Labdien, esmu jūsu Dievs. Dīvaiņi, kas uzdodas par Jēzu Kristu 1
Cik nesatricināma ir cilvēka identitāte? Kas to veido? Kā cilvēks redz sevi un kāpēc tā un ne citādi? Kādi cilvēka paša pieņemtie likumi veido viņa personību? Vai šos likumus var grozīt un kādas sekas tas atstās? Kas notiks, ja cilvēka uzskatu sistēmu pilnībā iznīcinās? Tie ir jautājumi, kas pagājušā gadsimta vidū nodarbināja ASV psihologu Miltonu Rokīču. Mēģinot rast atbildi, viņš dažkārt pārkāpa ētikas robežas. Proti, atļāvās pat nedaudz spēlēties ar savu meitu prātiem, apzināti jaucot viņu identitātes. Apzīmējums “trakais profesors” visnotaļ iederas, raksturojot šo zinātnieku. Viņš ir arī autors eksperimentam, kas vēsturē iegājis kā viens no savdabīgākajiem un, dažuprāt, neētiskākajiem psiholoģijas vēsturē. 1959. gada vasarā netālu no ASV pilsētas Detroitas esošajā Jipsilanti psihoneiroloģiskajā slimnīcā viņš eksperimentēja ar trim šizofrēnijas slimniekiem…
Ar mērķi izārstēt
“Labdien! Mans vārds ir Džozefs Kesels. Es esmu Dievs.” – “Mans vārds ir Klaids Bensons. Es radīju Dievu.” – “Manā dzimšanas apliecībā rakstīts, ka esmu Jēzus no Nācaretes reinkarnācija.” Šādi ar Rokīču cits pēc cita sevi iepazīstināja trīs viņa eksperimenta dalībnieki, kas bija atsūtīti no tuvējām psihiatriskajām slimnīcām. Iepriekš, mēģinot atrast abilstošus eksperimenta dalībniekus, Rokīčs apzvanīja piecas Mičiganas pavalstī esošās klīnikas. Psihiatriskajās slimnīcās atradās daži cilvēki, kuri apgalvoja, ka ir ASV ietekmīgās Fordu ģimenes locekļi. Atradās arī kāda sieviete, kura apgalvoja, ka esot Dievs, cita – Sniegbaltīte, un vairāk par duci vīriešu, kuri bija pārliecināti, ka viņi ir Jēzus Kristus.
Iepazinies ar pacientiem, Rokīčs sāka eksperimentu, saskaņā ar kuru bija paredzēts konfrontēt dažādus cilvēkus, kuri apgalvoja, ka viņiem ir viena un tā pati identitāte. Līdzīga rakstura eksperimenti bija notikuši arī agrāk. 17. gadsimtā kādā ASV psihiatriskajā slimnīcā bija nonākuši divi vīrieši, kuri uzskatīja, ka ir Jēzus Kristus. Savukārt pagājušā gadsimta sākumā līdzīgā situācijā aci pret aci nostādīja divas Jaunavas Marijas. Abos gadījumos esot novērota minimāla pacienta atlabšana. Šajā eksperimentā Rokīču vadīja vēlme ieviest jaunas vēsmas psihiski slimu pacientu ārstēšanā un izzināt veidus, kā cilvēks pats veido savu identitāti.
Pacients numur viens viņa eksperimentā – Klaids Bensons – piedzima Mičiganā. Kad viņam bija 24 gadi, viņa sieva, viņas un viņa vecāki gāja bojā traģiskā nāvē. Bensona vecākā meita apprecējās un pameta tēvu. Vēlāk Bensons sāka pārlieku aizrauties ar alkoholu, kļuva vardarbīgs un pat kādu laiku pasēdēja cietumā. Tur arī Bensons sajuka prātā, sākot apgalvot, ka ir Jēzus Kristus. Tobrīd viņam bija 53 gadi.
Pacients numur divi Džozefs Kesels piedzima Kanādas provincē Kvebekā. Kesela tuvinieki viņu dēvēja par mizantropu, kurš augām dienām bija ieslīdzis grāmatu lasīšanā un lika sievai sevi uzturēt, lai viņš varētu rakstīt savu grāmatu. Ģimenes budžets tomēr bijavisai trūcīgs, tāpēc Kesels ar sievu pārcēlās uz dzīvi pie sievas vecākiem. Bet tur Keselu pārņēma šaubas, ka viņu grib noindēt. Kad Keselam bija 39 gadi, viņš nonāca psihiatriskajā slimnīcā, kur sāka apgalvot, ka viņš ir gan Dievs, gan Jēzus Kristus, gan Svētais Gars.
Trešais pacients, kurš apgalvoja, ka jau viņa dzimšanas apliecībā ierakstīts, ka viņš ir Jēzus no Nācaretes, īstajā vārdā bija Leons Gabors. Viņš uzauga Detroitā. Tēvs ģimeni pameta, kad Leons vēl bija zīdainis, tāpēc māte viena pati izaudzināja dēlu. Gabora māte bija dziļi ticīga. Viņa regulāri veda dēlu uz baznīcu, un savas dzīves laikā Gabors tā arī nespēja atrauties no mātes brunčiem. Abi dzīvoja kopā. Kad Gaboram bija 32 gadi, viņš sācis dzirdēt balsis, kas tad viņam arī iestāstījušas, ka viņš ir Jēzus Kristus. Tad viņu nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu.
Nožēlo savu eksperimentu
Rokīča eksperiments ilga divus gadus. Viņš vairākkārt apzināti savus pacientus konfrontēja vienu ar otru. Viņš lika visiem trim eksperimenta dalībniekiem dzīvot vienā palātā, gulēt blakus gultās, kopīgi doties pusdienās un veikt vienus un tos pašu darbus slimnīcas veļas mazgātavā. Jau pēc dažām tikšanās reizēm katram Jēzum Kristum bija savs izskaidrojums par to, kāpēc pārējiem diviem arī liekas, ka viņi ir tā dēvētie Dieva dēli. Pacients Bensons skaidroja, ka abi pārējie cilvēki patiesībā ir miruši, bet viņus darbina mašīnas. Pacients Kesels loģiski secināja, ka pārējie divi nevar būt Jēzus Kristus, jo viņi taču ir psihiatriskās slimnīcas pacienti. Savukārt Gabors apgalvoja, ka pārējie divi piesavinājušies Jēzus Kristus identitāti, dzenoties pēc slavas.
Mēģinot iepazīt visus trīs vīriešus tuvāk, Rokīčs katru dienu ar viņiem organizēja dažādas diskusijas, kurās pārrunāja dažādas tēmas: ģimene, bērnība, politiskie un reliģiskie uzskati, kā arī, protams, viņu identitāte. Reiz, kad diskusija izvērtās karstāka, visi trīs eksperimenta dalībnieki viens otru lūkoja iekaustīt. Turpmākajās diskusijās gan dūru vicināšana vairs neatkārtojās. Gluži pretēji – tiklīdz kāds no vīriešiem ieminējās, ka ir Jēzus Kristus, abi pārējie veikli nomainīja sarunas tēmu. Tiesa, nekas nespēja satricināt neviena no visiem trim pārliecību, ka tieši viņš ir Jēzus Kristus.
Jāpiebilst, ka vispār ar šizofrēniju slimo cilvēku uzvedība nav galvenais šajā eskperimentā. Krietni būtiskākas ir Rokīča izmantotās metodes, kas dažubrīd pārkāpa jebkādas ētikas robežas. To vēlāk pats psihologs smagi pārdzīvoja. Piemēram, viņš uzzināja, ka pacients Gabors uzskata, ka viņam ir sieva, turklāt “viņa ir divus metrus gara un 90 kilogramus smaga, viņu sauc Jetija Sieviete, viņa cēlusies no indiāņiem”. Tad Rokīčs Jetijas Sievietes vārdā sāka sūtīt Gaboram vēstules. Slimnieks bija patiesi aizkustināts. Viņš raudāja, lasot “sievas” vēstules. Taču interesanti – tiklīdz “sieva” prasīja viņam atteikties no Jēzus Kristus identitātes, viņš ļoti smagi pārdzīvoja un bija tuvu tam, lai šķirtu savu iedomāto laulību. Tas Gaboru aizskāra personiski, viņš ārkārtīgi pārdzīvoja.
Beidzot, apjautis sava eksperimenta neētisko dabu, Rokīčs to izbeidza. Bija pagājuši divi gadi. 1961. gada 15. augustā Rokīčs ar sava eksperimenta dalībniekiem tikās pēdējo reizi. Viņš bija spiests atzīt, ka ar šādas terapijas palīdzību viņam neizdosies izārstēt pacientus. Gabora, Kesela un Bensona pārliecība bija nelokāma. “Visi trīs vīrieši labprātāk gribēja sadzīvot cits ar citu, arī zinādami, ka katrs no viņiem uzdodas par Jēzu Kristu, nekā reizi par visām reizēm atrisināt šo strīdu,” eksperimenta beigās atzina Rokīčs. Turklāt viņš secināja, ka katrs no eksperimenta dalībniekiem šo divu gadu laikā tikai vēl vairāk bija nostiprinājis pārliecību, ka tieši viņš ir Jēzus Kristus.
