“Divas balsis, viena sirds.” Operas dīvas Monseratas Kavaljē dzīves stāsts 3
Anda Kaļinka, “Planētas noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Viņus saveda kopā opera “Madama Butterfly”. Lai arī attiecību sākums bija mēreni bezcerīgs, abu kopdzīve, kas ilga 54 gadus, tomēr aizritēja saticībā, harmonijā un mīlestībā. Savu vīru diženā operas dīva Monserata Kavaljē allaž dēvēja par vislabāko likteņa dāvanu.
Svētā kalna vārdā
Vecāki viņu nosauca svētās Marijas Montseratas kalna vārdā. Varbūt tieši tādēļ viņa allaž bija mērķtiecīga, nebaidījās no augstām virsotnēm un šķēršļu pārvarēšanas.
Ģimene bija trūcīga, taču vecāki saprata, ka bez labas izglītības meita neizkļūs no nabadzības valgiem, tāpēc nodrošināja viņai iespēju izglītoties. Nabadzīgās izcelsmes dēļ Monseratai nācās pārciest arī vienaudžu izsmieklu.
Viņai bija viena kleita, kurā viņa nemainīgi devās uz skolu, un viņa nebija pārāk komunikabla, allaž turējās savrup no citiem. Tā viņa klusībā rija aizvainojuma asaras un sapņoja par dienu, kad kļūs slavena un bagāta.
Monseratas vecāki paši nebija īpaši izglītoti, toties krietni un tālredzīgi ļaudis. Kopš agrīna vecuma viņi iemācīja meitai sevi cienīt neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un nekad nešķiest velti laiku, negaidīt, lai kāds pēkšņi pienāk klāt un atnes visu gatavu. Iespēj pati visu panākt, daudz strādā – un tad tu nepazudīsi. Tā iedrošināja vecāki.
Pēcāk Monserata paudusi, ka ik dienu ar mīlestību un pateicību atcerējusies savus vecākus. Jau pusaudža gados viņa strādāja par šuvēju, par pārdevēju un gāja citos darbos, lai pati spētu apmaksāt mūzikas, itāļu un franču valodas apgūšanas nodarbības.
Septiņu gadu vecumā viņa pirmo reizi nokļuva teātrī, apmeklējot Džakomo Pučīni operu “Madama Butterfly”. Aizkustinošais stāsts tik ļoti iespaidoja Monseratu, ka viņa nolēma iemācīties hercogienes āriju un nodziedāja to savai ģimenei Ziemassvētkos.
Viņas pārsteidzošā balss aizkustināja vecākus līdz sirds dziļumiem, liekot noticēt, ka viņu meitu dzīvē patiešām sagaida panākumi.
Par spīti visiem
Sekojot savam sapnim kļūt par operdziedātāju, Monserata pabeidza konservatoriju Barselonas teātrī Liseo un bija apņēmības un cerību pilna par nākotnes plāniem.
Taču visus viņas sapņus gandrīz iznīcināja nelaimes gadījums. Viņa iekļuva avārijā, kuras rezultātā cieta smadzeņu daļa, kas atbild par tauku sadedzināšanu organismā, un kopš tā brīža uz visiem laikiem atvadījās no sava iepriekš slaidā auguma.
Pēc avārijas dziedātāja gadiem ilgi ieturēja stingru diētu, taču būtiski notievēt viņai tā arī neizdevās. Pēcāk viņa kļuva par veģetārieti, lai gan intervijās mēdza ironiski piebilst, ka viņas izskats gan to nekādi neapliecinot.
Laika gaitā viņa iemācījās ar to sadzīvot un pieņemt sevi tādu, kāda ir. Viņa pat iemācījās pārliecinoši apgalvot, ka operas dziedātājam prāvi miesas apjomi ir ļoti nepieciešami – lai noturētu diafragmu.
Taču jau pašā karjeras sākumā bija ļoti sāpīgi samierināties ar to, ka, esot 161 centimetru garai, viņas svars pārsniedz 100 kilogramus.
Tāpat kā citām meitenēm viņai gribējās būt izsmalcinātai un graciozai, galvenokārt, protams, lai bez ierunām patiktu vīriešiem. Un reiz kāds autoritatīvs impresārijs gandrīz pilnībā sagrāva viņas pašapziņu.
Proti, par viņas izteikto ierosinājumu sadarboties, pat nenoklausījies viņas vokālo sniegumu, viņš izsmējīgi meiteni noraidīja, sakot, ka drīzāk viņas vieta ir virtuvē, cepot pīrāgus un barojot savu vīru ar bērniem, nevis uz skatuves.
Monseratu tas, protams, ļoti aizskāra, taču viņa negrasījās padoties. Viņa bija apņēmusies piepildīt pašai doto solījumu un jebkurā gadījumā kļūt par slavenu operas zvaigzni.
Viņa daudz strādāja, kopš konservatorijas laikiem ik dienu veica speciālus divu stundu vingrinājumus balsij, kuri, kā viņa pēcāk apgalvoja, arī vecumdienās palīdzēja tai skanēt nevainojami.
Viņa nekad nelaiskojās, patiešām daudz trenējās, rūpīgi gatavojās izrādēm un graciozi paklanījās Brēmenes un Milānas, Barselonas un Vīnes, Lisabonas un daudzu citu pilsētu skatītājiem.
Fatālā vilšanās
Monserata izcili iejutās liktenīgo sieviešu lomās, taču viņas pašas personīgajā dzīvē nekas tamlīdzīgs nenotika. Vispār nekas nenotika.
Viņai bija 29 gadi, taču viņa vēl ne reizi nebija iemīlējusies, jau sākot šaubīties par to, vai tādas augstās jūtas vispār pastāv. Kaut kur dvēseles dziļumos viņa tomēr cerēja sastapt savu sapņu vīrieti, bet bija gatava arī tam, ka pilnībā veltīs savu dzīvi tikai skatuvei un mūzikai.
Taču liktenis bija sagatavojis romantiskāku scenāriju. Kad kāda operas uzveduma laikā Monserata pirmo reizi izdzirdēja Bernabē Marti balsi, viņa sajūsmināta devās uz aizkulisēm paust dziedātājam atzinību.
Taču satikšanās ar tenoru lika dziedātājai vilties. Karstasinīgā un kaislīgā skatuves mačo vietā viņa sastapa kaut ko gluži pretēju – atsvešināti aukstu, ļoti ieturētu džentlmeni.
“Viņš izskatījās tik laipns un galants, tāds džentlmenis! Pavisam laipns, tomēr – bezgalīgi auksts. Biju ārkārtīgi vīlusies, nodomāju pie sevis: kādēļ viņš nevar būt kaut nedaudz vairāk līdzīgs tam, kāds bija uz skatuves?” pēcāk atminējās dziedātāja.
Bet pēc dažiem mēnešiem liktenis viņus atkal saveda kopā. Tagad jau uz skatuves. Viņš aizvietoja savu sasirgušo kolēģi izrādē “Madama Butterfly”. Taču arī šoreiz Bernabē lika Monseratai vilties.
Viņš nebija kārtīgi iemācījies savu partiju, savukārt viņa, kurai kaut kas tāds principā šķita absolūti nepieļaujami, piesedza lūpas ar japāņu vēdekli un čukstēja viņam priekšā vārdus.
Izrādi izdevās glābt, bet Bernabē nebeidza viņu šokēt: mīlas ainā viņiem vajadzēja skūpstīties, taču viņš ne soli nepakāpās viņai tuvāk…
Pēc izrādes dziedātāja savā sašutumā par neizmērojamo vilšanos dalījās ar galveno grimētāju, pasūdzoties par kolēģa nevietā esošo biklumu un nosaucot viņa izturēšanos par absolūti neprofesionālu.
Un cik gan liels bija viņas pārsteigums, kad jau nākamajā izrādē tās pašas ainas laikā Bernabē satvēra viņu tik cieši un dāvāja tik kaislīgu apskāvienu un karstu skūpstu, ka zāle saviļņojumā aizturēja elpu, un ieilgusī pauze kļuva gandrīz vai nepiedienīga.
Nonākot aizkulisēs, Monserata, vēl aizvien būdama dīvainā skurbumā, norādīja viņam uz to, ka tamlīdzīga izturēšanās pret lēdiju uz skatuves arī nav pieļaujama.
Savukārt Bernabē atbildēja, ka ar lēdiju, protams, tā apieties nedrīkst, bet, lūk, ar sievieti, kura atļāvusies viņam pārmest biklumu, tas esot pat ļoti piedienīgi.
Dziedātāja dusmojās, atkal jutās aizvainota, turklāt arī pilnībā atbruņota – lai gan jau tad pēkšņi jutās sapratusi: tas ir viņas dzīves īstais vīrietis. Tieši par tādu viņa bija sapņojusi. Tā bija fatālā mīlestība!
Laimīgā diena
Uz pirmo satikšanos Bernabē uzaicināja Monseratu aptuveni desmit dienas pēc šā kvēlā skūpsta uz skatuves. Viņš kavējās, viņa gaidīja veselu stundu, taču, kad viņš beidzot ieradās nosvīdis, aizelsies un satraucies, Monserata acumirklī noticēja visiem viņa attaisnojumiem. Viņi sāka regulāri tikties.
Taču tad, kad iemīlējusies Monserata jau sāka aktīvi plānot abu iespējamo kopdzīvi, Bernabē pēkšņi sāka filozofēt par savas brīvības vērtību, nesagatavotību nopietnām attiecībām un ģimenes dzīves radīšanai.
Monseratai tas nebija saprotams, viņa turējās pie saviem principiem: ja nekādu nopietnu plānu attiecībā uz abu nākotni viņam nav, tad turpmāk satikties nav vērts. Lepni pacēlusi galvu, viņa aizgāja.
Mājās, protams, ilgi un kvēli raudāja spilvenā. Tobrīd Monseratai šķita, ka tagad jau nu gan pilnībā noteikti viņa nekad neapprecēsies. Nākamā gada laikā viņš piezvanīja viņai tikai divas reizes: pirmo reizi novēlēja veiksmīgu uzstāšanos, bet otru reizi brīdināja par savu ierašanos un paredzamo nopietno sarunu.
Nākamajā dienā Bernabē patiešām ieradās un tūlīt devās pie viņas mātes lūgt Monseratas roku. Abas sievietes bija pārsteigtas par tādu notikumu pavērsienu. Laulību datumu noteica vien pāris stundu pēc Bernabē ierašanās, savukārt oficiālo bildinājumu viņš izteica jau tieši uz skatuves abiem liktenīgās “Madama Butterfly” izrādes laikā: notupies uz viena ceļa, viņš skūpstīja viņas roku un dāvāja gredzenu.
Vislaimīgāko dienu dziedātājas dzīvē – 1964. gada 14. augustu – gandrīz sabojāja lietus un dubļos iestrēgusī vecā automašīna, ar kuru līgava kopā ar māti devās uz baznīcu Montseratas kalna virsotnē.
Ar stundas nokavēšanos līgava ieradās, gaužām izmirkusi un dubļu notraipītā kleitā. Savam nedaudz pabojātajam izskatam viņa gan nepievērsa lielu vērību. Tik laimīga viņa jutās!
Bordžijas uznāciens
Šī laulība izrādījās ļoti laimīga. Ģimenē piedzima divi bērni, kuriem iedeva savu vecāku vārdus: Bernabē un Monserata. Monsita, kā meitu dēvēja dziedātāja, vēlāk kļuva par slavenu operdziedātāju, bet Bernabē savu profesiju izvēlējās ārpus mākslas sfēras.
Monserata un Bernabē nodzīvoja kopā 54 laimīgus gadus, ilgi dziedāja kopā, kamēr 1985. gadā Bernabē nācās pamest skatuvi sirds un plaušu problēmu dēļ. Taču viņš joprojām palika galvenais padomdevējs un palīgs savai sievai.
Bernabē maigi un aizkustinoši rūpējās par sievu un uztraucās par katru viņas uznācienu uz skatuves, bet aizkulisēs gaidīja ar krūzīti silta buljona. Savukārt Monserata zvanīja viņam no jebkuras pasaules vietas – viņai tik ļoti gribējās izdzirdēt mīļotā balsi, ka absolūti nebaidīja lielie rēķini par sarunām.
Par pasaules slavenību dziedātāja kļuva gadu pēc apprecēšanās. 1965. gada 19. aprīlis kļuva par dienu, kas sevišķi iespiedās viņas atmiņā. Savā pēdējā intervijā pirms nāves Monserata stāstīja tieši par šo neaizmirstamo dienu. Tā bija viņas uzstāšanās Kārnegī hallē Ņujorkā.
Šajā dienā Monseratai nācās aizvietot saslimušo amerikāņu dziedātāju Merilinu Hornu operas “Lukrēcija Bordžija” galvenajā partijā. Un jaunā dziedātāja acumirklī iemantoja pasaules slavu. Lai arī Monserata atzinās, ka sākotnēji nebija gatava tādai atbildībai, paužot, ka labākajā gadījumā varot aizvietot Hornu kā dublieris, bet ne kā pati prīma.
Taču visi viņu mierināja, apgalvojot, ka nemaz nevajagot būt prīmai un tamlīdzīgi. “Un viss. Un es to izdarīju. Un tā bija veiksme,” vēlāk saviļņota sacīja dziedātāja.
Tovakar pēc viņas uzstāšanās publika burtiski pārstāja elpot. Tomēr viņa pati vēl ilgi nespēja noticēt tam, ka viņai patiešām viss izdevies.
“Nesapratu, kādēļ tā noticis. Es vienkārši sekoju mūzikai, kalpoju tai, darot labāko, kas ir manos spēkos, un centos turēt līdzi komponistam, kurš tovakar nodemonstrēja īstu mākslu. Komponists, nevis es. Un vienīgais, ko es darīju, – sekoju viņa mūzikai tik labi, cik vien varēju. Daudzi cilvēki par to aizmirst, kad izpilda darbu. Mēs – komponista kalpi, kurš ir dižens tādu šedevru radītājs.”
Operas leģenda atzinās: nekad nebija domājusi, ka spēs iegūt tādu atzinību un kļūt par nopietnu dziedātāju. Turklāt par viņai veltītiem slavinājumiem pēc šīs leģendārās uzstāšanās dziedātāja pieticīgi atbildēja, ka nevajag ticēt visam, ko cilvēki raksta emocionālā pacēlumā.
Neskatoties uz savu labestīgo sirdi, Monserata tomēr bija stingras dabas cilvēks. Savas ilgās dzīves laikā teātrī viņa labi apguva tā likumus: nedrīkst būt vāja, nevar piekāpties svešai gribai, nevar piedot neprofesionālismu.
Taču tajā pašā laikā Monseratai bija viegls raksturs un laba humora izjūta.
Kāds leģendai pielīdzināms vēstījums pauž: koncertā Elizejas lauku teātrī kārtējā priekšnesuma laikā Monserata negaidot apklusa, tad dziļajā klusumā iznāca avanscēnā, pieliecās un kādam konkrēti jautāja: “Vai viss kārtībā? Varu turpināt?” Un tūlīt pat paskaidroja izbrīnītajai publikai: “Atvainojiet, bet šeit viens kungs pirmajā rindā ierakstīja manu balsi magnetofonā, taču viņam beidzās lente, un, kamēr viņš to mainīja, es nolēmu uz minūtīti iepauzēt…”
Noietā ceļa gudrība
Bet, lai cik svarīgs arī dziedātājai būtu darbs, ģimene vienmēr bija viņas prioritāte. Kad reiz Monseratas dēls saslima, viņa nekavējoties iesēdās lidmašīnā un devās pie viņa, lai arī bija paredzēti koncerti, biļetes uz kuriem jau izpārdotas.
Viņa sacīja, ka cilvēce nenomirs bez Monseratas Kavaljē, taču viņa neizdzīvos bez savas ģimenes. Kad dziedātājai jautāja par laimīgās laulības noslēpumu, viņa vienmēr uzsvēra: daudzgadējām attiecībām jābalstās savstarpējā sapratnē. Monserata dēvēja Bernabē par labāko vīru pasaulē un sacīja, ka viņš viņu saprotot itin visā.
Tā kā arī Bernabē bija tenors, viņš kā neviens cits zināja visu sarežģīto operas virtuvi. Tādēļ viņiem izdevās izvairīties no daudziem konfliktiem. Tiklīdz allaž saspringtajā grafikā parādījās brīvs laiks, dziedātāja to pavadīja kopā ar ģimeni.
Monserata sacījusi, ka savā pagātnē neko nemainītu un atstātu visu, kā ir. Neko viņa nenožēlojot, jo, viņasprāt, problēmas padara cilvēku stiprāku un svarīgi neaizmirst, ar ko sākās katra ceļš, novērtējot katru noieto soli.
1974. gadā Monserata kļuva par ANO Goda sūtni un UNESCO Labās gribas sūtni, bieži uzstājās ar labdarības koncertiem, izveidoja palīdzības fondu slimiem bērniem. Par savu galveno nopelnu viņa uzskatīja visu, ko paveikusi, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem bija nepieciešams atbalsts, medicīniskā palīdzība, ūdens un ēdiens.
Barselonas mērs piedāvāja Monseratai piedalīties 1992. gada olimpisko spēļu atklāšanā. Dziedātājai ienāca prātā, ka opera pilnīgi noteikti te nederēs un vajag kaut ko mūsdienīgu, jauneklīgu.
Tā radās ideja sadarboties ar rokzvaigzni Frediju Merkūriju, grupas Queen līderi. Fredijs atsaucās pēc pirmā aicinājuma. Tad viņa arī uzzināja, ka viņš ir sens viņas pielūdzējs, apmeklējis viņas koncertu Ņujorkā, kā arī kolekcionē visus viņas albumus.
Savukārt Monseratu pārsteidza ne tikai rokera dziedātāja talants, bet arī viņa muzikālā izglītotība. Tā arī radās megahits “Barcelona”, kuru slavenais duets nodziedāja olimpisko spēļu atklāšanā.
Starp abiem dziedātājiem izveidojās sirsnīga draudzība. Bet ar šampanieti, kuru Fredijs prīmai uzdāvināja vēl savas dzīves laikā, Monserata cienāja viesus savas meitas kāzās, tādējādi godinot viņa piemiņu.
Savu vecumu dziedātāja uztvēra filozofiski, cenšoties par to sevišķi neaizdomāties un turpinot daudz strādāt. Sak, vecums ir vien skaitļi pasē, galvenais – lai dvēsele dzied. Protams, ar gadiem nogurums lika par sevi manīt.
Taču viņa pati sev neļāvusi apstāties. Viņasprāt, bez darba beidzas arī dzīve. “Es atrodos tajā posmā, kad vēl daudz ko gribētos paveikt,” viņa sacīja, jau iesoļojusi astotajā gadu desmitā.
Kādā intervijā viņai pajautāja – vai viņas mēroga operas dīvai nav aizvainojoši tas, ka viņa paveikusi tik daudz operā, bet par pasaules elku kļuvusi, pateicoties faktiski tikai duetam ar Frediju Merkūriju.
Dziedātāja atbildēja, ka to uztver visnotaļ pozitīvi. Vienīgais, ko viņa nožēlojot, ir tas, ka viņai nav izdevies pierunāt Frediju kāpt uz operas skatuves, jo viņam esot bijis ļoti neparasts baritons. Bet Fredijs esot teju vai nobijies, piebilstot, ka to nesapratīs viņa jau esošie pielūdzēji.
Monserata sacījusi, ka tāpat kā ikviens cits savā dzīvē viņa pieļāvusi kļūdas un veikusi izvēles, par kurām vēlāk bijis kauns, tomēr mūzikā viņa vienmēr bijusi atklāta un godīga.
Tiesa, dažkārt viņa pārkāpusi klasiskās mūzikas robežas – dziedāja kopā ne tikai ar Frediju Merkūriju, bet arī Frenku Sinatru un pat krievu dziedātāju Nikolaju Baskovu. Taču viņa nekad nav noziegusies pret mūziku, kura, kā viņa pārliecināta, vienmēr ir skaista, ja vien tā ir talantīga, neatkarīgi no stiliem un žanriem.
Monseratas īpašais vaļasprieks bija glezniecība. Sākumā viņa gleznoja ar akvareli un zīmuli, bet vēlāk – arī ar eļļas krāsām. Braucienos viņa allaž ņēma līdzi visus gleznošanai nepieciešamos piederumus. Viņai patika atveidot krāsu un gaismu. Viņas mīļākā krāsa – zaļā.
Par saviem sapņiem Monserata sacīja vienkārši: viņa vēlētos nodzīvot līdz trešajai tūkstošgadei. Bet par savu nodzīvoto dzīvi – vēl vienkāršāk: “Man ir brīnišķīgs, spožs dziedātājas liktenis. Esmu pārliecināta, ka ar manu palīdzību cilvēki pieskaras īstenai mūzikai, un šī pārliecība dāvā man absolūtu apmierinājumu, par kuru mākslinieks var tikai sapņot.”
Uz jautājumu, vai viņa var sevi nodēvēt par laimīgu cilvēku, dziedātāja atbildēja apstiprinoši. “Neapšaubāmi! Jo esmu saņēmusi vairāk, nekā sapņoju. Dievs un liktenis uzdāvināja lielisku karjeru, vislabāko ģimeni, iemīļotus draugus un vispateicīgāko skatītāju.”
Savu mīļoto Bernabē viņa pameta pirmā, šķiroties no šīs pasaules 2018. gadā.
MONSERATA KAVALJĒ (1933–2018)
NODARBOŠANĀS: operdziedātāja, soprāns.
PROFESIONĀLIE SASNIEGUMI: pasaulslavena kļuva ar lomu Gaetāno Doniceti operā Lucrezia Borgia, dziedājusi pasaules vadošajās operās, iesaistījusies projektos arī ārpus klasiskās mūzikas žanriem, no kuriem spilgtākais izpildījums, šķiet, kopā ar Frediju Merkūriju 1987. gadā dziedātā dziesma Barcelona, ko izraudzīja par 1992. gada Barselonas olimpisko spēļu oficiālo dziesmu. Saņēmusi dažādus apbalvojumus, tostarp godpilno Grammy balvu.
BERNABĒ MARTI (dz. 1928)
NODARBOŠANĀS: operdziedātājs, tenors, profesijā darbojies no 1956. līdz 1985. gadam.
Monseratas Kavaljē citāti
Joprojām piederu tiem nelabojamajiem optimistiem, kuri, pretojoties realitātei, tomēr cer izglābt pasauli no globāliem satricinājumiem.
Es strādāju steidzīgi, lai dzīvotu nesteidzoties.
Neesmu no tiem cilvēkiem, kuri var mierīgi sēdēt bez darba. Man kļūst ļoti garlaicīgi.
Ja nevaru dziedāt, tas nozīmē, ka manis vienkārši nav. Fiziski…
Viss, ko darīju nolūkā palīdzēt cilvēkiem, bija centieni palīdzēt gan draugiem, gan nepazīstamiem, kuriem nepieciešams atbalsts, palīdzēt pasaules bērniem, kuriem bieži pietrūkst medicīniskās palīdzības, ūdens, ēdiena. Ceru, pienāks diena, kad visi sapratīs tā svarīgumu: mēs dzīvojam uz vienas zemes, un mums jābūt kā brāļiem un māsām.
Kad dziedātājs patiešām jūt mūziku, vārdi paši par sevi skan pārliecinoši.
Lepoties ar savu valodu, tas nenozīmē piespiest savam tuvākajam tajā sarunāties, jo tā tad ir ļaunprātība.
Soprano ar kaut ko līdzinās mātes raudām, tādēļ nekad neatstāj vienaldzīgu.
Katru rītu sāku ar speciāliem elpošanas vingrinājumiem. Man jau bērnībā ļoti pareizi iedvesa, ka, izraugoties šo profesiju, cilvēks izvēlas ellīgu darbu. Tas līdzinās sportam: pārstāj trenēties – pārstāj uzvarēt. Iemīļotā lieta nepiedod, ja to nodod.
