Disidente Lasmane: Atklātība ar VDK dokumentiem izgaismotu sistēmu 7
Atklātība ar Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem palīdzētu izgaismot, kāda bija sistēma un kādā veidā cilvēki tika piespiesti, šādu viedokli LNT raidījumā “900 sekundes” pauda disidente, cilvēktiesību aktīviste Lidija Lasmane, kura padomju režīma laikā trīs reizes tika arestēta un apcietinājumā kopumā pavadījusi 14 gadus.
“Kāpēc gan nevarētu būt pieejami šie dokumenti uz visiem laikiem un kāpēc nevarētu ļaut šiem cilvēkiem pastāstīt, kā notika, kāpēc tā notika?” vaicāja Lasmane.
Viņa arī lika noprast, ka VDK dokumentos lielākā daļa cilvēku ir tādi, kas neko nav ne teikuši, ne darījuši un nemaz neapzinās, ka ir pieskaitīti pie ziņotājiem. Viņa nezinot nevienu, kas palicis ar kādu lielu nozīmi.
Lasmane norādīja, ka cilvēki bija “nolikti uz ceļiem”, jo tāda bija vara. Tai vajadzēja valdīt pār vergiem un, ja cilvēki negribēja tādi būt, tad bija vai nu otrs jānodod vai jāsēž cietumā – jāizdara izvēle.
“Tāda bija tā sistēma. Jāizgaismo tā sistēma, lai mēs viņu redzam, lai nekad mūžā par tādu sistēmu vairs nevēlam un sev to neizvēlamies,” uzskata Lasmane.
Savulaik viņa centusies diskusiju sākt ar diezgan radikālu soli. Lasmanei 1994.gadā tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, bet 1995.gadā viņa to atgrieza. Strādājot Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā ar čekas dokumentiem, viņa redzēja, ka ordeni deva vairākiem cilvēkiem, kuriem bija aģentu kartītes.
“Tas bija tāds protests, tāds dabīgs protests – kā tad nu tagad būs? Mans priekšnieks teica – tev ir ordenis, tev kaut kas ir jādara. Es uzrakstīju atteikumu, turpat uz galda, uz papīrīša. Draudzenes pavadīja, ordeni nesām pa priekšu. Raudādamas nesām – kā uz bērēm. Iekšā jau mūs neviens nelaida, atdevu sargam, šķīros no sava ordeņa,” atminējās disidente.
Lasmane aicināta pie Valsts prezidenta un viņš jautājis, vai viņa var nosaukt cilvēkus, kam iedeva ordeni un kam bija kartīte. Viņa teikusi, ka var, bet nedrīkst, jo ir parakstījusies par neizpaušanu.
“Visi bija sašutuši, un neviens nezināja, ko darīt. Tā jau tas ir. Un vēl tagad nezinām, ko darīt. Nav nekas jādara, vienkārši viņiem pašiem jāpasaka, kā tas gadījās. Čekas paņēmieni bija tik šausmīgi, un ja viņi to pateiktu, tad mēs redzētu, kā darbojās tā sistēma. Kas tā bija par sistēmu un kādi bija tie paņēmieni,” aicināja Lasmane. Viņa norādīja, ka “tie cilvēki ir absolūti nevainīgi”.
Viņai ir žēl, ka cilvēks, kurš nodeva viņu, nomira, pirms izdevās izskaidroties. “To lielo sāpi, ka tu kā draugs to varēji izdarīt. Viņš man nav nodarījis nekādu ļaunumu. Čeka mani varēja bez viņa mierīgi arestēt, jo visi kaimiņi varēja čekai pateikt, ja viņi jautāja. Un viņi arī jautāja. Kur tā Lidija šodien brauc, cikos viņa piecēlās, cikos aizgāja no mājas. Visi kaimiņi to redzēja un varēja pateikt. Arī to, ko tā Lidija domā, kas pie viņas brauc un ko viņi dara,” uzskata Lasmane.
Tas visiem esot bijis redzams, jo viņa nedzīvoja slēpdamās.
“Sistēma kā tāda spīdzināja cilvēkus un iebiedēja. Tam pašam manam nodevējam, kurš bija vienīgais dēls saviem vecākiem, vecāki trīcēja par viņu un viņš par saviem vecākiem. Viņš jau man atzinās un pastāstīja, kā viņu savervēja, tikai viņš nevarēja pateikt, ka viņš mani izspiegoja. Spīdzinot viņu savervēja, un tā bija ar daudziem cilvēkiem. Es nevainoju cilvēku par to, ka viņam ir kartīte. Bet es gribēju pārrunas tieši sistēmas dēļ,” norādīja Lasmane.
Pēc viņas norādītā, tajā laikā – 1994.gadā – sistēma nebija nosodīta, par to netika runāts, un Lasmanei gribējās, lai par to runā. “Un bija jau tā, ka viņi rāvās pie varas ar visam kartītēm, jo viņi arī tajā laikā – ne jau tie apspiestie un izsūtītie – gribēja palikt tajā pašā darbā un vietā.
Un arī tagad – tikko nāk kādas vēlēšanas, tā atkal cilā dokumentus, meklē šos cilvēkus un diemžēl arī atrod.
Lasmane gan uzsvēra, ka ir atšķirība, ja runa ir patiešām par nodevību kā Marģera Vītoliņa gadījumā, par kuru zināms, ka viņš bijis vainojams deviņu ģimeņu nonāvēšanā.
“Valsts nodevība, kur tu apzināti iedzen otru cilvēku nāvē. Bet visi pierobežas iedzīvotāji, kas dzīvoja pierobežas zonā, absolūti visi ir čekas “stukačos”. Un neviens nekad viņiem neko nav pateicis, jo tik daudz viņi nemaz nav vajadzīgi. Katram čekistam gadā bija jāsavervē desmit cilvēki, un bija tādi, kas vervēja bezjēgā. Viņiem patika vervēt, un viņam tur simtiem bija. Neko šie cilvēki nav ne teikuši, ne darījuši. Skaidrs, ka tas ir tā aizvainojoši. Viņš nemaz neapzinās, ka viņš ir bijis tāds,” teica Lasmane.
Tādi esot lielākā daļa: “Es nevienu tādu nezinu, nav neviens palicis ar kādu lielu nozīmi. Tādus neviens dienests neizpauž, tā kā tie ir vienkārši nieki un vajag iet un runāt par to – sistēmas, mūsu pagātnes dēļ. Mums ir jāzina, kā mēs esam dzīvojuši, lai mūsu bērni un pēcnācēji to zin.”
Lasmane norādīja, ka tā sistēma ir nākusi un gājusi un viņai nekad nevajag atmosties. Un, jo mēs vairāk par šīm lietām zināsim, apzināsimies, kas labs un kas ļauns, jo vieglāk būs dzīvot šai pasaulē.
Lasmane dzimusi 1925.gada 28.jūlijā un PSRS režīma laikā arestēta trīs reizes – 1946.gadā 21 gada vecumā, tad 1970. un 1983.gadā. Lasmane tikusi arestēta par nacionālo partizānu atbalstīšanu, pretpadomju un reliģiskas literatūras izplatīšanu, pretpadomju aģitāciju. Kopumā apcietinājumā Lasmane pavadījusi 14 gadus – gan Sverdlovskas apgabalā, gan Mordovijā, gan arī Latvijā.
Lasmane Latvijā atgriezās 1987.gadā, bet 1993.-2000.gadā strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. 1994.gadā Lasmane apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, taču 1995.gadā viņa atdeva apbalvojumu atpakaļ, norādot uz to, ka saņēmēju vidū ir čekas kartītēs minēti cilvēki.
