Dīvainās atziņas par “nukleārās ģimenes galu” 0
Tā es domāju, lasot sabiedrībā zināmu cilvēku pēdējā laika ekskursus pa viņu privāto dzīvi. Viens no jaunākajiem – izglītības ministra Roberta Ķīļa intervija septembra žurnāla “Ieva” numurā, kura iznākšana sakrita ar skolas laika sākumu.
Paziņodams par nukleārās ģimenes galu, viņš, jādomā, ir izpelnījies daudzu līdzīgi domājošo uzslavas un apstiprinājumu viņu nezin kurai pēc kārtas laulībai, par nereģistrētām attiecībām nemaz nerunājot. Ļoti žēl, ka klejošanai no vienām attiecībām pie otrām vairs neseko nedz sociāls, nedz morāls vērtējums. Brīvība izdabāt savām iegribām neskaitāmus vīriešus ir padarījusi par ģimenes dzīvei nederīgiem, un viņi mētājas pa pasauli kā veca nauda, visu atbildību noveļot uz vientuļo sieviešu un valsts pleciem.
Dīvaini skan apgalvojums, ka sajukums, kāds rodas, pāriem šķiroties, nedestabilizējot attiecības, ka agrāk cilvēkiem īsāka mūža dēļ vienkārši neesot pieticis laika vairākām partnerībām. Nekādi nevaru piekrist, ka laiks, kad kopdzīve bija izdzīvošanas jautājums, neatgriezīsies. Mēs neviens nezinām, kas pēc kāda laika atgriezīsies. Viens gan ir skaidrs – ja nebūs stipras ģimenes, nebūs ne tikai stipras, bet arī vispār nekādas valsts. Vismaz valstsvīriem to nu gan vajadzētu apjēgt.
Bet lai runā tiešais teksts: “Stāsts par to, ka nav jādzīvo piecdesmit vai sešdesmit gadu ar vienu un to pašu cilvēku. Vienpadsmit gadu nodzīvo ar vienu, pēc tam ar citu.” Neko teikt, jauniešiem tas ir superīgs aicinājums!
Es vairs neatceros, kas ir teicis, ka šķirties nozīmē mazliet mirt. To es zinu no savas dzīves, un to zina neskaitāmas sievietes. Vieglums, ar kādu par to runā vairākums vīriešu (ja vien viņi neizliekas), liek domāt, ka viņiem tas, iespējams, tiešām notiek vienkāršāk. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka daudzi visas rūpes par kopīgi radītajiem bērniem atstāj sievietes ziņā. Dzīvē var gadīties visādi. Tomēr kā rudens vakaros vientuļu lauku māju izgaismotie logi mirdz tie laulātie pāri, kas kopā ir nodzīvojuši visu mūžu. Viņu labākie gadi iekrita kara un pēckara laikā, kad pasaule bija tik nedroša un arī viņi būtu varējuši mainīt partnerus uz nebēdu. Bet varbūt tie mirdz tieši tāpēc, ka uzticība ir dzīves grūtumu norūdīta? Izglītības ministrs gan ne ar vārdu nepiemin to, ko par ģimeni un vīrieša lomu tajā teic visu dzīves pamatlikumu tūkstošgadīgā grāmata Bībele. Tā parāda, kas notiek, kad cilvēks klausa vienīgi savām sajūtām.
Cilvēki viens otru atrod dažādi. Internets ir gluži jauns iepazīšanās veids un gribas domāt, ka ar tā palīdzību vairākums cilvēku otru meklē dzīvei, nevis tikai padzīvošanai. Dzīvošanā ir svarīgas izjūtas, padzīvošanā – tikai sajūtas. Ir taču starpība, vai ne?
