Liāna Langa: “Izrādās, ir gana ar to, ka mākslas darbs ir provokatīvs” 15
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Atskatoties uz 2022. gadu kultūrā, jāsecina, ka, pārvarot pandēmijas ierobežojumus, tā vitāli atdzīvojās. Cilvēki atgriezās koncertzālēs, klātienē skatījās teātru izrādes un kino, turpināja pirkt jaunās latviešu rakstnieku grāmatas un presi.
Neizpalika arī kārtējais kultūras jandāliņš par igauņu mākslinieka Sandera Raudsepa izstādītajiem jancīgajiem keramikas darbiem Rotko mākslas centrā, kas, starp citu, vēl arvien nav dzēsis Krievijas valsts valodu savā tīmekļvietnē. Tieši jandāliņš kultūrā vienoja šo gadu ar pagājušo, kad tika kaismīgi apspriests Kristiana Brektes murālis, izsaucot asus skolēnu vecāku, vēlāk arī palielas sabiedrības daļas iebildumus. Uzskatu, ka demokrātiskā valstī cenzūra nav pieļaujama, vienlaikus tās robežas vēl arvien ir diskutējams jautājums, jo nekas nav absolūts. Ikvienam skaidrs, ka, ja, piemēram, mākslas darbā tiktu provokatīvi apstrādāti jūdu reliģijas svētie simboli, sabiedriskas cenzūras mehānismus strauji iedarbinātu tie paši, kuri šodien visskaļāk runā par tās aizliegumu.
Abos gadījumos diskusijas bija garas un gāja, tā teikt, pa apli, neaizvedot pie jēdzīgiem secinājumiem. Tajās bija interesanti iedziļināties un pamanīt, ka nevienā no tām netika apspriesta vai vērtēta mākslas darba kvalitāte un vēstījums. Tādi jēdzieni vai secinājumi kā “labs”, “slikts”, “kvalitatīva” vai “nekvalitatīva māksla”, “pārliecinošs” vai “nepārliecinošs” no mūsdienu diskursa ir gandrīz zuduši, vērtējums izpaliek un māksla darbs tiek vienkārši apcerēts no visām pusēm kā a priori vērtīgs, balstoties laikmetīgajās, pārsvarā ideoloģiski kreisās mākslas teorijās. Tiek postulēts, ka ikvienam mākslas darbam ir tiesības atrasties publiskajā telpā, jo tiem piemīt automātiska vērtība tādēļ, ka tā ir māksla. Akls loks ir noslēdzies!
Simptomātisks bija š. g. 19. decembrī Latvijas Radio3 dzirdētais raidījumā “Meistars Knehts”, kurā bija sapulcināti Leļļu teātra direktors Mārtiņš Eihe, mākslas filozofe Zane Ozola, kuras refleksijas lasāmas tīmekļa žurnālā “Telos.lv”, mākslas zinātniece Inga Šteimane, kā arī ezotēriski ievirzītās “paplašinātās kristietības” teologs Indulis Paičs. Arī šajā sarunā bija vērojama izvairīšanās no binārām opozīcijām, tādām kā “labs” un “slikts.” Šāda jaunvaloda radusies pēc postmodernisma norieta, kad tika aizslaucītas sarunas par ētiku un nereti pat estētiku, un lielā mērā ir tās noslēgums, imitējot vērtēšanas procesu. Jaunā valoda sarunu par mākslas darba jēgu vai bezjēgu neparedz, jo izrādās, ir gana ar to, ka tas ir provokatīvs vai vien pastāv bez jelkāda definēta mērķa. Sabiedrība, kurā tagad atlikuši vien bezgalīgi cīniņi un kampaņas pret vardarbību, varas hegemoniju utt., tā vietā, lai audzētu tikumības morāli, ir dezorientēta zaudētāja.
Neviens no sarunas dalībniekiem tā arī nespēja pēc būtības argumentēt par Zanes Ozolas izteiktajām pārdomām. Zem raidījuma publikācijas “lsm.lv” lasāmi mūziķa un kapelāna Mareka Sarnovska jautājumi, uz kuriem būtu jāspēj atbildēt ikvienam māksliniekiem un kuratoram:
“Vai nevarētu būt tā, ka sarunas dalībnieku intelektuālais spilgtums ir vērojams uz tematiskā profila ekrāna “nerunāsim godīgi un pēc būtības”. Ja tas tā nav, tad esmu pārsteigts, ka šāds intelektuālais spilgtums nebija spējīgs radīt svarīgus tematam atbilstošus jautājumus:
1. Vai nevarētu būt tā, ka šādi izmantot var tikai “mīkstos” kristiešus, nevis kādu citu reliģiju (islāmu)?
2. Vai nevarētu būt tā, ka izstāde veicina kristīgā fundamentālisma leģitimāciju?
3. Vai nevarētu būt tā, ka šīs mākslinieciskās valodas klišejas norāda uz mākslinieka impotenci, nevis vēlmi kaut ko mākslinieciski vērtīgu pateikt?”
