Divas dienas Peipusā 0
Palso rīta krēslu pāršķeļ spēcīgi starmeši, švīkst riepas, motors murrā kā svaigu pienu padzēris omes runcis, un mums tuvojas dīvaina izskata braucamrīks. “Prošu vas” (lūdzu jūs) – ar cēlu žestu, kā tas pieklājas šāda braucamā kučierim, mūs mašīnā aicina Aleksandrs jeb, kā viņu dēvē Kallastes piekrastē, Saša.
Mašīna tā patiešām ir, iespējams, ka pat ar lielo burtu, Saša gan saka vienkārši – karakats. Par karakatiem dēvē pašdarinātas konstrukcijas braucamos, kas būvēti uz vieglo automašīnu bāzes, nogriežot vieglajam autiņam aizmugures daļu, piebūvējot būdu, sakraujot iekšā tā paša vieglā autiņa dvēseli – motoru, sariktējot pareizās pārnesumu kārbas un reduktorus un visu šo konstrukciju apgādājot ar milzīgiem balona tipa riteņiem.
Kam tad domāts šāds velna dampis? Šādus braucamos kaimiņzemes Igaunijas milzīgajā ezerā Peipusā ziemā pa ledu izmanto gan zvejnieki, gan ļaudis, kuri plašās, gardo Peipusa zivju kārotāju armādas nogādā pieklājīgā attālumā no krasta uz zivīgajām vietām.
Šo pakalpojumu pavisam nesen izmantojām arī mēs, pieci copmaņi no Latvijas.
Tur jau pabijušie pazīstamie makšķernieki atveda informāciju, ka šogad neparasti agri aktivizējušies Peipusa milzu brekši, arī iznārstojušās vēdzeles pēc dzimtas turpināšanas priekiem labprāt uzkožot kādu sirdij tīkamu ķīsi, raudas filejas gabaliņu vai treknu slieku pušķi. Par raudām vispār neesot ko runāt – tās esot kārtīgu siļķu lielumā un milzu baros tuvojoties Igaunijas piekrastei.
Lai paglābtu igauņu bāleliņus no visu aprīt gribošajām zivju mutēm, daudz nedomādami, apbruņojāmies ar kātiem, auklām, mormiškām, iepirkām motiļu kilogramus un, apkrāvušies ar ziemas iebarojamo ēsmu pakām, metāmies grūtajā kaujā. Līgani šūpodamies pāri ledus sanesumiem un plaisām, novērtējām braucamrīka izcilās gaitas īpašības. Saša stāstīja, ka lielie riteņi braucamo notur arī uz atklāta ūdens. Nesen esot nogrimis kāds sniega mocis, ugunis vien apakšā spīdējušas, braucēji, pateicoties peldošajiem kostīmiem, gan izglābušies.
Saša pieved mūs pie kārtējās torosu grēdas, līgani apgriež braucamo un paziņo: “Včera zģes bila horošaja platva” (vakar šeit bija labas raudas). Izveļamies no kulbas, paejam pārdesmit metru uz priekšu un sākam urbties. Pirmais mēģinājums neveiksmīgs, “Heinola” iegraužas ledū līdz līkumam, bet ūdeni nesasniedz, acīmredzot ledus sabīdījies kārtās. Nedaudz tālāk tiekam pie ūdens, ledus gandrīz metru biezs.
Jau urbdams otro caurumu, nodomāju, ka zivju meklēšana varētu būt tīrās mokas. Iztīru āliņģi, nolīdzinu sniega nelīdzenumus un, uzspraudis uz dzēlīga mormiškas āķa trīs motilīšus, laižu to lejā. Oho, dziļums gandrīz astoņi metri.
Lēnām šūpoju mormišku, reizēm viegli padriblēju, un sardziņš līgani paceļas uz augšu. Zibenīgi piecērtu un izvelku resnu jo resnu ķīsi. Pēc piektā ķīša seko branga rauda, tad vēl viena un vēl. Nolaižu barotavu ar motiļiem un izvelku skaistu asari, kam seko varens skaits ķīšu. Urbju citu caurumu.
Diemžēl atkārtojas iepriekšējais scenārijs. Nekas nemainās arī nākamajos ar lielām pūlēm izurbtajos caurumos. Laiks gan dievīgs, pavasara dabas solārijs mūsu sejas iekrāso sārtas, vēja tikpat kā nav, temperatūra ap nulli. Vakarā laikus dodamies krastā, pārnakšņojam mūsu tautieša Vaira viesu mājā un nākamā rīta agrumā atkal esam ezerā. Nekas nav mainījies, tikai laiks kļuvis nedaudz vēsāks un no debesīm laiku pa laikam mums uzbirst sīki sniega kristāliņi.
Katram desmitajam ķīsim seko pa raudai, bet tas galīgi nav tas, ko gaidījām. Drauga Arņa grunteni ar ēsmas ķīsīti iekāro virskilogramīga vēdzele – neliels mierinājums. Pusdienas laikā zvanu Sašam, un jau pēc pārdesmit minūtēm esam krastā. Noskumis gan nav neviens, visi esam rūdīti makšķernieki, zinām, ka gadās arī tā, bet jāsamierinās ar to, kas ir. Starp citu, Peipusa ķīšu zupu par brangu ēdmaņu esot atzinis pats Pēteris Pirmais.
Fakti Naktsmāju cena Peipusa piekrastes ciematos – 12 – 15 eiro. Ievešana – 10 eiro. Attālums no Rīgas 280 – 320 km. |
