Dziesmu svētki lēnām mirst? Koncertmeistare atklāj patiesību par apkaunojošām algām, bezcerību un diskrimināciju nozarē 50
LA.LV pēdējās nedēļās pievērsies dažādu nozaru algu izpētei, aktualizējot tēmu, ka nereti algu sadalījums mūsu valstī neatbilst kādai izsekojamai loģikai. Kādēļ vienas profesijas pārstāvis saņem tik, bet cits divreiz vairāk? Kas no svara – izglītība, pieredze, profesijas pieprasījums tirgū? Kādas tad ir algas tajās nozarēs, kuru pārstāvji tik aktīvi kā skolotāji vai mediķi nepiketē pie Saeimas?
Paldies, lasītāji, ka dalāties tik daudz savos stāstos un atklājat gan savas patiesās algas dažādās profesijās, gan vispār domas par šo tēmu. Pagājušajā nedēļā publicējām kāda profesora vēstuli par to, ka viņš jūtas apzagts šajā valstī patiesībā divreiz, jo viņam meistaram par remontu jāmaksā 1000 eiro, bet viņa bērns jāizglīto par atmestajiem grašiem! Šodien publicēju kādas koncertmeistares stāstu, cik negodīgi sadalītas algas cilvēkiem, uz kuru pleciem gulstas mūsu tautas lepnums un gods – Dziesmu svētki!
Līga mums raksta: “Nejauši manā Facebook burbulī iepeldēja Jūsu raksts ar spilgto salīdzinājumu par to, cik par savu darbu dienā prasa puisis ar perforatoru, un cik netaisnīgs, pat absurds izskatās salīdzinājums, ja paskatāmies, cik saņem citās profesijās strādājošie.
Iemetu aci arī dažos lasītāju komentāros, un mani aizkaitināja tur braši teiktais, ka visu nosaka un sakārto pieprasījuma un piedāvājuma attiecības. Loģiski tā tam it kā vajadzētu būt (kas gan arī neatceļ netaisnīgumu), taču tā tomēr nav.
Piemēram, skolotāju un bērnudārzu audzinātāju hroniski trūkst, taču nekādu medus maizi algās viņi nesaņem jau gadu gadiem.
Ir demagoģiski visu reducēt tikai uz piedāvājuma – pieprasījuma attiecību.
Domāju, ka pārdomām var noderēt konkrēts piemērs, kas attiecas uz tiem profesionāļiem, uz kuru pleciem turas Dziesmu svētku kustība, un kuru arī – neraugoties uz zemo apmaksu – šobrīd jau trūkst. Šoreiz nerunāšu par to, ka Latvijā šajā ziņā ir liels juceklis, jo pašdarbību kolektīvu vadītājus un pārējos tajos strādājošos speciālistus (kormeistarus, vokālos pedagogus, repetitorus, koncertmeistarus u.c.) algo pašvaldības, un stāvoklis (piedāvātā atlīdzība) ir krasi atšķirīgs, atkarībā no pašvaldības rocības un attieksmes. Ņemsim Rīgu, kur darbojas vislielākais amatierkolektīvu skaits.
Runāšu par to, ko zinu ļoti konkrēti, jo pati es jau daudzus gadus esmu arī pianiste – koncertmeistare vienam deju kolektīvam.
Koncertmeistariem Rīgā (tāpat kā visiem pārējiem speciālistiem, izņemot kolektīva vadītāju – kolektīva pirmo personu, kuram ir pastāvīgais darba līgums) jau desmit gadus nākas strādāt kā pašnodarbinātajiem. Pirms tam mums visiem bija normāls darba līgums, bet Rīgas domē tādu kārtību izdomāja globālās krīzes laikā, lai atlīdzība vairs nebūtu piesaistīta minimālajai algai, un lai atkratītos no nodokļu maksāšanas.
Pa šiem 10 gadiem minimālā alga ir pamatīgi kāpusi, bet mūsu (un arī kolektīvu vadītāju) atalgojums ir palicis nemainīgs. Vēl vairāk, kaut arī bruto skaitlis joprojām ir tas pats -281.eiro,
reālais ienākums ir pat samazinājies, jo pirmajos gados par tik nelieliem ienākumiem vēl nebija jāmaksā sociālais nodoklis (VSAOI), bet pēc tam jau ieviesa 5% sociālo iemaksu, un kopš 2021.gada nodokļu reformas – 10%. Protams, IIN visi maksājuši vienmēr).
Vissliktāk ir tiem, kuri pilnībā specializējas uz darbu ar Dziesmu svētku kustības kolektīviem. Piemēram, diriģenti, kuri strādā ar vairākiem koriem, vai koncertmeistari, kuri spēlē divos vai vairāk kolektīvos. Jo tiklīdz viņu kopējie pašnodarbināto ienākumi uz papīra sasniedz minimālās algas lielumu (šogad 700 eiro), uz viņiem attiecas lielā VSAOI likme – (31,07%). Nav grūti izrēķināt, ka no kontā saņemtās atlīdzības nomaksājot lielo VSAOI (31,7%) un pēc tam arī IIN (20%), pāri paliek vien apmēram puse. Nākamgad IIN likme palielināsies uz 25%…
Kolektīvu vadītājiem, atšķirībā no pārējiem pedagogiem, ir darba līgums, taču situācija ir tikai par mazu kripatiņu labāka. Viņi vismaz ir sociāli nodrošināti, un viņiem kā darba ņēmējiem pašvaldība ir nodrošinājusi veselības polises, viņi saņem arī t.s. valsts gada dotāciju, bet tā ir simboliska. Toties viņiem ir jāraksta garumgaras, absurdas atskaites un plānus, un ik gadu viņu slodzes tiek samazinātas uz arvien mazāk stundām, lai tikai nebūtu jāpalielina algu. Ir arī maldīgi iedomāties, ka vadīt kolektīvu nozīmē novadīt mēģinājumus divreiz nedēļā. Ir daudz neredzamā darba: repertuāra meklēšana, nošu studēšana un kopēšana, koncertu organizēšana, tērpu šūšanas, papildināšanas un drošas glabāšanas organizēšana un naudas meklēšana tam visam.
Laiku pa laikam tiek teikts ziņas, ka kultūras ministrija domājot par šo problēmu, bet tā ir hroniski ieilgusi, un
var gadīties arī tā, ka risinājums, lai kāds tas būtu, attieksies tikai uz kolektīvu vadītājiem, aizmirstot par pārējiem speciālistiem, kas strādā ar kolektīviem un ir nepieciešami.
Un galīgi nav tā, ka samaksa ir tik niecīga, jo ir šo, speciāli šim nolūkam izglītoto profesionāļu pārprodukcija. Gluži otrādi, viņu trūkst!
Mežradznieks un komponists Kārlis Rērihs intervijā “Dienā” 4.septembrī stāstīja, ka pirms iepriekšējiem Dziesmu svētkiem viņu vienā no mūsu prominentajām mūzikas skolām aicināja vadīt bērnu orķestri, piedāvājot algu – 50 eiro mēnesī!
“Lai kļūtu par mūziķi, ir jāmācās vismaz 15 gadus, tas ir grūts darbs gan psiholoģiski, gan emocionāli, gan fiziski, bet alga nav atbilstoša. Mūsu mūziķi dodas uz ārzemēm, jo mūsu valsts nesaprot, cik viņi ir svarīgi. Jau tiek runāts par Dziesmu svētku krīzi, bet orķestru krīze jau ir skaidri redzama. Pirms 20 gadiem mūziķi, kuri strādāja divās darbavietās, bija retums, tagad daudzi spēlē pat trijos orķestros. Pats strādāju “Sinfonietta Rīga”, iesaistos arī citos projektos un pasniedzu Ventspils mūzikas vidusskolā. Un tas viss ļauj knapi izdzīvot. Esmu redzējis, kā dzīvo akadēmiskie mūziķi ārzemēs. To nevar salīdzināt.” – viņš intervijā atklāj.
Absurdi un komiski ir tas, ka visiem pašnodarbinātajiem profesionāļiem, kuri strādā ar amatierkolektīviem, katru gadu ir jāpiedalās iepirkumā – konkursā (!!!) uz šo vietu, un tad tiek slēgta vienošanās tikai uz vienu gadu. Turklāt pēdējos gados tas notiek labi ja martā..
Pagaidām Dziesmu svētku kustībā vēl strādā tie, kas to darījuši visu mūžu, un to turpina ar entuziasma, misijas vadīti. Pat sabiedrībā plaši populārais diriģents Ints Teterovskis, kurš vada vienu no labākajiem un publiski aktīvākajiem Latvijas koriem – jauniešu kori “Balsis” – intervijās izteicies, ka
viņš jau nekur prom vairs neaizies, taču jaunie mūziķi vairs nav ar mieru tā dzīvot. Šo profesiju prestižs ir katastrofāli krities.
To rāda arī tas, ka pagājušajā gadā Mūzikas akadēmijas mūzikas pedagoģijas nodaļā vispār neiestājās neviens students! Arī uz kordiriģentiem jaunieši īpaši neraujas. Pat nezinu, kas īsti notiek ar amatiermākslas deju pedagogu apmācību, kopš tika likvidēta RPIVA (Rīgas Pedagoģijas un Izglītības vadības augstskola), kura tos mērķtiecīgi gatavoja.
Šīs nianses jau no malas neviens nezina. Nezina arī politiķi, kuriem šis jautājums ir deleģēts…Daudzi pat jauc Dziesmu svētku kustības kolektīvu vadītājus un speciālistus ar pašiem dziedātājiem un dejotājiem, un pēc tam šausminās, ka “valsts un/vai pašvaldība maksā par cilvēku hobiju.”
Bet tiem, kuri ar šiem pašdarbniekiem strādā, tas nav hobijs. Tie ir speciāli šim nolūkam izglītoti cilvēki, ar augstāko izglītību attiecīgajā jomā.
Mūziku, piemēram, sāk mācīties jau no pirmsskolas vecuma, tad mūzikas skolā, pēc tam mūzikas vidusskolā un Mūzikas akadēmijā. Šajā vilcienā vairs nevar ielēkt pēc vispārizglītojiošās vidusskolas.
Nesenajā nākamvasaras Skolēnu Dziesmu un Deju svētku pirmajā preses konferencē IZM redzēju, ka vairums žurnālistu atspoguļo, ko tur saka, bet būtiskus jautājumus uzdot nevar, jo nezina drēbi. Savukārt runātāji, lielkoncertu mākslinieciskie vadītāji, bija acīmredzami nobrīdināti par problēmām nerunāt.
Valdīja izteikta, pat uzspēlēti pozitīva gaisotne. Vienīgi ilggadējais pūtēju orķestru vadītājs Haralds Bārziņš atļāvās atklāti pateikt, ka “mēs nedzīvojam paradīzē”
Viņš runāja par interešu izglītības pedagogu – skolu koru, orķestru un deju kolektīvu vadītāju diskriminēto situāciju, jo viņiem, atšķirībā no mācību priekšmetu skolotājiem, maksā tikai par kontaktstundām. Tāda ir tā Dziesmu svētku realitāte.”
Ja arī tev ir savs stāsts par negodīgām algām kādā nozarē, raksti man uz epastu [email protected]. Varbūt vienkārši gribi izteikt savas domas, droši raksti, es izlasīšu un Tev noteikti atbildēšu. Paldies, ka lasi LA.LV.
