Pirmoreiz skaļi izskanēja tas, par ko varēja tikai čukstēt. Trīsdesmit gadi kopš Radošo savienību plēnuma 18
Radošo savienību plēnums, kas notika pirms 30 gadiem, 1988. gada 1. un 2. jūnijā, pavēra durvis atmodas sākumam, jo pirmoreiz skaļi izskanēja tas, par ko latvieši pirms tam varēja tikai sačukstēties: par Latvijas okupāciju, migrantu pieplūdumu, pārkrievošanas politiku. Plēnuma nozīmi tautas atmodas veicināšanā nācies atzīt pat tiem, kas toreiz bija frontes otrā pusē.
Ja inteliģenci uzskata par sirdsapziņu, tad tagad sirdsapziņai ir jārunā. Tā pirms 30 gadiem teica Radošo savienību plēnuma galvenais organizētājs dzejnieks Jānis Peters, un nevar noliegt, ka tieši inteliģence uzņēmās vadošo lomu atmodas iekustināšanā. “Tauta bija nobriedusi brīvībai, un arī mēs bijām gatavi pārmaiņām. Dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki: mēs visi bijām radošās brīvības un neatkarības meklējumos,” atceras gleznotāja Džemma Skulme.
To, ka tieši radošā inteliģence iekustināja procesu, kas beidzās ar padomju varas krišanu Latvijā, nenoliedz arī pēdējais Latvijas kompartijas vadītājs Alfrēds Rubiks, kurš gan 1988. gadā vēl nevarēja iedomāties, ka līdz PSRS sabrukumam palikuši tikai pāris gadi, bet viņu pašu gaida ieslodzījums Rīgas Centrālcietumā. “Es piekrītu Marksam, kurš teica, ka strādnieki paši nevar izstrādāt savu teoriju, viņiem ir jāstrādā; ideoloģijas formulēšana ir inteliģences uzdevums,” secina Rubiks.
Latviešu tautas sāpe
Pēc kinorežisora Jāņa Streiča domām, Radošo savienību plēnums kā pirmais atmodas vēstnesis bija likumsakarība, jo “revolūcijas priekšgalā vienmēr ir izglītoti cilvēki, tā tas bija arī Krievijā pirms boļševiku nākšanas pie varas”. Streičs atgādina, ka plēnuma organizēšana nebija spontāna ideja, pirms tam veikts rūpīgs sagatavošanās darbs vairāk nekā pusgada garumā.
Radošo savienību plēnuma oficiālais nosaukums bija “Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos”. Plēnumā uzstājās ne tikai cilvēki no dažādām mākslas jomām, bet arī ekonomisti un zinātnieki, kas izgaismoja daudzās problēmas ekonomikas, vides aizsardzības, sociālās politikas un citās jomās.
Plēnuma laikā no Kongresu nama tribīnes pirmoreiz tik atklāti runāja par kaitējumu, ko Latvijai nodarījusi padomju vara, turklāt šīs runas izskanēja Latvijas kompartijas augstākās vadības klātbūtnē ar pašu LKP Centrālkomitejas pirmo sekretāru Borisu Pugo priekšgalā. Peters atcerējās, ka kompartijas vadoņi uz plēnumu ielūgti, lai paši savām ausīm dzirdētu visu runāto, nevis tikai izlasītu čekas atreferēto pārstāstu.
Anatolijs Gorbunovs, kurš atmodas sākumā bija Latvijas kompartijas Centrālkomitejas sekretārs ideoloģijas jautājumos, atceras, ka sabiedrības noskaņojums jau pirms Radošo savienību plēnuma bija nobriedis pārmaiņām. “Tas bija pirmais mēģinājums izklāstīt latviešu tautas sāpi: par migrāciju, dabas piesārņošanu, mūsu valodas un kultūras apdraudējumu. Padomju laikā mūsu inteliģence bija pieradusi daudz ko pateikt zemtekstā, un arī plēnuma laikā viņi negāja uz konfrontāciju ar valdošo varu, bet gan centās atsegt un izrunāt problēmas.”
Režīms bija sapuvis
Jauno atklātības gaisotni veicināja arī vispārējā notikumu attīstība pēc PSRS līdera Mihaila Gorbačova nākšanas pie varas un viņa pasludinātā kursa uz padomju režīma pārbūvi. “Maskavā situācija bija mainījusies, jo Brežņeva stagnācijas laikā šāda brīvdomība un atklāta runāšana par problēmām nebūtu iespējama,” atzīst Džemma Skulme. Jānis Streičs uzsver, ka Kremlim nemaz nebija citas izejas, kā vien mēģināt reformēt padomju sistēmu. “Padomju Savienība tolaik jau bija sapuvusi līdz pašiem pamatiem. Krievijas propaganda tagad mums mēģina iestāstīt, cik stipra un varena bijusi Padomju Savienība, bet toreiz mēs visi redzējām, ka tas ir milzis uz māla kājām.”
Radošo savienību plēnums vēsturē un cilvēku atmiņā visvairāk palicis ar Mākslas akadēmijas profesora un politikas komentētāja Mavrika Vulfsona runu, kurā viņš pirmoreiz atklāti pateica to, par ko Latvijā nedrīkstēja runāt gandrīz pusgadsimtu: 1940. gadā Latvija tika okupēta un iekļauta PSRS sastāvā atbilstoši Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu norunai, kas bija rupjš starptautisko normu pārkāpums. Daudziem klausītājiem Vulfsona runa bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, lai gan paši tuvākie zināja, ka vienmēr tik piesardzīgais Mavriks ir nobriedis spert šo drosmīgo soli. Plēnuma pārtraukumā pie viņa piesteidzās Latvijas kompartijas vadītājs Boriss Pugo un dusmīgi nošņācis: “Zini, ko tu nupat izdarīji? Tu nogalināji padomju Latviju.”
Vulfsons rēķinājās, ka pēc šāda gājiena pret viņu varētu tikt vērstas represijas, taču Gorbačova laikā padomju vara vairs nebija gatava ar spēku apspiest nepakļāvības izpausmes. “Valdošā vara apzinājās, ka represijas novestu pie nekontrolējamas situācijas, jo sabiedrība vairs nebija ar mieru klusēt un samierināties,” secina viena no Latvijas Tautas frontes līderēm Sandra Kalniete.
Kompartijas dinozauri
Radošo savienību plēnuma noslēgumā tika pieņemta rezolūcija, kurā bija pausts secinājums, ka okupācijas rezultātā latvieši un latviešu valoda pirmo reizi tautas pastāvēšanas vēsturē ir novesti pie iznīcības sliekšņa. Kā atzina viens no plēnuma dalībniekiem Arnolds Klotiņš, plēnumā pirmoreiz publiski izskanēja tas, par ko latvieši iepriekš uzdrošinājās runāt tikai savā virtuvē.
Anatolijs Gorbunovs atceras, ka Boriss Pugo pēc plēnuma bijis saniknots par inteliģences nekaunību. “Pugo man pārmeta, ka esmu aizgājis radošās inteliģences un žurnālistu pavadā, jo neesmu iestājies pret idejām, kas izskanēja Radošo savienību plēnumā.” Sandra Kalniete atgādina, ka Latvijas kompartija tolaik bija viena no konservatīvākajām visā Padomju Savienībā, jo pēc 1959. gada no varas tika atstumti visi nacionāli domājošie kadri. “Šajā situācijā kompartijas dinozauri īsti nezināja, kā rīkoties, jo viss notika ļoti strauji. Process izgāja ārpus viņu kontroles. Kad attapās, bija jau par vēlu. Rudenī, kad dibinājām Latvijas Tautas fronti, pēkšņi sāka pienākt aizdomīgi pieteikumi no Jūras kara flotes un tamlīdzīgām iestādēm. Viņi centās iefiltrēt savus cilvēkus mūsu kustībā, bet šie centieni tika ātri atmaskoti.”
Čekisti bija gatavi
Viens no Latvijas kompartijas līderiem Alfrēds Rubiks apgalvo, ka viņam nav informācijas, kas apstiprinātu sazvērestības teoriju, saskaņā ar kuru partijas Centrālkomiteja un VDK mērķtiecīgi centās vadīt atmodas procesu sev vēlamā gultnē. Pretējās domās ir bijušais VDK virsnieks, PSRS Augstākās padomes deputāts Juris Bojārs, kurš uzskata, ka čeka noteikti mēģināja kontrolēt notikumu gaitu, lai gan tas vairs īsti nebija viņu spēkos. “Čeka toreiz darīja “troļļu” darbu un centās likt šķēršļus pārmaiņām, bet netika ar to galā. Pēc tam, kad Gorbačovs bija sācis reformas un pasludinājis kursu uz atklātību, PSRS spēka struktūras vairs nesaprata, kā vadīt masas, ja nav iespējams likt lietā vardarbības draudus. Kad korķis bija izvilkts no pudeles, to vairs nevarēja iebāzt atpakaļ. Turklāt mūsu pusē bija arī Rietumi, kas brīdināja Gorbačovu, ka apturēs naudas plūsmu, ja Baltijā tiks izlietas asinis.”
Bojārs nenoliedz, ka gan Latvijā, gan Krievijā netrūka čekistu, kas pārmaiņu laiku pamanījās izmantot savā labā. “Pēc neatkarības daudzi čekisti pēkšņi kļuva par miljonāriem, izveidoja lielus biznesus, bet neviens viņiem neprasīja, kur viņi ņēmuši naudu. Bet jāņem vērā, ka čekisti vieni no pirmajiem saprata: Padomju Savienība agri vai vēlu sabruks. Vēl vairāk: viņi bija gatavi šim sabrukumam un izmantoja to savās interesēs. Daudziem čekistiem jau bija privatā biznesa pieredze, jo aiz robežas viņi strādāja biznesa aizsegā. Viņi zināja, kas ir privātīpašums un kapitālisms, kā tas darbojas. Tas viss bija labi nostrādāts.” Bojārs atgādina, ka pēc neatkarības atgūšanas neviens no čekistiem netika notiesāts. “Rubiks vienīgais dabūja pasēdēt, un arī tad tikai dažus gadus, lai gan viņa laikā Rīgas centrā tika nošauti cilvēki.”
Alfrēds Rubiks sevi joprojām neuzskata par vainīgu un kritizē tagadējo Latvijas varu, jo šodien mums esot mazāk brīvības, nekā bija Padomju Savienībā. “Es neturu ļaunu prātu uz šiem cilvēkiem, jo uzskatu, ka viņi ir nelaimīgi. Es esmu laimīgs, jo paliku pie saviem uzskatiem,” saka Rubiks. Pēc viņa domām, Latvijai šobrīd nav pamata svinēt atmodas jubileju, jo mūsu neatkarība tāpat ir apdraudēta.
Inteliģence nobijusies
Ar pompozu atmodas notikumu atzīmēšanu aicina neaizrauties arī Sandra Kalniete, lai gan viņa bija viena no galvenajām šo notikumu veicinātājām. “Tas nedrīkst pārvērsties par formālu pasākumu, līdzīgi kā padomju laikā, kad vienu gadu tika svinēta Lielās Oktobra revolūcijas jubileja, tad komjaunatnes izveidošanas gadadiena, pēc tam Ļeņina jubileja, PSRS dibināšana, Lielā Tēvijas kara beigas, un tad atkal viss no jauna. Mums nevajadzētu nolaisties līdz šādam absurdam,” uzskata Kalniete.
Par inteliģences lomu sabiedriskās domas veidošanā ir vērts runāt arī tagad, lai gan skaidrs, ka rakstnieku un dzejnieku vārdam vairs nav tāda svara, kāds bija atmodas laikā. Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs spriež, ka mūsdienās inteliģence ir pavisam citā situācijā, bet viņu izpausmes brīvība tāpat ir ierobežota. “Latvijā vara ir koncentrēta šauru ekonomisko grupējumu rokās. Intelektuāļi ir pakļauti daudziem riskiem, un runa nav par pratināšanu vai ieslodzījumu, bet gan ekonomisko atkarību. Tādēļ intelektuāļiem ir bail runāt par mūsdienu Latvijā notiekošo: par korupciju, nabadzību, sabiedrības nevienlīdzību,” atzīst Hanovs. “Es gribētu, lai mūsu mākslinieki būtu sociāli aktīvāki un “dusmīgāki”. Tas mums palīdzētu saglabāt savu brīvību, jo pretējā gadījumā varam arī nepamanīt, kā būsim to zaudējuši.”
