Diskriminācija tikai nepilsoņu galvā 7
“Nepilsoņu kongress” un tamlīdzīgas apšaubāmas sabiedriskas organizācijas roku rokā ar krievu medijiem zīmē baisu ainu par nepilsoņu diskrimināciju, nevairoties arī no tādiem tendencioziem apzīmējumiem kā “genocīds”, “aparteīds” un “etnokrātija”. Taču Baltijas sociālo zinātņu institūta jaunākais pētījums apliecina, ka runām par diskrimināciju nav pamata.
Institūts šogad veicis pētījumu, kura ietvaros ne vien apkopota oficiālā statistika par naturalizācijas procesu un cilvēku nevēlēšanos iegūt pilsonību, bet arī veiktas dziļās intervijas ar vairākiem desmitiem nepilsoņu, kā arī notikušas diskusijas Latvijas lielākajās pilsētās. “Interviju sākumā mūsu aptaujātie cilvēki parasti apgalvoja, ka nepilsoņa statuss ir diskriminējošs un neērts, bet sarunas turpinājumā atklājās, ka viņi nevar nosaukt konkrētus diskriminācijas piemērus. Ja nu vienīgi ilgāku pārbaudi uz robežām ārvalstu ceļojumos,” teica pētījuma autore – socioloģijas doktore Inese Šūpule. Viņa norādīja, ka sociālo tiesību ziņā nepilsoņu un pilsoņu iespējas būtiski neatšķiras. Arī labklājības līmenis, ko spēj piedāvāt Latvijas valsts, abām iedzīvotāju grupām ir vienlīdz pieticīgs. “Atšķirības, protams, ir politiskajās tiesībās, bet tās lielākajai daļai nepilsoņu nav svarīgas. Tie nepilsoņi, kuri vēlas piedalīties vēlēšanās, vienkārši naturalizējas, iegūstot arī balsstiesības. Tas pats arī ar ekonomiskajām tiesībām – tie, kuri vēlas veidot karjeru tikai pilsoņiem pieejamās sfērās, piemēram, policijā, armijā vai valsts pārvaldē, izvēlas naturalizēties,” skaidroja pētniece. Intervētie nepilsoņi arī esot atzinuši, ka patiesībā pašreizējais statuss viņiem ir ērts, jo ļauj ceļot uz Krieviju bez vīzām. “Nepilsonība ir tradīcija, esam pieraduši ar to dzīvot,” atzinis kāds diskusijas dalībnieks Daugavpilī. Šeit gan jāsaka, ka uz diskusijām netika atlasīti kādi “paraugkrievi”. Gluži otrādi – tajās piedalījās arī “Nepilsoņu kongresa” pārstāvji un vārdu apmaiņas ar politiķiem nereti esot bijušas augstos toņos.
Ja reiz apgalvojumiem par nepilsoņu diskrimināciju nav objektīva pamata, tad kādēļ nepilsoņa statuss tiek saistīts ar negatīvām emocijām? Pētniece norāda, ka neapmierinātības pamatā ir tā sauktā “subjektīvā diskriminācijas sajūta”, kas vairāk balstīta nevis reālos argumentos, bet emocijās. No vienas puses, krieviskās partijas un tām pietuvinātas organizācijas nepilsoņos pastāvīgi uzkurina neapmierinātību par to, ka šāds statuss Latvijā vispār ieviests, kultivē priekšstatu par naturalizāciju kā pazemojošu procedūru vai grūtajiem eksāmeniem. Savstarpējo aizvainojumu pastiprinot arī latviskā flanga partijas, piemēram, publiski apšaubot nepilsoņu un jauno pilsoņu lojalitāti.
Pētījums arī uzrāda interesantu vērtējumu par organizāciju “Nepilsoņu kongress”, kas mēdz sevi pozicionēt kā visu nepilsoņu pārstāvi un aizstāvi. Taču, kā izrādās, liela daļa nepilsoņu par šo organizāciju un tās mērķiem nemaz nav informēti vai nezina.
Pētījuma autori arī mēģinājuši noskaidrot, kā tuvākajos gadu desmitos mainīsies nepilsoņu skaits. Pēc piesardzīgākajām prognozēm, 2034. gadā nepilsoņu skaits būs samazinājies no pašreizējiem 282 tūkstošiem līdz 74 000 vai vēl mazāk. Pētījuma autori gan atzīst, ka šādu prognožu ticamība ir ierobežota, jo tik ilgam laikam nav iespējams prognozēt sociālekonomisko un politisko situāciju, kā arī migrācijas procesus. Savukārt PMLP Naturalizācijas pārvaldes vadītājs Igors Gorbunovs lēš, ka pēc 20 gadiem nepilsoņu Latvijā tikpat kā nebūs. Viņu skaits sarūk par 15 000 gadā, bet naturalizācijas loma tur ir niecīga. Latvijas pilsonību iegūst ap 2000 cilvēku gadā. Vēl 7000 nomirst, ap 500 izbrauc, bet pārējie izvēlas citu valstu pilsonības. Taču nebūtu pareizi iegrimt pašapmierinātībā, ka jānogaida 20 gadi un viss būs atrisinājies. Gluži otrādi. Naturalizācijas pārvaldes vadītājs arī brīdina, ka interese par Krievijas pilsonību ir tikpat liela kā par Latvijas un 2034. gadā mūsu valstī varētu dzīvot ap 130 000 Krievijas pilsoņu (pašreiz, pēc oficiāliem datiem, viņu skaits Latvijā ir ap 48 000 cilvēku).
Tādēļ pētījuma autori noslēgumā izvirzījuši arī ieteikumus atbildīgajām institūcijām. Pirmkārt, Latvijas pilsonība jāpadara pievilcīga gan pilsoņu, gan nepilsoņu acīs. Paši pētījuma autori atzīst, ka tas ir ilgstošs un komplekss uzdevums, kas prasa lielus valsts resursus. “Taču arī katrs indivīds var domāt, kā padarīt Latviju pievilcīgāku. Piemēram, mazinot negatīvismu un iedrošinot līdzcilvēkus runāt latviski,” teica I. Šūpule. Tāpat pētījumā ierosināts mudināt nepilsoņu bērnus reģistrēt savus pēc 1991. gada dzimušos bērnus par Latvijas pilsoņiem, paplašināt valsts valodas apguves iespējas un informēt par naturalizācijas procedūru.
Interesanti, ka pētījuma monogrāfijas atvēršana šonedēļ sakrita ar svinīgo pasākumu Rīgas Austrumu izpilddirekcijā, kur jaunā pilsoņa zvērestu vienā reizē nodeva rekordliels pilsoņu skaits – 81 cilvēks. Tas gan ir izņēmums, jo lielākoties šajos pasākumos piedalās ap 20 cilvēkiem un kopumā interese par pilsonības iegūšanu ir tikpat zema kā iepriekšējos gadus. Alūksnē, Ogrē, Dobelē un vēl vairākās vietās bijuši gadījumi, kad svinīgā zvēresta nodošanas ceremonijā piedalās tikai viens jaunais pilsonis.
Taujāti par savu motivāciju naturalizēties zvēresta devēji sākumā minēja iemācītās “skaistās atbildes” (vēlos justies piederīgs, esmu patriots u. tml.), bet sarunā zem četrām acīm vairāki no viņiem atzina, ka pilsonība nepieciešama galvenokārt tādēļ, lai bez vīzas dotos strādāt uz Angliju. Šo tendenci neformālā sarunā apstiprināja arī Naturalizācijas pārvaldes eksaminācijas komisijas pārstāve: “Ir bijis, ka cilvēks ierodas pēc pilsonības dokumentiem, bet gaitenī jau stāv čemodāni, lai dotos prom no valsts.”
Nepilsoņi lielajās pilsētās (2014.g.)
Rīga 145 825 (70%)
Daugavpils 16 332 (8%)
Liepāja 14 382 (7%)
Jelgava 9596 (5%)
Jūrmala 9385 (4%)
Ventspils 6976 (3%)
Jēkabpils 2761 (1%)
Rēzekne 2101 (1%)
Valmiera 1450 (1%)
Dati: PMLP
