Griezt riņķi vieglumam 1
Es nenodarbojos ar sportu. Neskrienu no rītiem vai nejožu uz sporta zāli. Taču ir brīži, kad piepeši apjaušu – viss, tā vairs nedrīkst, jāsāk kaut ko darīt. Ja jūtu, ka kilogramu par daudz, griežu riņķi. Tas ir pildīts un smags. Ja neesmu ilgu laiku darbojusies, riņķis bieži krīt ar lielu troksni. Priecājos, ka dzīvoju pirmajā stāvā.
Vismīļākā fiziskā aktivitāte ir pastaiga. Vasarā ar dēlu Ralfu bieži braucam uz jūru vai pie krustmātes uz Bolderāju, staigājam tur. Vienmēr izdomājam kādu mērķi. Piemēram, ar sabiedrisko transportu aizdodamies līdz kādai pieturai un tad gar jūras krastu vai cauri mežam ejam līdz citai pieturvietai. Baudām visu, ko redzam apkārtnē. Esam priecīgi būt kopā.
Arī pie mājām ir mežs, kur izstaigāties. Turpat netālu Dambjpurva ezers, kam līdzās ir Džungļu trase ar šķēršļu joslām, rāpšanos pa sienu, labirintiem un skriešanu cauri šūpojošiem maisiem. Dēlam tā ir vieta, kur fiziski izkustēties. Ar prieku skatos, kā viņš izdauzās.
Novērtēt dēla komandu
Kamēr vēl nebija piedzimis Ralfs, man patika ātri braukt ar mašīnu, arī citas ekstrēmas lietas. Tagad neko traku neatļaujos. Nevaru pieņemt lēmumus, vadoties tikai no tā, ko gribu es. Esmu atbildīga par dēlu. Janvārī būs jau trīs gadi, kopš nomira vīrs, Ralfa tētis. Ārsti ilgstoši nevarēja atrast iemeslu viņa slimošanai. Kad atklāja audzēju, pārmeta – kur bijāt visu laiku? Bet mēs to vien darījām, kā staigājām pie ārstiem! Pēc operācijas piekodināja atrādīties pēc trim mēnešiem. Aizmirsa pateikt galveno – ka nepieciešama ķīmijterapija. Pēc tam jau bija par vēlu… Tas bija neizsakāmi grūts un smags laiks. Tagad esam divatā ar dēlu. Esmu pateicīga savai mammai un vecākajam brālim, visiem citiem ģimenē. Ar mammu katru dienu sazvanāmies, tas ir liels atbalsts.
Man ir veicies, jo puika ir lielisks! Esam laba komanda. Dēls man par daudz ko atver acis, kas nemaz nebūtu ienācis prātā. Mācāmies viens no otra.
Lēmumus mājās pieņemam kopīgi. Neko neuzspiežu, vien pasaku, kāda ir mana nostāja un viedoklis, taču jāizlemj viņam. Ja kaut ko nevēlas darīt, argumentēti jāpamato, kāpēc. Ja motīvi šķiet pieņemami, neiebilstu.
Dīvains man šķiet kādas mammas uztraukums, kāpēc skolas ēdnīcā nedod čekus, jo viņa nevarot kontrolēt, cik bērns samaksājis par pusdienām. Kad ierosināju, ka varbūt der uzticēties savam bērnam, viņa tā dīvaini uz mani paskatījās.
Vienoties un uzticēties
Paldies senčiem, jo man ir diezgan labi gēni. Veselība turas.
Sekoju līdzi tam, ko ēdu, tomēr nevaru teikt, ka fanātiski skaitu kalorijas. Līdzās darbam ir Ciemakukulis, lieliska konditoreja ar garšīgām maizītēm. Ja ēstu katru dienu, rezultāts būtu visai bēdīgs. Ar kolēģi vienojāmies, ka atļausimies tur mieloties reizi nedēļā. Viņa izvēlējās trešdienu, es – piektdienu. Viena otru uzmanījām.
Esmu dziļi pārliecināta – ja ilgstoši sev kaut ko aizliedz, nodara vairāk ļaunuma nekā labuma. Tāpēc arī Ralfam nesaku kategorisku nē, piemēram, par čipsiem. Tikai vienojamies, cik bieži to drīkst. Esmu izskaidrojusi iespējamās sekas, ja čipsus ēdīs pārāk bieži.
Kinoteātrī abi graužam popkornu. Man patīk būt lielajā kinoteātrī un izbaudīt visu procesu – filmu, skaņu, sajūtas. Mājās mani kaitinātu, ja pie auss kraukšķinātu, bet kino tas iederas. Visvairāk priecājos par laiku, ko varu pavadīt kopā ar dēlu. Mums ir tēmas, ko pārrunāt. Kopīgi joki. Abi mājās gatavojam suši. Puika pirmais to iemācījās, viņam labi sanāk.
Adīt un sakārtot domas
Nevarētu teikt, ka esmu ļoti čakla adītāja, bet tas ir sava veida rituāls – rudenī allaž vajag noadīt šallīti vai vismaz vienu zeķu pāri. Tā ir relaksācija. Ritmiski adu, esmu savās domās.
Džemperi gan nav tapuši vairākus gadus. Vienu iesāku, kad sēdēju mājās ar kājas lūzumu. Taču neizdevās, kā biju iedomājusies, noliku malā, tā arī palika. Man ļoti nepatīk kaut ko pārstrādāt. Tāpēc arī tiesā, kur visam jābūt korekti un precīzi, trīs reizes pārdomāju, pirms kaut ko daru. Ja būs jāsāk no sākuma, kļūšu sapīkusi, dusmīga. Tāds man raksturs. Cenšos to respektēt.
Man patīk analizēt notiekošo, gribu saprast, kāpēc tā un ne citādi. Droši vien tāpēc savulaik sāku psiholoģijas studijas. Tā man šķita interesanta joma, kurā vērts vairāk iedziļināties.
Pazīt malkas smaržu
Mana bērnība pagāja Salacgrīvā un Valmierā. Mamma joprojām dzīvo Valmierā, tuvu centram, bet blakus mājai ir neliels sakņu dārzs un siltumnīca. Jāpalīdz. Arī malka jākrāmē. Tā ir gan fiziska izkustēšanās, gan aromterapija. Tikai tas, kurš ir pagales nesis un licis grēdā, zina, kā smaržo malka. Nevaru gan lielīties, ka esmu meistare malkas krāmēšanā. Laiku pa laikam piezvanu mammai un pavaicāju – vai viss vēl nav sagāzies? Mamma atbild – brīnums, bet vēl stāv. Pasmejamies abas.
