas tornis, krievu zaldāts virs Reihstāga izkar uzvaras karogu, Berlīnes mūris, Brežņeva un Honekera skūpsts. Pirmais cilvēks uz Mēness, Gagarina smaids. Vientuļš protestētājs stāv pretim tankam Pekinas centrālajā laukumā. Patiesībā šādu attēlu, kurus šodien vismaz tā saucamajā Rietumu pasaulē momentāni atpazīst liela daļa cilvēku, nav nemaz tik daudz, nu varbūt daži simti. Izskatās, ka tagad tiem piepulcējušies vēl divi.
Pirmais attēls – degošā Parīzes Dievmātes katedrāle. Cietis viens no Eiropas simboliem. Notikušais jau devis vielu visdažādākajām spekulācijām, izteiktas pat aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu, ko izdarījuši islāmistu fanātiķi. Šķiet gan, ka nelaimes iemesls visdrīzāk ir pavisam banāls, saistīts ar neuzmanīgiem remontdarbiem. Bet par to lai tiek skaidrībā policija.
Kas mani pārsteidza paziņu un mediju reakcijā uz notikušo – ka rūgtums un žēlums ir ne tik daudz par izpostīto katedrāli, par zudušajām mākslas vērtībām, cik par par parīziešu, franču, kristiešu, par visu eiropiešu cilvēcisko zaudējumu.
Un tā ir laba zīme. Tas nozīmē, ka Parīzes Dievmātes katedrāle nav bijusi tikai “kultūrvēsturisks objekts”, ko gadā apmeklē 13 miljoni tūristu. Ka daudziem šī celtne joprojām bija arī dievnams. Tātad vismaz pagaidām runas par “mirušo Eiropu” ir “nedaudz pārspīlētas”.
Otrais attēls ir mazliet sarežģītāks, to pat īsti nevar nosaukt par fotogrāfiju. Un ne jau tāpēc, ka tas uzkonstruēts datorā, summējot daudzu teleskopu novērojumus. Jo nevar nofotografēt Neko, pie tam Neko ar lielo burtu. Fotogrāfija tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “zīmēšana ar gaismu”.
Tātad principā nav iespējams nofotografēt lietu, kas neizstaro ne gaismu, ne cita veida starojumu. Objektu, par kura klātbūtni liecina vien mistisks, acīm neredzams gravitācijas lauks. Melnā cauruma attēls, kas nesen aplidoja pasaules medijus, atgādina cilvēkam, ka mūsu Visumā ir vietas, kur pasaule patiešām arī beidzas. Kur telpa un laiks vairs neeksistē mums pierastajā cilvēciskajā izpratnē. Raudzīties uz melno caurumu ir tas pats, kas ieskatīties elles dziļumā.
Padomju laikos viens no primitīviem “zinātniskā ateisma” argumentiem skanēja – kosmonauti debesīs neredzēja eņģeļus, tātad Dieva nav. Izrādās, ja mēs paraugāmies mazliet tālāk, tad ieraugām lietas, kas liek aizdomāties par mūžību. Protams, būtu muļķīgi apgalvot, ka melnajā caurumā slēpjas Dievs.
Un tomēr nevilšus pieķeru sevi pie domas – “kaut kas tur tomēr ir”. Kaut kas noslēpumains, mistisks, pat baigs. Man šis attēls šķiet iespaidīgs arī ar to, ka tas norāda ne tikai uz telpas un laika robežu, bet arī uz mūsu izziņas robežu. Mēs principā nevaram noskaidrot, kas notiek melnajā caurumā tādi, kādi esam – dzīvi, apveltīti ar apziņu. Jo ienirt melnajā caurumā nozīmē iet bojā.
Abi šie attēli parādījās Lieldienu gaidīšanas laikā. Mūs gaida Lieldienu zvani, labā vēsts par tukšo kapu, par Kristus augšāmcelšanos un mūžīgās dzīves apsolījums. Ziemeļu puslodē, kur atrodas Latvija, Lieldienas sakrīt ar pavasari. Ar saules gaismas pielietu pasauli, pirmajiem ziediem un sajūtu, ka drīz pie durvīm klauvēs vasara.
Un vēl divas labas ziņas. Pirmā ir par to, ka Parīzes katedrāli atjaunos. Tiks savākti miljardi, strādās celtnieki un restauratori. Otra labā ziņa ir tā, ka no tuvākā melnā cauruma, kas atrodas mūsu galaktikas centrā, mūs šķir 26 000 gaismas gadu. Tas ir milzīgs attālums – 246 reiz 10 ar piecpadsmit nullēm kilometru. Tā ka pagaidām varam dzīvot mierīgi. Priecīgas Lieldienas!
