Dīvainais veidojums “pagarinātais normālais darba laiks” jālikvidē, atzinusi Satversmes tiesa 0
Satversmes tiesa (ST) spriedumā atzinusi, ka mediķiem ir jāmaksā par virsstundām, kā tas ir noteikts darba likumā, un ka pašreizējā ārstniecības likuma pārejas noteikumu norma par “pagarināto normālo darba laiku” neatbilst Satversmei. Tiesa norādījusi, ka Saeima samaksai par “pagarināto normālo darba laiku” joprojām ir noteikusi zemāku likmi nekā samaksai par virsstundu darbu. Līdz ar to apstrīdētais tiesību akta punkts ir pretrunā valsts pamatlikumā norādītajam, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā”. Likuma norma atzīta par spēkā neesošu kopš 2019. gada 1. janvāra.
Atgādināšu, ka, grozot Ārstniecības likumu 2017. gadā, šī tiesību akta pārejas noteikumos tika ietverti divi punkti. Viens no tiem paredz, ka 2018. gadā ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas, ar to piekrišanu var noteikt pagarināto normālo darba laiku, kas nepārsniedz 50 stundas nedēļā jeb 10 stundas virs darba likumā paredzētā normālā darba laika. Bet no 2019. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim varēs noteikt “pagarināto normālo darba laiku”, kas nepārsniedz 45 stundas nedēļā. Savukārt otrs punkts noteic koeficientus, kuri jāņem vērā, maksājot par virsstundām līdz 2019. gada 31. decembrim. Tikai, sākot no 2020. gada, mediķiem par virsstundām maksātu pilnu samaksu, kā to prasa darba likums.
Tiesībsargs Juris Jansons uzskatīja, ka šāds “pagarinātais normālais darba laiks” neatbilst Satversmei, un vērsās ar pieteikumu ST.
Lietu izskatīšanai sagatavoja ST priekšsēdētāja Ineta Ziemele, bet šīs lietas tiesas priekšsēdētāja bija Sanita Osipova. I. Ziemele pastāstīja, ka Saeima pamatojusi – šis samērā garais pārejas periods ir saistīts ar valsts budžeta iespējām. Bet ST saskata, ka budžeta iespējas ir tikai viens no pamatojumiem tāda vai cita risinājuma pieņemšanai. I. Ziemele: “Gan izpildvarai, gan likumdevēja varai, meklējot izeju no samilzušas situācijas un skatoties uz budžeta iespējām, tomēr jāpatur prātā tas, ka jebkuram pamattiesību ierobežojumam ir jābūt izvērtētam. Ir jābūt skaidrībai, kāpēc šajā gadījumā vēl līdz 2020. gadam tiek saglabāts pamattiesību ierobežojums. Tiesa nesaņēma atbildi uz šo jautājumu. Mēs konstatējām neatbilstību tieši vienlīdzīgu tiesību principam, vienlīdzīgas attieksmes trūkumam pret medicīnas jomas darbiniekiem.”
I. Ziemele arī norādīja – tiesa nevar pateikt, ka apstrīdētā norma atceļama uzreiz, jo jāņem vērā, cik liela ir veselības aprūpes joma, būtu jāveic daudz organizatorisku pasākumu. “Mēs dodam likumdevējam laiku līdz šā gada beigām sakārtot jautājumu par virsstundu darba apmaksu medicīnas darbiniekiem.” Tāpat I. Ziemele norādīja, ka šis ir tikai viens neliels jautājums no veselības aprūpes sistēmas problēmām un nevajadzētu maldīgi domāt, ka tagad Satversmes tiesa pilnībā sakārtos šo sistēmu. No tiesas sēdē pieaicinātajām personām arī izskanējis, ka svarīgi ir sakārtot ārstniecības iestāžu darba organizācijas jautājumus, jautājumus par darba slodzēm. “Tas ir daudz būtiskāk nekā šis savdabīgais izgudrojums “pagarinātais normālais darba laiks”. Tas esot radies krīzes laikā, bet krīze ir beigusies,” atzina Ziemele.
Savukārt tiesnese S. Osipova atgādināja, ka krīzes laikā tika mainītas daudzas tiesību normas, bet kopš tā laika ir pagājuši jau desmit gadi. Latvijas ekonomikas rādītāji pēdējos gados liecina par izaugsmi, bet ST pēdējos divos gados saskaroties ar krīzes laika risinājumiem, kurus likumdevējs nav pārskatījis. Tikai deviņus gadus pēc krīzes sākuma pēc tiesībsarga pieteikuma iesniegšanas tiesai sāka pārskatīt šo krīzes laika risinājumu.
Tiesneses pastāstīja, ka lietas materiālos bijuši atšķirīgi aprēķini, cik izmaksātu virsstundu darbs, bet ST pienākums nav analizēt šos skaitļus. Aprēķini ir gan Veselības ministrijai, gan Finanšu ministrijai (būtu nepieciešami aptuveni 24 miljoni eiro gadā). Kā uzsvēra tiesneses, likumdevējam un izpildvarai būs pamatīgi jāstrādā, lai varētu atteikties no savdabīgā “pagarinātā normālā laika” veidojuma.
“Mūs neviens nepārliecināja, ka no valsts budžeta nevar samaksāt par virsstundām,” piebilda I. Ziemele.
Viedokļi
Tiesas spriedums ir taisnīgs
Juris Jansons, tiesībsargs:
“Uzskatu, ka tas ir gadsimta spriedums taisnīguma un tiesiskuma nodrošināšanas jomā, it īpaši, ja runājam par Satversmē garantētajām sociālajām tiesībām. Ticēju, ka būs pozitīvs nolēmums. Taču pieļāvu arī iespēju, ka varētu būt lēmums par lietas izbeigšanu, jo Saeima ļoti aktīvi uzturēja to pozīciju.
Mēs ticējām, ka mediķu lobija organizācijas ir pietiekami spēcīgas un pietiekami ieinteresētas noturēt konkrēto pozīciju, proti, tiesiskās vienlīdzības un taisnīguma pozīciju. Diemžēl nācās nedaudz arī vilties, jo, piemēram, Latvijas Ārstu biedrības prezidents (Pēteris Apinis – M. L.) runāja kaut kādas dīvainības, ka nevarot finansiāli atļauties, un tamlīdzīgi, respektīvi neuzturēja stingru pozīciju visas veselības aprūpes sistēmas mediķu interesēs. Lāča pakalpojumu izdarīja arī Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs (Valdis Keris – M. L.), kad Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā viņš vienojās par to, ka var iekļaut Ārstniecības likuma pārejas noteikumos kaut kādus koeficientus. Mēs no sākta gala uzsvērām, ka nedrīkst būt nekāds pārejas periods ar kaut kādiem pārejas koeficientiem. Arī Saeimas Juridiskais birojs teica, ka koeficienti nenovērsīs tiesisko nevienlīdzību. Tomēr parlaments palika pie risinājumiem, kas pēc būtības bija ļoti slikts signāls – izņēma Satversmei neatbilstošo normu no likuma, bet iekļāva tāda paša satura pārejas noteikumos.”
Guntars Daudze, anesteziologs, Saeimas deputāts, Saeimas priekšsēdētājs 2007. – 2010. gadā, tātad krīzes laikā:
“Pakāpeniski no pagarinātā normālā darba laika atteicāmies tādēļ, lai mēs atkal nenonāktu pie sasistas siles, kad ārpus Rīgas vairs nebūs darba roku.
Rīgas mediķiem pakaļ neviens neskatījās, un bija vienalga, vai viņi strādā vienā vai piecās darba vietās. Stundas tāpat savācās un attiecīgi arī nauda. Bet slimnīcās, kas atradās ārpus Rīgas, bija vērojama situācija, ka darbinieki bija spiesti braukt vēl papildus strādāt uz blakus rajonu. Toreiz manā kabinetā bija Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča un mediķu arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris un tika nolemts ieviest “pagarināto normālo darba laiku”, kas bija darbinieku interesēs. Likumā tika ierakstīts, ka tas nav obligāti, bet tiek ieviests pēc darbinieku vēlēšanās, tāpēc nevienam nebija tiesību piespiest strādāt vairāk. Tas bija krīzes risinājums. Krīze ir beigusies, un šogad mediķu algas ir jūtami augušas. Mediķi vairākās slimnīcās man sacījuši, ka cilvēki sāk domāt, vai viņi vēlas strādāt vairāk nekā vienu slodzi vai tomēr ne.”
Valdis Keris, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) priekšsēdētājs:
“Uzskatu, ka Satversmes tiesas spriedums ir kopējā darba panākums, kur savi nopelni ir arī arodbiedrībai. Tiesas spriedums ir taisnīgs un savlaicīgs.
Atskatoties uz noteikumiem, kas skar “pagarinātā normālā darba laika” atcelšanu 2017. gadā, tad atgādināšu, ka pirmajā cēlienā tieši LVSADA bija galvenais dzinējspēks. Jo jau kopš 2016. gada rudens regulāri LVSADA padomes sēdēs tika šis jautājums izskatīts, sākām pārrunas ar politiķiem, 2017. gada
