Kā 75 tūkstošu eiro vērtu zemi pārdeva par 500 eiro un attapās sociālā istabā 11
Šis gadījums ir kārtējā mācība, kā nevajag darīt. Tas ir arī stāsts par sirmgalvjiem gados, kad ne visiem prāts strādā teicami. Tas ir stāsts arī par uzticēšanos – bieži līdzīgos gadījumos visas iesaistītās puses ir laimīgas, bet ne šoreiz.
Vairākas stāsta epizodes nav viennozīmīgas, ir, kā saka juristi, vārdi pret vārdiem. Lieta tiek izskatīta tiesā civilprocesā, notikušas vairākas tiesas sēdes un nākamā paredzēta rudenī. Iespējams, ka ar to viss nebeigsies un lieta nonāks krimināltiesā.
12,5 hektāri par 500 eiro
Vientuļai sievietei dzīve nav viegla. Sevišķi, ja jādzīvo lauku mājās, kur tuvākie kaimiņi ir kilometra attālumā un uz pleciem ir gadu nasta. Ausma Skane ir vēl pirmskara bērns, dzimusi 1935. gadā. Visu mūžu strādājusi par skolotāju: Iecavā, Jaunsaulē, Rundālē. Ģimene neizveidojās, bērnu nav. Pensija 295 eiro.
Līdz 2015. gada decembrim kundze dzīvoja savās mājās Rundāles novada “Uzkalniņos”, kad notika ugunsgrēks, izdega jau krietni nokalpojusī māja un Ausma vispirms tika aizvesta uz slimnīcu, un pēc dažām dienām nokļuva pašvaldības sociālā centra istabiņā. Te arī stāstam ar drūmām beigām varētu likt punktu, ja ne kāds pirkuma līgums.
Izrādās, ka 2014. gada 27. martā kundze savus 12,5 hektārus zemes bija par 500 eiro pārdevusi Bauskas novada Īslīces pagastā dzīvojošajai Olgai Plociņai. Nē, nē, tā nav drukas kļūda: jā, tieši par 500 eiro tika pārdota zeme, kuras tirgus vērtība 2014. gadā bija, kā man saka Rundāles novada pašvaldības izpilddirektors Aigars Sietiņš, ap 75 000 eiro, bet tagad ir ap 100 000 eiro.
Turklāt, izpētot pirkuma līgumu, neko citu Ausma neiegūst: ne uzturēšanu līdz mūža galam, ne kādu citu palīdzību, ne arī ko citu kā vien tikai tiesības līdz mūža galam dzīvot pašas mājās. Līgumā nekas nav teikts arī par situāciju, ko darīt Ausmai, ja māja pēkšņi vairs nav apdzīvojama. Kas tad bija pamatā tik dīvainam darījumam?
Ausma pati uzplijusies
Visīsākā saruna pa durvju starpu kādā Īslīces pagasta daudzdzīvokļu namā man sanāca ar laimīgo pircēju, 70 gadus veco Olgu Plociņu. Viņa man stāsta, ka Ausma esot trīs gadus lūgusies, lai Plociņu ģimene nopērkot viņas zemi, līdz viņi arī piekrituši. Kad jautāju par smieklīgi zemo summu, atbildi nesaņemu. Kad jautāju par situāciju, ko nu tagad kundzei darīt, ja mājā vairs nevar dzīvot, Olga atbild, ka Ausmai netālu piedāvājuši trīsistabu dzīvokli, bet viņa to neesot gribējusi.
Kad jautāju, vai laimīgajai pircējai tomēr nevajadzētu ar godu iziet no situācijas un kaut kā nokārtot šo, kā vismaz man liekas, acīmredzami negodīgo darījumu, no Olgas saņemu atbildi, ka lai par to lemjot tiesa, turklāt viņai šīs lietas dēļ esot pasliktinājusies veselība.
“Es biju dulla!”
Braucu ciemos pie Ausmas Skanes uz pašvaldības sociālo centru. Mājīgā istabiņā ar virtuvi (ir arī dušas telpa un tualete) uz plīts vārās gaļa pagalmu kaķiem. Ar dzīves apstākļiem kundze ir apmierināta, bet zemi tomēr grib atpakaļ.
Par notikušo runā satraukti, ir depresijā. Tomēr savā vecumā ir pietiekami ņipra un var patstāvīgi ar autobusu aizbraukt uz Bausku iepirkties, daudz lasa. Kas tad notika 2014. gadā, kad Ausma piekrita tik dīvainam pārdošanas darījumam?
“Es biju dulla!” man īsi atbild Ausma. Viņa jau šo to piemirsusi, taču atceras, ka esot bijusi kā apmāta, vairāku gadu garumā tikusi pierunāta zemi pārdot, pie notāres nezinājusi, ko paraksta, līgumu neesot izlasījusi. Pie viņas vairāku gadu garumā braukuši pircēji – gan vietējie, gan ārzemnieki, taču viņa atteikusies zemi pārdot.
Tad iepazinusies ar laipnu un izpalīdzīgu autobusa šoferi – Olgas Plociņas vīru, kam pēc kāda laika ieminējusies, ka gribot šo par savu mantinieku. Tad arī esot sācies spiediens un aicinājums iet pie notāra. Domājusi, ka ir runa par uztura līgumu līdz mūža galam, turklāt pie notāra vīrieša vietā ieraudzījusi Olgu.
Bet tajā laikā neesot varējusi daudz kam izsekot, jo bijusi izmisumā – vairākas reizes viņas prombūtnē apzagta māja, kāds izrāvis sastādītās eglītes. Noslēdzot līgumu, Ausma domājusi, ka būs lielākā drošībā un Plociņi viņai palīdzēs dzīvošanā.
“Jau pēc kāda mēneša sapratu, cik dulla biju, un prasīju zemi atpakaļ. Bet Olga pasmēja, ka esot samaksājusi zemes nodokli, zemesgrāmata nokārtota un viņa esot zemes īpašniece. Arī tos 500 eiro neesmu no viņas saņēmusi un pat nenāk prātā tos ņemt – kaut badā miršu… Bet nemiršu, jo pensija man ir,” man saka Ausma. Viņa nenoliedz, ka Olga gribējusi nokārtot viņai dzīvošanu kādā dzīvoklī, bet Ausma kategoriski gribējusi palikt savās mājās, kas Olgai neesot paticis.
Notikušas dīvainas lietas
Cik man zināms, Olga ir mēģinājusi zemi pārdot, bet tas nav izdevies. Pēc Ausmas vēršanās tiesā, tā zemei uzlikusi pārdošanas liegumu.
Pēc neveiksmīgās zemes atpakaļdabūšanas notikušas dīvainas lietas. Bet tie ir tikai Ausmas vārdi, un man nav tiesību nevienu vainot. Nokaltis koks, dīķī zāle palikusi balta, Ausma vairs neesot lietojusi akas ūdeni, jo baidījusies, ka tas var būt saindēts. Saslimis un nomiris viens suns, bet otrs ticis sasists.
Arī ugunsgrēks decembrī bijis dīvains. Līdz tam labi kārtībā esošā krāsns pēkšņi sākusi rūkt, pa sutas lūku nākušas ārā liesmas un māja aizdegusies. Jau iepriekš saimniece esot konstatējusi, ka vienreiz kāds sabāzis pilnu plīti ar papīriem, citreiz dūmvadam priekšā bijis aizlikts krāsns podiņš. Visu laiku esot bijusi sajūta, ka kāds negrib, ka viņa dzīvo “Uzkalniņos”.
Kad sākusi dzīvot sociālā istabā, Plociņi viņai pa pastu atsūtījuši čības, zeķes, spilvenu un citas mantas, kuras Ausma pa pastu aizsūtījusi atpakaļ, bet Plociņu dāvāto puķi sagriezusi gabalos un izmetusi miskastē…
Agrāk Ausma māju un zemi gribējusi atstāt brālēna bērniem, bet brālēns nomiris un ar viņa bērniem kontaktu neesot. Ir māsa, bet ar viņu nesatiekoties.
“Uzkalniņu” zemi nu jau gandrīz pirms simt gadiem Ausmas vecvecmātei piešķīrusi Latvijas valsts par to, ka viņas dēls kritis Brīvības cīņās. Vecāmāte savukārt novēlējusi īpašumu savam mazdēlam, Ausmas tēvam.
Līgums ir rets, bet likumīgs
“Uzkalniņu” pirkuma līgums ir uz divām lapām, un, izņemot mazo summu, nekā cita dīvaina tajā nesaskatu. Interesants ir abu pušu apliecinājums, ka šis ir draudzības pirkums un pirkuma summa noteikta, ievērojot viņu īpašās savstarpējās attiecības.
Ausma gan man teic, ka nekādas draudzības un īpašu attiecību viņu starpā neesot bijušas. Ir arī norāde, ka pircēja piešķir pārdevējai tiesības lietot dzīvojamo māju līdz mūža galam – un bez kādas norādes, kas notiek tad, ja māja vairs nav dzīvojama.
Pirkuma līgumu apstiprinājusi Bauskas notāre Aija Biezā. Jau sarunas sākumā viņa man pasaka divas lietas: likums viņai aizliedzot izpaust trešajām personām, kas ticis runāts ar līgumu parakstījušām pusēm – tas viņai jādara tikai Notāru padomei, policijai un tiesai –, un ka viņa neatbildot par līguma saturu, kas ir arī norādīts līguma tekstā. Vienīgais, ko varot pateikt – viņa izstāstījusi gan pārdevējai, gan pircējai līguma sekas.
“Līguma slēgšanas motīvi paliek notāra kabinetā vai vispār netiek atklāti un ir tikai līguma slēdzēju darīšana: pirkuma līgums neuzliek par pienākumu man zināt motīvus. Jā, līgums bija īpatnējs, tādu nav bijis daudz, tāpēc to atceros pat pēc pieciem gadiem, bet tajā nav nekā nelikumīga. Īpašumu var pārdot par cenu, kas zemāka par tirgus cenu,” man saka notāre.
“Bet, piemēram, ja es atnāktu pie jums un teiktu, ka gribu par simbolisku cenu pārdot kaimiņam savu zemi, lai tikai viņš atļauj palikt man dzīvot mājā, ko jūs man izskaidrotu un ieteiktu?” es notārei vaicāju.
“Es ieteiktu noslēgt uztura līgumu, kurā ietverta jūsu nodrošināšana ar pārtiku un apģērbu, medicīniskā aprūpe un kopšana,” atbild A. Biezā.
Pašvaldībai neesot bijis pirmpirkuma tiesību
Pirkuma līgumā ir arī teikts, ka Rundāles novada pašvaldībai ir pirmpirkuma tiesības uz “Uzkalniņu” īpašumu. Kāpēc tad pašvaldība neizmantoja šo iespēju?
Kā man skaidro Rundāles novada pašvaldības izpilddirektors Aigars Sietiņš, pašvaldībai neesot pirmpirkuma tiesību uz māju un zemi. Uz zemi vienu pašu esot. Un, ja arī “Uzkalniņu” gadījumā būtu tikai zeme, tad arī nekas nesanāktu, jo likums ļauj iegādāties tikai tādu īpašumu, ko var izmantot pašvaldības funkciju nodrošināšanai. Bet “Uzkalniņu” zeme ir piemērota lauksaimniecībai, ar ko pašvaldības nenodarbojas.
Un par “Uzkalniņiem” pašvaldība uzzinājusi tikai tad, kad ieradusies Ausmas kundze ar lūgumu palīdzēt atdabūt zemi – viņa teikusi, ka esot bijusi sazāļota un neesot sapratusi, ko darot. Pašvaldības jurists pateicis, ka vienīgā iespēja lietu vērst par labu ir tikai tiesā.
