– Šķiet, kopš izglītības ministra amatā vairs nav Roberts Ķīlis, augstskolām sākusies mierīga dzīve. Nav spiediena, ka būtu jāceļ augstākās izglītības kvalitāte. 2
– Kvalitāte joprojām ir svarīga. Esam būtiski sakārtojuši RSU infrastruktūru. Svarīgi, lai studentiem būtu ierīces, lai praktizētos. Piemēram, iegādātas mulāžas, ķirurģijas trīsdimensionāli virtuālie trenažieri, dažādu manipulāciju simulatoru tehnoloģijas, uz kurām studenti var apgūt plašu un ļoti sarežģītu klīnisko manipulāciju un operāciju klāstu, piemēram, injekcijas, katetrēšanu, reanimēšanu, dzemdību pieņemšanu utt. Esam pārskatījuši studiju programmas, padarījuši tās laikmetīgākas. Cenšamies visus jaunos doktorus, kas pie mums aizstāvas, paturēt kā mācībspēkus. Protams, viņi visi strādā par ārstiem, bet līdztekus lasa lekcijas. Studentiem varētu šķist diezgan smieklīgs tāds lektors ķirurģijā, kurš pats neoperē. Esam sākuši veidot studentu jauktās grupas, kur kopā angliski studē latviešu un ārvalstu studenti.
Par to jau daudz runāts, bet pateikšu tomēr vēlreiz: Latvijā finansējums augstākajai izglītībai un pētniecībai ir ļoti zems. Piemēram, kad mūsu zinātnieki raksta zinātnisku publikāciju, ko publicē starptautiskās datu bāzes, tas izmaksā četras reizes lētāk nekā citās valstīs. Mūsu absolventus labprāt ņem darbā Vācijā, Anglijā un citur.
Ja paši teiksim, ka esam slikti, ja necelsim savu asti, tad vēl vairāk jaunie cilvēki brauks mācīties uz ārzemēm.
L. Ribickis: – Universitātes kvalitāti nosaka profesoru kvalitāte. Ja tie ir labi, tad arī universitāte ir laba. Mums gan ir arī kvalitātes novērtēšanas sistēma, aptaujājam studentus u. c., bet, jo labāki profesori, kas spēj piesaistīt arī finanses pētniecībai, jo labāk. Patlaban zinātnes finansējums, kas piesaistīts no privātā sektora, ir ap 12 procentiem. Darām visu iespējamo, lai palīdzētu profesoriem attīstīties. Mums nav finansiālu iespēju iepirkt pasaules labākos profesorus, kādas ir, piemēram, Cīrihes Tehniskajai universitātei. Mūsu absolventi, kas dodas mācīties maģistrantūrā vai doktorantūrā ārvalstīs, tiek līdzi studijām un aizstāv savus zinātniskos darbus. Tā notiek, neraugoties uz to, ka finansējums uz vienu studentu ir zemākais Eiropā un studenta apmācībai valsts dod pat mazāk nekā skolēna skološanai. Piemēram, Izraēlā viens students izmaksā 10 000 dolāru gadā, bet Latvijā – 2000 līdz 2500 dolāru un kvalitāte ir līdzvērtīga.
Infrastruktūru varam attīstīt, pateicoties Eiropas struktūrfondiem, valsts līdzfinansējums ir ļoti mazs.
J. Gardovskis: – Jā, arī mums jāsaka paldies ES, ka esam varējuši attīstīties, ieguldīt finansējumu zinātnes un mācību infrastruktūrā.
