Diriģents Ozoliņš: Ambīcijas jāizvirza jebkuram cilvēkam 0
Mārtiņš Ozoliņš ir viens no talantīgākajiem latviešu jaunās paaudzes diriģentiem, turklāt jau iekrājis pamatīgu operu, baletu un kordiriģēšanas pieredzi. Pirms trīs gadiem mākslinieks pārsteidza daudzus, startējot prestižajā Jormas Panulas diriģentu konkursā Somijā, vēl vairāk – kļuva par tā laureātu. Pirms gada Mārtiņš Ozoliņš pieņēma vēl kādu negaidītu lēmumu, kļūstot par pūtēju orķestra “Rīga” galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju – kā pats saka, tā paplašinot rāmjus.
M. Ozoliņš atzīst: “Kā jebkurš cits dzīvē gribu paraudzīties aiz stūra, kas notiek pa labi, pa kreisi, uzzināt, varbūt tur ir kaut kas jauns. Šī ir iespēja pavērties uz mūzikas lauku nedaudz plašāk. Tie cilvēki, kas saka – tas jau pūtēju orķestris, es uz to koncertu neiešu, ko tad viņi tur daudz spēlēs, manuprāt, ir apdalīti. Es tikai aicinātu visus nākt, dzirdēt savām ausīm un tad izdarīt secinājumus. Spēlējam gan džezu ļoti dažādos sastāvos, gan Stravinska un Kurta Veila mūziku, varam veiksmīgi izmantot saksofonus, kas simfoniskajā orķestrī nav iespējams – mani fascinē šīs iespējas.”
Kurā virzienā šobrīd sniedzas diriģenta ambīcijas? “Ambīcijas ir vārds, ko dažādās situācijās interpretē ar dažādu nozīmi. Savā tiešākajā nozīmē tā ir mērķu izvirzīšana un sabalansēšana ar spējām un iespējām. Tām jābūt tik lielām, lai tās varētu realizēt. Domāju, ka ambīcijas labā nozīmē jāizvirza jebkuram cilvēkam. Reizē nedrīkst aizmirst par to, kā tās piepildīt. Strādājot ar pūtēju orķestri “Rīga” un ar jebkuru citu orķestri, vienkārši izvirzu sev konkrētas prasības, ko tieši gribu pateikt, vai tā būtu rītdienas izrāde vai vesels projekts.”
Šķiet, M. Ozoliņa vadība orķestrim nozīmē simfoniskāku, nopietnāku skanējumu, repertuāru – orķestra 40. jubilejas sezonas pirmajā koncertā Rīgas Domā 11. augustā iecerēts Mocarta “Rekviēms”. “”Rīga” nav pūtēju orķestris tradicionālā izpratnē, kas spēlē maršus, balles un uzstājas āra apstākļos, lai gan arī to, protams, darām nepieciešamības gadījumā, tomēr mūsu profesionālās kvalitātes noturēšanai ir pavisam cits repertuārs, ar ko meklējam savu izteikšanos mūzikā un arī pieeju klausītājam. Šis ir ļoti labs Mocarta “Rekviēma” pārlikums. Tā būs sadarbība ar kamerkori “Ave Sol” un Latvijas Nacionālās operas solistiem. Domāju, būs skaists koncerts, tuvojoties Rīgas svētkiem.”
Nu jau kopā ar orķestri “Rīga” aizvadīta pilna koncertsezona, atklāta kopā ar Vestardu Šimkus, noslēgta – ar “Melo–M”, orķestris viesojies Pēterburgā, izturējis pamatīgu slodzi pašu veidotajā festivālā “Windstream”. M. Ozoliņš atminas – labs kontakts ar mūziķiem izveidojies jau pirmajā kopīgajā koncertā pirms diviem gadiem, kad Pēterbaznīcā skanēja Adventes mūzika.
“Viņi bija ieinteresēti sadarboties ar mani, savukārt man bija pietiekami daudz ideju, ko es gribētu realizēt ar kolektīvu, kas ir spējīgs un vēlas darīt. Dzīvoju un strādāju Rīgā, darbu orķestrī var apvienot gan ar pasniedzēja darbu Mūzikas akadēmijā, gan operā. Šogad izdevies palielināt finansējumu orķestrim, beidzot tas nav divreiz mazāks kā citos orķestros.”
Saku, nav viegli izpelnīties orķestra uzticību, vai mazums stāstu par kaislībām starp diriģentiem un orķestrantiem. Kāds ir noslēpums – nepiekāpība, spēja pateikt arī skarbāku vārdu? M. Ozoliņš smaida – sevi viņš uzskata par nosvērtu un racionāli domājošu, kompromisu cilvēku. “Vadot kolektīvu, stingrās rokas pat prasās vairāk, reizēm cenšos to arī izmantot. Esmu cilvēks, kurš, pirmkārt, ir ļoti kritisks pret sevi. Tāpēc ļoti ceru, ka pārējie ir tādi paši, protams, reizēm iznāk pacelt balsi, bet tas notiek spontāni.” Orķestra mūziķi, kas raduši darboties kolektīvā, vēl varētu būt vieglāk vadāmi, bet kā pārliecināt, piemēram, untumainu operdīvu? “Manā praksē nekad nav bijis gadījuma, kad ir nesaskaņas ar dziedātāju – atrodu kontaktu ar jebkuru. Ja mani argumenti nepārliecina, tad tā ir mana problēma.”
Nu priekšā ne tikai pūtēju orķestra, bet arī operas sezona. Jau septembrī jādiriģē “Pīķa dāma” ar pasaulslaveniem solistiem… “Jā. Tiksimies ar Sašu Antoņenko, bet grāfienes lomā būs Jeļena Obrazcova, kas, protams, būs unikāls gadījums Latvijas koncertdzīvē. Lai arī karjeras otrā pusē, viņa ir leģendāra personība. Manā diriģenta repertuārā būs arī Rimska-Korsakova “Cara līgava” ar Ingu Kalnu un Samsonu Izjumovu galvenajā lomā. Diriģēšu arī operas viesizrādes Maskavā. Man patīk, ka opera pašlaik ir ļoti uz priekšu domājoša iestāde, garlaicīgi nav. Ļoti gribētu aicināt arī uz izglītības projektiem, kas notiek operas Jaunajā zālē – gan Jāņa Lūsēna “Spēlēsim operu”, gan uz “Mūzikas skaņām” balstīto izrādi, piedaloties bērnu ansamblim “Palāsītes”.
M. Ozoliņš ir diplomēts kordiriģents. Jautāju, vai jaunie pienākumi neatstāj otrajā plānā paša vadīto kori “Sonore”. “Pašlaik koris man ir vairāk emocionāls lādiņš, tur satiekos ar cilvēkiem, kas muzicē sava prieka pēc, viņus uzskatu par saviem draugiem. Nesen rīkojām kora nometni, kas vainagojās ar Jura Strengas rīkoto mitoloģisko pasākumu Klapkalnciemā, iesaistot visus ciema iedzīvotājus, kori un aktierus – bijām stāvā sajūsmā. Kori nekur nav palikuši – nesen bija skaists koncerts Kuldīgas svētkos kopā ar kori “Rāte”.”
Gan korī “Sonore”, gan tagad arī operā M. Ozoliņš cieši strādājis plecu pie pleca ar dzīvesbiedri Ilzi Ozoliņu – pianisti, Nacionālās operas koncertmeistari. “Cenšamies operas lietas mājās nerisināt, bet kādreiz, saspringtākos brīžos no tā nevar izvairīties. Bet reizēs, kad ir jauni projekti, jaunas domas, par ko neesmu īsti pārliecināts, ir labi, ja rodas kādi kopīgi risinājumi, idejas. Labi pārzinām viens otra darbu.”
Jautāts, vai muzikālās ģimenes trīs atvases seko vecāku un vecvecāku (Ilzes tēvs ir komponists Edgars Račevskis) pēdās, diriģents neslēpj – neiebilstu, ja dēli savu dzīvi saistītu ar mūziku.
