Dīvainā ziema Peipusā – ķeras tikai asarīši un vēdzeles 0
Balti sniegi un pērkoni balti, dīvaina ziema šogad. Jā, tiešām dīvaina, uzsalst, atkūst, atkal uzsalst un tā laiku pa laikam. Uz ezeriem gan jau izveidojusies samērā stabila ledus sega, bet arī ne uz visiem. Kas notiek Peipusā? Makšķernieku portāli brēc, ka cope ļoti vāja, ledus nedrošs un modrie Igaunijas robežsargi ezerā noteikuši vairākus vērā ņemamus ierobežojumus.
Viena lieta visu to lasīt vai dzirdēt no makšķerniekiem, kuri jau šogad paspējuši pabūt kaimiņzemes dižā ezera plašumos, pavisam cita – to pārbaudīt pašiem. Domāts, darīts. Piesakām naktsmājas viesu namā ar skanīgu nosaukumu “Peipsi lained” (Peipusa viļņi), rezervējam vietas kamanās, interneta vietnē “pilet.ee” iegādājamies makšķerēšanas licences un ap pusnakti dodamies ceļā.
Mūsu galamērķis atrodas nedaudz aiz Mustves, un vietas izvēle nav nejauša – šeit robežsargi atļauj doties ezerā ar sniega motociklu vilktām kamanām trīs kilometrus. Uz Kallastes pusi – tikai kilometru un kājām. Pastaiga jau mūs nebaida, bet ir cerība, ka tālāk no krasta būs labāka cope.
Astoņos no rīta viesu mājas saimnieks ar latvisko vārdu Aivars mūs ieved ezerā, slaidi apgriež sniega moci un ar roku norāda uz melnu svītru pamalē. Tālāk iet nedrīkst, vējš atrāvis ledu un izveidojusies plaisa vairāku kilometru platumā. Pārņem dīvaina sajūta, redzot, ka nepilna kilometra attālumā viļņojas vaļējs ūdens. Netālu no mums veca plaisa ar sniega un ledus sanesumiem.
Paeju pāris simtu metru gar plaisu, izurbju trīs caurumus un laižu āliņģī mormišku, kas piesieta pie 0,1 mm auklas. Dziļums apmēram četri metri, ledus biezums – apmēram divdesmit pieci centimetri. Uzdriblēju, uzsitu pa grunti, pašūpoju, pieceļu un lēnām laižu lejā. Copes nav. Trešajā āliņģī izvelku treknu ķīsi. Tikai sestajā piegājienā, kad no apstāšanās vietas esmu nogājis un nourbis gandrīz kilometru, piesakās simtgramīgs asarītis. Nolaižu barotavu ar nelielu motiļu porciju un gluži kā no ložmetēja noķeru vēl piecus strīpaiņus. Lielākais no tiem ap simts piecdesmit gramiem.
Iestājas klusums, kuru laiku pa laikam pārtrauc kārtējā ķīša pieteikšanās. Vienu no tiem uzlieku uz karodziņa cerībā tikt pie kādas vēdzeles. Mani apciemo Dainis, kurš kopā ar Arni sacaurumojis ledu metrus trīssimt nostāk, un paziņo, ka noķēris četrus asarīšus, bet ķīsi iekārojusi kilogramīga vēdzele, par ko Dainim liels prieks. Mans iebarotais āliņģis joprojām klusē, apstaigāju blakus esošos caurumus un noķeru divas lielas raudas, vienu nākas pat pakausēt. Mainu mormiškas, izmēģinu bļitkas – nekā. Kad līdz pirmās dienas copes beigām atlikušas vien pāris stundas, āliņģis atdzīvojas un uzdāvā man vēl pārdesmit asarīšu. Tas arī pirmajā dienā viss, asaris ēsmu ņem gariem zobiem, un tikai neliela sardziņa kustība liecina par kārtējo copi.
Izbraukuši krastā, satiekam trīs lietuviešus, viņu divu dienu veikums vesela kilograma kopsvarā. Mājās, lasot copmaņu portālā tekstus par astoņu asarīšu noķeršanu vienā dienā, biju nedaudz izbrīnīts, kā tas var būt, bet pēc pirmajā dienā piedzīvotā vairs nebrīnos ne par ko. Arī pāris tukumniekiem lomā vien nieka daži asarīši.
Otrā rītā atkal dodamies ezerā. Es turpinu apstrādāt vakar iebaroto āliņģi, pirmais piesakās ķīsis, tam seko ducis matrozīšu, un cope apsīkst. Iebaroju un atkal tieku pie desmit asariem. Zvana Dainis, ar asariem esot bēdīgi, bet šis ticis vēl pie trim vēdzelēm. Aicinu viņu ciemos, bet, tiklīdz draugs pienāk un pārmij ar mani pāris vārdus, cope apstājas. Dainis atgriežas pie saviem āliņģiem, un pēc neilga laiciņa mans āliņģis atkal sāk strādāt. Izdaru secinājumus. Vietā, kur makšķerēju, dziļums tikai nedaudz virs trim metriem, asaris ēsmu ņem negribīgi un ir ļoti uzmanīgs, katrs mazākais troksnītis pārtrauc jau tā tik ļoti vājo copi.
Sardziņš pavisam niecīgi paceļas uz augšu, piecērtu, nekā, atkal paceļas, atkal nekā, trešajā reizē maucu tā kārtīgi pa zobiem, jūtu smagumu, bet ir jau par vēlu, savu produktīvo mormišku esmu iestādījis kārtīga eksemplāra lūpā, labi, ka kastītē ir tās dubultniece. Pa visu dienu, pārmaiņus darbodamies ar makšķerīti un barotavu, salasu sešdesmit asarīšus svarā no simt līdz simt trīsdesmit gramiem. Lielākais noķertais sver nepilnus divsimt gramus. Līdzi paņemtās teltis tā arī paliek neuzslietas, laiks burvīgs, saulīte silda, un neliels vējiņš glauž vaigus. Laiks aizskrien vēja spārniem, diena galā, un klāt Aivars ar kamanām.
Krastā taisām kopsavilkumu, protams, Daiņa četras vēdzeles ierindo viņu līderos, pie asarīšiem lielākā vai mazākā mērā esam tikuši visi, tikai vienam no mūsējiem nav veicies. Vaicāts, ar kāda resnuma auklu darbojies, Mihails atzīstas – ar 0,14. Arnis un Dainis ķēra ar 0,12 auklām, es abas dienas ar 0,10, arī mormiškas centāmies likt pēc iespējas mazākas ar pāris motiļiem uz tās. Asariem punči lieli jo lieli, ikri pat ārā spiežas, protams, ka uzkost pirms nārsta gribas, bet kumosi tiek izvēlēti pēc iespējas mazāki. Šādā necopes reizē ļoti liela nozīme ir piebarošanai, tiklīdz cope apsīkst, jāpadod jauna barības porcija. Barība noteikti jāpiegādā ar barotavu, nedaudz pasitot ar to pa grunti, lai uzceltu duļķes, un tikai tad jāatrauj vaļā. Duļķes un motiļu smarža piesaistīs asarus tieši zem āliņģa, un kukainis (mormiška), kurš gribēs no kopgalda nočiept pāris motiļus, kļūs par asara medījumu, bet asaris – par lomu. Ja iebarojamos motiļus laidīs no augšas, tos vienkārši ieberot āliņģī, tie izsēsies lielā platībā un asaru koncentrēšanās vietā, kur grims mormiška, nenokļūs.
Neskatoties uz slikto copi, Rīgā atgriezāmies apmierināti, katrs copes brauciens ir neaizmirstams pasākums, patīkamu to darīja lieliskais, siltais laiks un draugu copes stāsti no “Pipariņa” atraisītajām mutēm.
Uzziņa
Brauciena orientējošās izmaksas:
makšķerēšanas licence nedēļai – 3 eiro;
naktsmājas ar brokastīm – 16 eiro;
kamanas – 20 eiro.
