Anda Buševica: Viesturs Kairišs būvē vāgneriska mēroga prāta pilis 1
Oktobra beigās Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja Henrika Ibsena “Pērs Gints”, 1. novembrī skatītājiem vērtēšanai tika nodota ilgi tapusī filma “Melānijas hronika”.
Abus šos notikumus saista personība – gan izrādes, gan filmas režisors ir Viesturs Kairišs. Latvijā valdošais personību kults, kad gan veikums mākslā, gan izteikumi presē tiek saklausīti un vērtēti caur personības dzīvesstāstu un reputāciju, ir diezgan mājīga, nelielai nācijai pat pašsaprotama iezīme. Un kāpēc gan ne? Jo īpaši Viestura Kairiša gadījumā, kuram no viena darba uz nākamo pārceļo tēli un simboli, un šķiet kārdinoši arī viņa iestudējumus analizēt kā vienotu stāstu, gluži īstas, līdzās mītošas personības dzīvespieredzi. Kā pasauli, kas mīt režisora galvā.
“Pasaule, kas manā galvā,” šis Ibsena citāts izcelts uz izrādes programmiņas. Gluži neticamo stāstu par Pēru Gintu, kurš pa gaisu traucās uz brieža, Ibsens tika aizguvis no norvēģu pasakām, un vismaz sākotnēji režisori to arī iestudēja kā pasaku. Līdz 20. gadsimta psihoanalīze, Karls Gustavs Jungs ar savu kolektīvo arhetipu teoriju un pasakām pamanījās piešķirt citu svaru, liekot tās uzlūkot vēl īstākas par ikdienas šķitumu. Tā ir arhetipu pasaule, kas “Pērā Gintā” valda uz skatuves, un droši vien kādam liks šķaudīt, ieraugot Anitras lomā pusaugu meiteni vai arī troļļu pasauli kā mūsējās atspulgu. Pērs Gints ir tāds tipisks mūsdienu cilvēks, intervijā man saka režisors, seksuāli atraisīts, tikumu un tradīciju nebremzēts, ar nevaldāmu ceļotkāri.
Stāsts par Pēru Gintu ir stāsts par atgriešanos – tāpat kā “Melānijas hronika”. Tā ir filmas pēdējā aina, kurā Melānija Vanaga atgriežas Latvijā, un, tā kā autobuss uz mājām brauc tikai naktī, viņa dodas uz mūsu Balto namu. Tā ir Melānijas Vanagas triumfa aina, kad viņa Operas direktora krēslā satiek čekistu, kurš pēc viņas bija ieradies 1941. gada izvešanas naktī. Sarunā Viesturs Kairišs izstāsta, ka viņš tikai nesen atcerējies, ka izrāde, ko tajā vakarā Melānija Vanaga skatījusies, bijusi nevis opera, bet gan… “Pērs Gints”! Kaut kādu iemeslu, iespējams, teātra remonta dēļ, tovakar opernamā spēlēts Artura Dimitera režisēts literārs lasījums ar Hariju Liepiņu galvenajā lomā.
Divas atgriešanās, divi varoņi. Tik sarežģīti un tomēr samērojami. Jo arī Pēra Ginta stāstā ir ačgārnība, neizprotamais. Viņa panākumiem un naudas svētīto (mūsdienu cilvēka?) dzīvi Pogu Lējējs sver un atzīst par vieglu esam, no pārkausēšanas kopējā katlā šķietamā varoņa dvēseli paglābj kas tik neizprotams un arhaisks kā sievietes mīlestība. Neizskaidrojama, neizmērāma.
Sievietes jūtu mērogus filmā rāda arī Sabīnes Timoteo izcili spēlētā Melānija. “Melānijas hronika” ir pirmā mākslas filma par deportācijām, un tā šobrīd dara to pašu, ko latviešu literatūrā grāmatu sērija “Mēs. Latvija. XX gadsimts”. Proti – pārceļ deportāciju stāstu mīta, leģendas laikā, kas vairs nav vēstures cietēju, bet gan varoņu stāsts. Melānijas Vanagas izstāstītie notikumi ir tikpat totāli, negrozāmi un asiņaini kā mītu sižeti, tas ir bez vainas vainīgā liktenis. Kad filmas beigu ainā Melānija Vanaga sastop savu pāridarītāju, viņi nav vairs izsūtītā un čekists, bet gan divi varoņi, kuri pārsnieguši cilvēciskā robežas. Viens ir ļaunuma ģēnijs, kura triumfa brīdis bijis pārākums rīkoties ar cilvēku likteņiem. Ieraudzīt tevis nolemto atgriezušos nozīmē savu pārākumu zaudēt. Melānija Vanaga palika dzīva nevis par nelietības, agresijas cenu, bet gan savas mīlestības pret vīru un dēlu vadīta. Filmā ir bezgalskaistas dabas ainas, šķiet, tajās iemiesojies pats Dievs, un tāda pati Artura Maskata mūzika, Solveigas sauciens Ievas Paršas balsī. Jo Melānija ir tā pati Solveiga, Pēra Ginta trūkstošā pusīte, kuru pie dzīvības un jaunavīga skaistuma notur mīlestība.
Viesturs Kairišs savos darbos būvē vāgneriska mēroga prāta pilis, rada varoņus, kuri spēj iedvest aizrautību un cēlumu dievu mijkrēšļa piemeklētajai pasaulei.
