“Dīvaini! Mums tikko zvanīja Andreja ārste un teica, lai braucam pakaļ.” Slimnīcā miris vīrietis, tuvinieki dusmojas uz ārstiem
0
Tie, kuri LA.LV lasa ar kādu regularitāti, noteikti ir pamanījuši rakstu sēriju par dakterstāstiem. Šoreiz jūsu uzmanībai vēl viens. Ļoti, ļoti skumjš, ar vistraģiskākajām beigām, taču kaut kas tajā ir citādi – slimnīca ir atzinusi savu kļūdu. Bet par visu pēc kārtas.
Ar stāstu dalījās Irēna, bet tas ir par viņas vīru Andreju. Notikumi aizsākās pagājušā gada 2.novembrī, kad ar neatliekamās palīdzības auto no senioru rezidences “Dzintara melodija” Andrejs tika nogādāts slimnīcā. Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā (Stradiņos, kā tautā saka).
Vairākas dienas pacients uzturējās Uzņemšanas nodaļā, tikmēr sieva par viņa veselības stāvokli bija neziņā. Vien 5.novembrī viņa uzzināja, ka vīrs pārvietots uz 8. – Nefroloģijas nodaļu.
3 dienas slimnīcā
“Nekavējoties zvanīju un lūdzu sarunu ar ārstu, nācās gaidīt, jo ārsti bija aizņemti, līdz beidzot mani daktere S informēja, ka slimnieka stāvoklis ir ļoti smags, viņš nekontaktē, neēd, neuzņem šķidrumu, ir dehidrēts, nedarbojas nieres, ir neizārstēts iekaisums (nedēļu iepriekš bija slimnīcā Jēkabpilī un Aizkrauklē). Ārste taktiski teica, ka varu ierasties pie slimnieka, jo viņa stāvoklis ir kritisks. Devos uz slimnīcu un tur ieraudzīju savu vīru tiešām kritiskā, daudz sliktākā stāvoklī, nekā viņš bija tajā dienā, kad nonāca slimnīcā.
Nereaģēja, elpoja ar grūtībām, vaidēja, mutes dobums bija izžuvis, viss saplaisājis… dehidrēts??? Bet viņš taču bija slimnīcā. Jau 3 dienas…”
No redzētā Irēna bijusi izmisumā. Neviens ar viņu neesot runājis, arī pati nevienu neesot meklējusi, jo jau pirms stundas ārste telefoniski paskaidrojusi situāciju. Kļuvis skaidrs, ka ārstējošais ārsts ir cits, nevis daktere S, kura telefoniski informējusi par situāciju.
Sēžot blakus vīram, Irēna saņēmusi zvanu no senioru rezidences, kurā vīrs uzturējies. Viņi jautājuši, kas ir ar Andreju. Irēna skaidrojusi, ka ir ļoti slikti, ka sēž viņam blakus slimnīcā. Tāpat senioru rezidences pārstāvji gribējuši zināt, vai ar Irēnu ir runājis ārsts. Jā, Irēna apstiprināja, ka telefona saruna ir bijusi. Liels bijis pārsteigums, kad senioru rezidences pārstāvis apjucis un teicis aptuveni tā: “Dīvaini! Mums tikko zvanīja Andreja ārstējošā ārste un teica, ka viss esot kārtībā, lai braucam Andrejam pakaļ.”
Irēna tik ļoti samulsusi par šo telefona zvanu, ka neko nav spējusi atbildēt, sēžot blakus novārgušajam vīram. “Nerakstīšu par savām tā brīža izjūtām, bet vēlos pateikt, ka lielāku ”sitienu” savā garajā mūžā, kādu es tajā brīdī saņēmu slimnīcas sienās no vishumānākās profesijas pārstāvja – ārsta – es ne no viena neesmu saņēmusi.”
Jums kaut kas nav skaidrs?
Nekavējoties Irēna devusies meklēt ārstu. Saņēmusi atbildi, ka viņa ir aizņemta, tāpēc šobrīd nevar atnākt. Irēna kļuvusi uzstājīgāka, sakot, ka nepieciešama steidzama saruna saistībā ar ārsta lēmumu par slimnieku. Likts nedaudz uzgaidīt. Gaidīt nācies ilgi, taču ārstējošā ārste P vienā brīdī gājusi garām, starp citu uzjautādama: “Jums kaut kas nav skaidrs? Es jums varu pateikt par slimnieka stāvokli.”
Irēna apjukusi, vai tiešām tā ir īstā vieta sarunai, ja katrs garāmgājējs visu varēs dzirdēt. Tobrīd negribīgi atvērušās durvis, pie kurām izskanējis jautājums: “Nu?”
“Saprotot, ka ārste pat netaisās ar mani runāt, es jautāju, vai viņa uzņemas pilnu atbildību par savu lēmumu. Jā, viņa uzņemoties pilnu atbildību. Tad es pateicu, ka ar to viņa apstiprina, ka izdara amata noziegumu un izdara to apzināti.
Nosaucu likumus un lūdzu, lai atzvana “Dzintara melodijai” un, kad viņi ieradīsies, tad ārste varēs pašrocīgi noraut vadus slimniekam, uzlikt uz ”ratiem” un tad viņas pieņemtais lēmums būs izpildīts un noziegums pabeigts. Tas līdzēja. Ārste acīmredzami sāka nervozēt un sekoja: “Slimnieks paliks te, cik ilgi vajadzēs… Slimnieka palikšanu slimnīcā es biju ”izsitusi”, bet tas nenozīmē, ka ārstes P rīcība var tikt atstāta bez attiecīga izvērtējuma.”
Irēna joprojām ir šokēta par piedzīvoto: “Ārstam, kurš pieņēmis lēmumu nesniegt medicīnisku palīdzību kritiskā stāvoklī esošam slimniekam, sagādājot viņam fiziskas ciešanas, maldinājis slimnieka aprūpes iestādi par viņa stāvokli (“Dzintara melodija” nav medicīnas iestāde, pēc viņu teiktā, viņi būtu spiesti senioram nekavējoši atkārtoti saukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Arī viņi bija pārsteigti par šādu ārstes rīcību) uzticēties nevar! Ārstei P ir jāatbild par savu pretlikumīgo, nehumāno rīcību. Empātiskas un cieņpilnas attieksmes vietā no ārstes es saņēmu morālu triecienu, no kura nespēju attapties līdz šim brīdim (man, sēžot pie mirstoša cilvēka gultas, man neko nesakot, ārsts aukstasinīgi piezvana, aicinot aizvākt viņu).”
12 dienas
Sērojošā atraitne norāda, ka minētā ārstes P rīcība ir rupjš Ārstniecības likuma, Pacientu tiesību likuma, Latvijas Ārstu Ētikas kodeksa un viņas dotā Hipokrāta zvēresta pārkāpums. Ja Irēna nebūtu bijusi tuvumā un iejaukusies, tas būtu krimināli sodāms nodarījums.
Kas notika tālāk?
“Turpmākās 12 dienas līdz slimnieka aiziešanai mūžībā es biju viņam līdzās slimnīcā, nemeklēju nekādu saskarsmi ar ārstiem (es nespēju!), paļāvos uz slimnīcas sienām un jauko apkalpojošo personālu, kuri apzinīgi veic savu darbu un pelna cieņu un atzinību. Ārstējošais ārsts tabelē pie sienas jau bija cits.
Pie manis palātā pēc savas iniciatīvas vienu reizi ienāca kāds rezidents un daktere S, kaut gan tabelē pie sienas Andreja ārstējošā ārste bija norādīta cita.”
6.janvārī Irēna devusies tikties ar minētās nodaļas vadītāju, jo vēlējusies klātienē izrunāt situāciju un saņemt atbildi uz 2 jautājumiem.
“Pirmkārt, vai viņas vadītajā nodaļā ir tāds uzstādījums gados vecus slimniekus, esošus kritiskā stāvoklī, iespējami ātrākā laikā izlikt no slimnīcas? Otrkārt, kāds ir viņas izskaidrojums, vērtējums nodaļas ārstes P rīcībai. Uz pirmo jautājumu saņēmu kategorisku ”nē”, ne nodaļā, ne slimnīcā neesot atšķirīga attieksme pret slimniekiem, tāda nedrīkstot būt, sevišķi smagu slimnieku stāvoklis piektdienās tiekot analizēts nodaļas apspriedē un kopīgi pieņemts lēmums turpmākai rīcībai (ārste P vienpersonīgi (?) otrdienā, pēc dažām stundām, kopš slimnieks nodaļā, pieņēma lēmumu). Ārstes rīcību nodaļas vadītāja izskaidrot nevarēja, jo nepieciešams iepazīties ar situāciju, iztaujāt ārsti, solīja šo gadījumu izskatīt nodaļas sanāksmē.”
Slimnīcas atbilde
Un turpinājumā daļa, ko pieminēju jau sākumā. Sazinājos ar slimnīcu, lai lūgtu viņu redzējumu par šo situāciju. Lai arī tā ir traģiski sāpīga, lai arī Andreju vairs nekādi nebūs iespējams atgriezt, tomēr slimnīcas atbilde, nemeklējot attaisnojumus, bet atzīstot savu vainu, modina atzinīgu sajūtu.
Slimnīcas skaidrojumā teikt: “Informējam, ka pacienta piederīgais ir vērsies slimnīcā ar iesniegumu, izsakot bažas par ārstniecības vai aprūpes pakalpojumu kvalitāti. Iesniegums tika rūpīgi izskatīts, veikta pārbaude un iesniedzējs informēts par tās rezultātiem.
Pārbaudes gaitā secinājām, ka komunikācija ar pacienta piederīgo šajā situācijā diemžēl nebija pietiekami veiksmīga. Iesaistītā ārstniecības persona pauž nožēlu par neveiksmīgo saziņu. Lai uzlabotu turpmāko darba organizāciju, veiktas pārrunas un sniegtas rekomendācijas.
Slimnīca no sirds atvainojas par sagādātajām neērtībām un izsaka visdziļāko līdzjūtību saistībā ar tuvinieka zaudējumu.”
Tālākās sarunas jau droši vien notiks starp Irēnu un slimnīcas pārstāvjiem.
Izsakām dziļāko līdzjūtību Irēnai un sakām paldies par stāsta uzticēšanu!
Ja arī jums ir kāds stāsts, ar ko vēlaties dalīties, priecāšos, ja rakstīsiet uz [email protected]!
