Vēl tāls ceļš ejams 0
Lai gan Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija publiski apgalvo, ka nu arī pie mums disleksiju nosaka ar speciāliem sasniegumu testiem, kas izstrādāti Eiropas Savienības struktūrfondu projektā, realitātē pedagoģiski medicīniskās komisijas turpina strādāt tieši tāpat kā iepriekš. Specifiskus mācīšanās traucējumus nosaka tikai pēc skolēna kopējām spējām, izmantojot intelekta testus – ja rezultāts ir zemāks par vidējo, tad bērna lasīšanas traucējumus komisija var atzīt par speciālo vajadzību. Savukārt, ja skolēna intelekts ir vidējs vai augstāks par to, viņa disleksija netiek uzskatīta par speciālo vajadzību un komisija dod atzinumu, ka skolēnam ir vien vāja lasītprasme vai rakstītprasme. Tādējādi visi vidēju un augstu spēju skolēni ar disleksiju paliek bez jebkādas palīdzības izglītībā. Tas ir pilnīgā pretrunā starptautiskajai praksei, kur jaunieši ar disleksiju mācās arī visprestižākajās augstskolās, kā to precīzi ilustrē Ellas Petrovas pieredze, kas lasāma raksta turpinājumā.
“Tāpat ministrijas ierēdņi piekopj šarlatānisku un prettiesisku praksi, liekot skolēniem, kuriem varētu būt disleksija, doties pēc atzinuma pie neirologa vai psihiatra. Lai arī disleksija ir iekļauta starptautiskajos slimību klasifikatoros, to nevar ne medicīniski noteikt, ne šādi mazināt. To var izdarīt tikai pedagoģiski,” uzsver Eva Birzniece.
To paredz arī Ministru kabineta noteikumi: disleksiju nosaka izglītības vai klīniskais psihologs vai logopēds. Vecākiem jābūt par to informētiem. Arī par to, ka komisijai jādod precīzs bērna speciālās vajadzības nosaukums, ne tikai speciālās programmas kods, kā tas notiek pašreiz, tādējādi aizslepenojot, nevis precizējot skolēna specifisko mācīšanās traucējumu.
Latvijas speciālisti disleksiju pat mēdz saistīt ar citām kognitīvajām jomām, piemēram, grūtībām atcerēties ceļu uz mājām, telpisko un vizuālo uztveri. Starptautiskie pētījumi liecina tieši pretējo – ļoti daudziem cilvēkiem ar disleksiju ir labi attīstīta telpiskā un vizuālā uztvere.
Atbalsts niecīgs un pat aplams
Šobrīd mūsu valstī panākts vien nedaudz. Ja ir speciālista atzinums par mācīšanās vai valodas traucējumiem, valsts pārbaudes darbos skolēnam var piešķirt papildu laiku to izpildei, kā arī skolēnam ar disleksiju skolotājs drīkst lasīt priekšā uzdevumu nosacījumu.
Mūsu skolēni var izmantot arī dažus atbalsta pasākumus. Tomēr Eva Birzniece zina teikt, ka tie ir neefektīvi un pat klaji nezinātniski. Piemēram, ieteikts izmantot lineālu ar caurumiņu un krāsainas uzlikas tekstam, kas it kā palīdzot labākai teksta uztverei. Tomēr tā nav, jo skolēnam teksts tāpat ir jādekodē – jāizlasa. ASV Pediatru asociācija jau 2009. gadā norādīja, ka krāsainas uzlikas tekstam un citi vizuāli līdzekļi ir neefektīvi, jo disleksija jau nav redzes problēma.
Latvijā joprojām nav mācību audiogrāmatu. Mācību darbā netiek nodrošināti personāla lietojuma datori, ne arī iespēja skolēniem izmantot teksta labošanas rīkus. Nav iespējas elektroniski veikt eksāmenu darbus, kā tas ir, piemēram, Skandināvijas valstīs un Lielbritānijā.
“Diemžēl Latvijā arī tuvākajā laikā nav paredzēts radīt neko no pētnieciski efektīviem un praksē pārbaudītiem mācību līdzekļiem, vairākus desmitus struktūrfondu miljonu izniekojot autorrisinājumiem un atsevišķiem nebūtiskiem pasākumiem daļā skolu – vien 270 mācību iestādēs,” uzsver Eva Birzniece.
