Ūdens kā nepareiza šķība glezna. Ditas Vīksnas dzeja 0
Dita Vīksna (1996) ir skolojusies Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, kur pirmos dzejoļus parādīja savai izcilajai latviešu valodas skolotājai Ingai Mudelei. Tieši viņas pamudināta, meitene sākusi piedalīties literārajos konkursos. Dita ir piedalījusies literārajā nometnē “Aicinājums” un beigusi Literāro akadēmiju pie Jāņa Rokpeļņa un Ingas Gailes.
Dzejnieces mīļākā vieta uz pasaules – lauki, kur smaržo pēc tikko pļautas zāles, zied peonijas un liekas, ka dzīvē viss ir iespējams.
– Kas tavā dzejā no dabas un kas no pilsētas?
D. Vīksna: – No dabas noteikti ir sajūtas. No pilsētas – cilvēki un novērojumi. Sanāk tā, ka no laukiem man ir neapzinātā daļa, tā, kas laužas ārā salīdzinājumos un metaforās, bet no pilsētas tā, ko racionāli novēroju un pierakstu.
– Cik ļoti vieta, no kurienes nāc, ietekmē dzeju, ko raksti?
– Kādā konkursā man teica, ka rakstu par cilvēkiem un viņi man kādreiz atriebsies. Šī frāze man palikusi prātā, un domāju, ka manu dzeju ietekmē tieši cilvēki, kas man šķiet pietiekami interesanti, lai par viņiem rakstītu. Lai gan vienmēr esmu jutusi spēcīgu saikni ar savām lauku mājām Vaidavā. Tur uzrakstīju savu pirmo prozas darbu par govi, kas visu dienu gremo zāli. Man toreiz uzrakstītais likās tik īsts un dzīvs, ka vēl joprojām to atceros no galvas. Vieta, no kuras nāku, manī un manā dzejā ir ielikusi pamatus, kas nekad nemainīsies, lai kur arī dzīvošu.
– Kā jūti citus autorus, savus laikabiedrus – vai, tavuprāt, jūs veidojat zināmu laika rokrakstu dzejā?
– Noteikti veidojas kādas laika iezīmes, kas raksturīgas tikai mums, bet to var redzēt tikai pēc gadiem. Daudz lasu savu laikabiedru darbus un priecājos, ka ir tik daudz tiešām labu dzejnieku.
– Vai dzejai un sajūtām, ko tā rada, var piedēvēt smaržu, garšu un krāsu? Kādas smaržas/garšas/krāsas dzeja tev parasti iekrīt acīs?
– Noteikti! Man iekrīt acīs piesātināta, sulīga dzeja. Kā tomāti ar krējumu un sīpolu. Un tāda, kas ir attālināta, kas rada sajūtu, ka darbība notiek citā pasaulē un laikā, kas tev ir neskarams.
– Ko tu teiktu Rainim, ja viņš kādu vakaru nāktu tevi satikt?
– Ka neesmu mājās. Bet piezvanīšu, kad būšu. Kādreiz.
DZEJAS ABC
Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: “Ditas dzejoļiem pievērsos pēc Ingas Gailes ieteikuma, taču, iepazīstoties ar tekstiem, ienāca prātā, ka dzejniece ir no tiem autoriem, kas necenšas atdarināt tautas iemīļotos mūsdienu dzejniekus. Viņas dzeja ir novērojums, kurā, protams, ir atpazīstama noskaņa, taču vieta un laiks – tas ir tikai un vienīgi jauno dzejnieku asās uzmanības priekšroka. Runāt par sev svarīgo – tas laikam ir viens no veidiem, kā tiekties pēc laba un daudzsološa dzejnieka statusa.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Ditas Vīksnas jaunākos dzejoļus.
***
garlaicība mani piebeigs
nodīrās un izbāzīs pie
savas warning sienas
piekusuši darbinieki
ar cukuru kabatās
mani izcels no skolas sola
un aiznesīs
mani apsveiks biedri
un sapņos es redzēšu
aplaudējošus pūļus
ar muti puspavērtu
ar acīm miglainām
ar noslienātu galdu
es beidzot
izskatos interesanta
es tur stāvēšu
es būšu par biedu
visiem nelaikā guļošajiem
ēdošajiem
un kavējošajiem
bet varu derēt
uz savu izbāzto galvu
kāds ekskursants
aizgulējies
skrien uz muzeju
ar piebirušu pūdercukuru
klēpī
***
pie durvīm kāds klauvē bet tev bail vērt jo vakar
dīvainā paskata kaimiņu rādīja degpunktā
un paskatoties pa logu tu redzi nenokaisītu ledu
un pamani ka kaimiņš zog granti
tu esi skatījies borna ultimātu un zini kas notiek ar cilvēkiem kuri redz par daudz
vīrietis lielām rokām tevi aicina izdzert kafiju
tu neej jo atceries bērnību kad ar sēņu mērci applaucēji mēli
tu paliec savā mazajā 4 istabu dzīvoklītī un turpini likt puzles ar apaļiem stūriem
kad saproti tev fonā čirkst smiltis
zog kaimiņš bet nozagts ir tev un tik ļoti nav ko padzerties
kad savā četristabu sirdī atrodi pēdējo izkaltušo zīmi par ūdens paliekām
uz tukšās piena pakas bez laktozes tu izlasi
baidoties no malas nepielies glāzi
***
mākoņi tikko vārīti
mīksti un silti
vēl nenosmelti
gaiss biezs un spiedīgs
pievilcies pilns ar vasaru
karstu un saspīlētu
koki galvas nokāruši
bez ūdens ko piespiest
pie savām biezajām lūpām
tie ievaidas un pil
pil saldas ķepīgas lāses
lēnām tās atstāj nospiedumu rievotajā ādā
gandrīz nemanāmi tās iesūcas rievās
tieši tik lai nekas nepazustu
un lipīgas karstumā tvan
ūdens kā nepareiza šķība glezna
noņemta no kopējās sienas
izmesta uz neatgriešanos
***
saule uzlec kā vecmeita kurai īsti nav variantu
8.00 iespiedusies dzīvoklī ar komunālo maksājumu rēķinu rokās
viņa gaida mājās vīriņu vīruksi vīrumiņu
tas ir viņas ģimenes lepnums
viņas mātei tādi bijuši viņas tantei un māsai arī
tas ir kā paaudzēs nodots padoms ēst zaļus kartupeļus
atstāt gāzes balonu vaļā pūst daudz laku matos un aizpīpēt vienlaicīgi
viņas garās kalsnās rokas ar nolupušo nagu laku no stūrīšiem atver durvis
19.37 viņš ir atnesis mājās sevi un līdzi paņemsi savu dabisko aromātu
doma ka tas ir bleu de chanel iespiežas tavā prātā un liek viņu apkampt
tik stipri kā kādreiz esi kampusi māti tanti un māsu arī
negribot prātā iezogas doma cik viņas toreiz bija vieglas
kā saļima tavās rokās – neļķes pēc tehnikuma izlaiduma
19.39 sieviete ar garajām kalsnajām rokām dodas uz virtuvi
uzjauc biezpienu ar krējumu un atšauj skārdeni
kā salūts šaujas no tās ārā lielas baltas putas un strūkla tieši viņai sejā
pil mazi pilieni gar vaigiem daži iepil mutē
saule uzlec kā vecmeita kurai īsti nav variantu
(labojums)
saule uzlec kā sieva sieviņa sievuksis sievumiņš kurai vairs nav variantu
***
pret sienu atspiedusies
mēs esam tikai neaplietas puķes dārzā
tikai iepuvuši āboli pažobelē
stāvēja viņa un nezināja no kā taisa debesmannu
neviens viņai nekad netaisīja debesmannu
tikai stāvēja un nekustējās ne matiņš
tikai acis kā lieli uzbaroti zirgi
skrēja ātri un neskatījās atpakaļ
tie savus milzīgos augumus
tā ka var redzēt kā muskuļi strādā
vienā elpā
nesa pāri ceļiem
pāri lielām šosejām un maziem zemes ceļiem
tie klupa un atkal cēlās
tie padzērās un atkal tiem slāpa
tie nekad neatgriezās
