Direktors ar absolūto dzirdi – Zigmars Liepiņš: “Apnika vazāšanās apkārt pa pasauli” 0
Baltajā namā nupat pirmizrādi piedzīvojusi komponista Zigmara Liepiņa opera “Turaidas Roze” ar Kaspara Dimitera libretu, kas ir muzikāli un dramaturģiski pārveidota otrā redakcija operai “No rozes un asinīm”. Zigmars Liepiņš svin 65 gadu dzimšanas dienu. Autorkoncertā 11. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā ar solistu Ingas Kalnas, Georga Onjani, aktiera Andra Keiša un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” piedalīšanos skanēs “Transcendentālā oratorija”, kas tapusi pēc 2011. gadā notikušās zemestrīces Japānā.
… Dievmāti lūdzu uz skatuvi – balss skaļrunī pārtrauc manu un Zigmara Liepiņa sarunu. Operas izrādē “Turaidas Roze” uz skatuves ir tāda Dievmāte. “Bet kur vēl var ko tik jauku dzirdēt kā tikai teātrī,” ar smaidu teic Zigmars Liepiņš.
Runājot par operas “No rozes un asinīm” tagadējo, otro redakciju un mainīto nosaukumu, autors stāsta, ka dramaturgs Mikus Čeže ieteicis – afišā vārds “asinis” nebūtu lāgā. Bet savulaik no “Turaidas Rozes” nosaukumā Zigmars Liepiņš atteicies tādēļ, ka tieši ar šādu vārdu darbojusies Imanta Kalniņa vadīta mūziķu grupa.
Zigmar, vai jums principā patīk opera?
Vienmēr bijusi tuva. Mans tēvs Jānis Liepiņš (vijolnieks, pirmais liepājnieks, kurš apguvis elektronisko ģitāru, viņam bija būtiska loma Liepājas roka tradīciju iedibināšanā – V. K.) savulaik strādāja Liepājas teātrī, kur agrāk spēlēta arī opera.
Un pirmā opera manā dzīvē, ko redzēju jau agrā pirmsskolas vecumā, bija “Pīķa dāma”. Skatījos, kā vecā grāfiene kā tāds spoks parādās uz skatuves, un man no šīs ainas šausmās metās zosāda, bija bail. Protams, par mūziku tobrīd nedomāju. Jā, opera man pie sirds, kopš sevi atceros.
Nupat šajā sezonā jums sācies piektais gads Operas direktora amatā. Nav noslēpums, ka, Andrejam Žagaram aizejot no Baltā nama, jūs aicināja piedalīties konkursā uz direktora amatu. Bet, ja atklāti, kādēļ jums, turīgam cilvēkam, atzītam komponistam, tas bija vajadzīgs?
Ir divas lietas. Vienu, personisku iemeslu atklāšu krietni tālākā nākotnē, varbūt memuāros. Ja būšu pie dzīvības, iespējams, pastāstīšu. Otrs iemesls saistās ar kāda man tuva cilvēka teikto – piedots taps, ja nevarēji, bet nekad, ja negribēji. Operā tobrīd bija un vēl joprojām ir ne viena vien sakārtojama lieta. Es biju pietiekami daudz izceļojies uz visām iespējamām pusēm, septiņus gadus nebiju strādājis, protams, komponēju, taču nevienu minūti netiku nodarbināts konkrēta darba laika rāmjos. Godīgi sakot, mazliet apnika vazāšanās apkārt pa pasauli, un bija jau radusies sajūta, ka visu esmu redzējis. Protams, visu nekad nevar redzēt, bet ļoti daudz tik tiešām biju paguvis. Treškārt, mans dēls (tagad diriģents Operā Jānis Liepiņš. – V. K.) jau bija Operā parādījies, bija uzaicināts tur diriģēt. Radās tā dēvētā labestīgā skaudība – dēls būs Operā, bet es ne. Un, ja mani tajā laikā aicināja, kāpēc lai es galu galā nenāktu? Protams, sapratu, būs nelabvēļi, kas šo manu soli visādi iztulkos, bet beigu beigās sveci zem pūra nenoslēpsi. Tagad ne velti esmu inspirējis tekstu ar paziņojumu, ka pēc diviem gadiem saskaņā ar Operas likumu rīkojamā konkursā uz direktora amatu vairs nekandidēšu. Lai cik dīvaini tas izklausītos, esmu atklājis savu lēmumu ļoti laikus, jo vēlos pagūt redzēt arī to cilvēku, kurš, konkursā uzvarējis, nāks pēc manis šajā amatā un ar kuru es labprāt gribētu būt kontaktā manas darbības pēdējā gadā, lai turpinātājs paspētu pārņemt lietas. Negaidu milzīgu pēctecību, nav jau nekāda monarhija, taču es vēlētos redzēt Operu izbēgam no dramatiskām transformācijām. Rietumu pasaulē operās jaunais intendants jau pusotru gadu pirms apstiprināšanas amatā sāk sekot līdzi visām norisēm, repertuāra veidošanas un citām tradīcijām. Nav ko slēpt, man rūp arī aizsāktās un ieplānotās lietas, operas trešās kārtas būvniecība, jauno dziedātāju virzīšana, jaunu latviešu režisoru iesaiste…
Jūsu operā “Turaidas Roze” stāsts ir par 1620. gada notikumiem. Ne vienam vien iestudējums sagādājis pamatīgu pārsteigumu arī negaidītā fināla dēļ: bojā iet arī no poļu armijas dezertējušais Jakubovskis, kurš iemīlējis Maiju…
Otrajā versijā ir piekomponētas un pierakstītas klāt divas ainas, bet galvenais – man daudzus gadus nelika mieru doma, ka nav dramaturģiski pareizi atrisināts operas fināls. Īstenībā Maija taču mīl nevis dārznieku Viktoru, kā pieņemts domāt, bet gan poli Jakubovski. Mūsu sapratnē stāsts ir par mīlestību, bet vēl vairāk par uzticību dotajam solījumam. Turaidas pils rakstvedis Greifs, Maijas audžutēvs, meiteni uzaudzina un iemīl kā sievieti. Vēloties Maiju paturēt sev tuvumā, viņš audžumeitai nolūko vīru, dārznieku Viktoru, kas patiesībā ir tāds pakusls vīrelis, īstenībā nekāds. Bet turpat jau ir vīrišķīgais Jakubovskis, un audžutēvs saprot, ka šis vīrs ir īstais konkurents par Maijas sirdi. Arī Maija vēlas būt kopā ar Jakubovski, viņa to iemīl jau ieraugot, taču prāts jūtām ļauties nepiekrīt, jo tādā gadījumā viņa lauztu solījumu Viktoram. Viņa labāk izvēlas nāvi.
Šādā leģendas pavērsienā liels nopelns ir režisorei Inārai Sluckai un dramaturgam Mikum Čežem. Ja mēs leģendu nelasītu šādi, kas pretējā gadījumā būtu Maija? Viena dumja zoss, kura neizvēlējās pareizo ceļu vai vīrieti. No šodienas pozīcijām jebkura normāla sieviete nesaprastu, kāpēc Maijai jāizvēlas Viktors, ja blakus ir vīrišķīgs vīrietis, ar kuru tepat varētu dzīvot kopā. Bet Maija ir godīga attiecībā pret savu doto vārdu Viktoram un tāpēc upurējas.
Ne mirkli nešauboties par Latvijas Nacionālās operas solistu talantu un dotumu atbilstību lomai, tomēr: kāpēc kādreiz latviešu oriģināloperā, šoreiz, piemēram, Maijas vai Jakubovska lomā, nevarētu dziedāt arī kāds no pasaulē slavenajiem latviešu solistiem?
Tad šim māksliniekam sešas nedēļas būtu jāatrodas mēģinājumos Latvijā. Nemaz nerunājot par to, ka mūsu pasaules zvaigznes jau sen ir angažētas citur, tā ir arī naudas lieta.
Ne vienreiz vien gan dzirdēts, ka slavenie latviešu solisti Latvijā dzied par mazāku atlīdzību nekā citur pasaulē. Kādi būs spilgtākie akcenti valsts simtgadē?
2018. gadā iestudēsim Riharda Vāgnera “Klīstošo holandieti”. Kad mūsu Baltajam namam vēl nebija Operas vārda, “Klīstošais holandietis” bija pirmā šajā teātrī strādājošās mākslinieku trupas izrāde. Priekškaru vērs jauna latviešu bērnu opera. Librets jau gatavs, autors ir Latvijā pazīstams komponists, kurš gan operas līdz šim vēl nav rakstījis. Patlaban top horeogrāfija Jura Karlsona baletam “Antonija Silmačos”. 2019. gadā iestudēsim pirmo latviešu operu – Alfrēda Kalniņa “Baņutu”.
Par gatavošanos valsts simtgadei visai skarbi izteicies profesors Harijs Tumans. No vienas puses, simtgades kontekstā mudinām apzināties kā vērtību mūsu nacionālo valsti, bet, no otras puses, nepārtraukti tiek atgādināts par naudu, brīvo tirgu un tā nosacījumiem… Cilvēki apjūk…
Dzīvojam tādā laikā, kāds nu ir. Kurš tagad par velti kaut ko dara? Vai kādam kaut ko dod par brīvu? Veselība maksā naudu, par sociālajām garantijām jāmaksā, nodokļi jāmaksā. Ja grib, lai cilvēks maksā, viņam ir jādod iespēja pelnīt. Un tieksmē nopelnīt nav nekā nosodāma. Jā, valda brīvais tirgus, bet valsts tik un tā esam mēs paši.
Un vai tad, kad tauta skatās basketbolu un dzīvo līdzi, jo mums ir viena īsta latviešu komanda, neizpaužas patriotisms? Vai neesam lepni savas valsts pašapziņā, kad tenisā uzvarēja Ostapenko? Kad Aleksandrs Antoņenko dzied desmit Kalafus Metropolitēna operā? Kad mūsu zinātnieki izceļas ar pasaules mēroga sasniegumiem? Bet, runājot par materiālo pusi, mēs nedzīvojam komunismā un nekad vairs nedzīvosim.
Bet atmodas ideāli? Vai rastos Zigmara Liepiņa “Lāčplēsis”, ja tas nebūtu atmodas ideālu spārnots?
Rokoperas “Lāčplēsis” ideāls bija brīvība. Ne tikai atmodas, jebkuras nācijas ideāls ir brīvība. Mums tā bija atbrīvošanās no verdzības un piederības svešai zemei. Bet pārējie atmodas “ideāli” tika sagrauti pusotru gadu pēc atmodas. Jau tad viss sagāja dēlī. Tā dēvētie atmodas “ideāli” ir pazaudēti. Valda savtīgums, alkatība, tiesu procesi, mums ir savas oligarhu lietas…
Pēc tā dēvēto Rīdzenes sarunu publicēšanas daudzi gaida sabiedrības attīrīšanos, citi šīs sarunas sauc par “uzsildītu zupu ar minimālu krimināla satura procentu”. Kādas ir jūsu domas?
Kamēr neesmu dzirdējis audioierakstu, nekādi nevaru tā dēvētās oligarhu sarunas vērtēt. Bet skaidrs, ka varaskāre ir abās pusēs – gan runātāju, gan šo sarunu publicētāju.
Runājot par pēdējiem, nez vai vietā teikt varaskāre, jo prese, mediji īsteno savu ceturtās varas lomu.
Es nerunāju par presi, bet gan konkrētu grupu un tās varaskāri. Domāju, žurnāls “Ir” pārstāv noteiktu cilvēku grupu, kura tiecas pēc varas. Kāpēc šīs sarunas publicē tieši tagad? Tas nav nejauši. Tajā visā ir varaskāres pazīmes, savstarpēja grupu cīņa. No malas kā vērotājs noskatos kā uz zirnekļiem burkā. Viņi tur kašķējas, plēšas. Bet vai man ir ļoti būtiski uzzināt, kuram zirneklim šodien lielāka taisnība? Mani tas nemaz neinteresē.
Parasti viens zirneklis paliek dzīvs, pārējos apēd. Normāla lieta. Žurkām arī tāpat. Tāda tā sacīkste.
Ko domājat par radošu cilvēku iešanu politikā?
To sliktāko. Katram jānodarbojas ar profesiju. Vai varat nosaukt kādu no māksliniekiem, komponistiem, aktieriem, rakstniekiem, kuri politikā būtu devuši kaut cik vērā ņemamu pienesumu? Visi ir izgāzušies.
Ja pie jūsu durvīm tomēr klauvētu…
Ir, ir jau klauvējuši. Daudzi un visādi, ne vienu reizi vien, daudzus gadus. Nu nebūšu es tur nekad. Jo man ir pietiekami liels godīgums attiecībā pret to, ko es varu un spēju. Un es apzinos, ka politika ir viena liela lauvu bedre. Ja tajā iekāpj, jākļūst par citu cilvēku, citādi tu tur nevari izdzīvot. Un tev jāpaliek tādam, kāds es nekad negribētu būt.
Pēteris Vasks, Imants Kalniņš, Mārtiņš Brauns, Zigmars Liepiņš, Raimonds Pauls, Georgs Pelēcis, Arturs Maskats… Vai, jūsuprāt, rodas arī sekotāji jaunākā paaudzē?
Nopietnās mūzikas laukā ir daudzi jauni cilvēki, kuri nodarbojas ar elektronisko mūziku, dažādiem eksperimentiem, jaunas mūzikas radīšanu. Veidojas jaunas grupas ar ļoti lielu specializāciju. Cita lieta, ka mūzikas pasaulē valda ārkārtīgs piesātinājums, un atrast savu vietu šajā sarežģītajā pasaulē ir ļoti grūti.
Atpakaļ skatoties, lai kādi tie padomju laiki būtu, mums, komponistiem, savā ziņā klājās pat vieglāk nekā tagad totālā tirgus ekonomikā: atrast savu nišu, kurā vari kaut ko sasniegt, ir ļoti grūti. Jā, mūsdienu tehnoloģijas paver daudz iespēju, bet vienalga esi kā smilšu grauds milzīgā okeānā. Izkuģot tam cauri, apaugt ar miesu, uzbūvēt kalnu, lai kāds tevi īsti pamanītu, ir ļoti grūti.
Ja jauns cilvēks jums jautātu – ar mūziku var pelnīt?
Pasaulē neapšaubāmi. Bet Latvijā, domāju, nevar. Tirgus par mazu. Esam tikai 1,9 miljoni iedzīvotāju. Ir jāsaprot, ka tā ir viena pilsēta normālā valstī.
Jums esot absolūtā dzirde…
Bija. Vecumā bungādiņa degradējas, un dzirde kļūst neprecīzāka. Man bija absolūtā dzirde, kura ļauj uztvert toņu augstumus, un vari tos paņemt bez toņdakšas palīdzības. Nav ko slēpt, tas man vienmēr ir palīdzējis.
Teicāt, ka septiņus gadus varējāt atļauties ceļot pa pasauli. Ko jūs tajā meklējat?
Kad pirmoreiz brauc uz citām zemēm, domā, ka jāapmeklē visi muzeji, visas kulturālās vietas. Skrien acis pārgriezis un jēlām pēdām. Tad sāc atskārst, ka pasaulē laikmetīgā māksla visur ir līdzīga, lai cik ģeniāla tā būtu. Tu sāc pievērsties restorāniem, dažādu tautu virtuvēm, kur visu ko var piedzīvot un nobaudīt. Bet arī tas sāk atkārtoties. Ja man būtu padsmit gadu mazāk, es paņemtu mugursomu un vicotu prom, nezinot, kur būšu nākamajā dienā. Tas vispār ir lieliskākais ceļošanas veids. Ja mēs ar Mirdzu nebūtu mūsu pašreizējos gados, tā arī rīkotos. Bet tagad vajag komfortiņu. Un tad tu atklāj, ka visas lielās viesnīcas visās pasaules pilsētās ir vienādas, tikai mainās vietas, kur tās atrodas. Viena līmeņa viesnīcas visur ir vienādas – mīksta gulta, laba duša, marmora izlietne. Zemākā līmenī tās visas atkal ir vienādas – ar cietāku gultu, sliktākiem spilveniem un bez marmora. Ja tu brauc uz salām, tev tur būs palma, skaista pludmale un mājiņa pašā jūras malā. Ja maks plānāks, viss tas pats, tikai mājiņa ar skatu uz mežu. Bet tāda pati. Tā tas principā iekārtots Taizemē, Filipīnās, Karību salās, kur pēdējā laikā daba sarīkojusi briesmu lietas. Man tagad nav tādas īpašas kāres aizbraukt, piemēram, uz Maldivu salām, jo tur viss ir zināms. Mitrs gaiss, 30 grādi dienā un naktī, silts, dzidrs ūdens, vari peldēties, makšķerēt, desmit dienas izlaisties, ja to visu var izturēt, jo šī atpūta un vaļošanās arī prasa zināmu pacietību… Bet īpaši ko redzēt tur nav. Svešās zemēs visinteresantākais ir iespēja, ja vien to var, pietuvināties visvienkāršāko cilvēku dzīvesvietām. Protams, mēs ar Mirdzu nestaigājam pa krimināliem rajoniem, bet tās zemes īsto “smeķi” var izjust tur, kur dzīvo tauta. Argentīnā, Urugvajā, līdzīgās zemēs šo vienkāršo cilvēku apkaimēs sāc izjust, kāpēc viņi ir tādi, bet mēs atkal šitādi, kur slēpjas un kā veidojusies tā atšķirība starp mums un viņiem, vienu zemi un otru.
Un kā izskatās pasaule no jūsu brīvdienu mājas skatupunkta Ģipkā?
Tas atkal mazliet no citas operas. Ģipka nemaz nav tik vienkārša. Tajā ciemā vasarās dzīvo ķirurgi, zobārsti, dažādu citu profesiju turīgi cilvēki, kuri saprot tās apkaimes vērtību – tur nebraukā sveši tūristi un jūras mala ir tīra. Neesmu bijis Vidzemē un Latgalē tik dziļi, bet Kurzemē vispār cilvēki ir saimnieciski aktīvāki. Vairāk rosās un kustas.
Kā, jūsuprāt, latviešiem vispār ar uzņēmēja garu?
Tas jau sen zināms, ka no visa cilvēku kopuma tikai septiņi procenti gatavi nodarboties ar savu lietu. Un tikai diviem procentiem tas izdodas. Latvieši nav izņēmums. Vairākums negrib uzņemties atbildību, labāk strādāt pie kāda, darīt mazāk un saņemt vairāk. Un tad ir arodbiedrības, visādi triki. Cilvēciski ļoti saprotami.
Bet kā jūtas darba ņēmēji Operā?
Latvijas Nacionālā opera kā darba vieta ir oāze. Visas attiecības ir absolūti skaidras. Zināms, cik ir mēģinājumu, cik tie ilgi, noteikts izrāžu skaits. Un jāstrādā profesionāli. Taču tu nevari nodziedāt “vairāk” vai “mazāk” un arī ne vājāk, jo tad nākamajā reizē tevi “neievēros”, neiedos lomu, un karjera var sākt virzīties ne uz to pusi. Operā nevalda uzņēmējdarbība tradicionālā izpratnē, kur dažā labā vidē varbūt arī cenšas cilvēku izspiest kā citronu. Māksla ir māksla, un konservu ražošana ir konservu ražošana. Bet tas jau ir cits stāsts.
Mūsdienu globālajā pasaulē ģimeniskās saites daudziem ir kļuvušas ļoti attālas un saziņa notiek lielākoties virtuāli. Cik ciešas tās ir Liepiņiem?
Mūsu atvases jau sen dzīvo atsevišķi, viņiem sava vide, savas mājas, sava dzīve. Jānis nupat apprecējās.
Publikai varētu būt intriģējoši zināt, kas ir Operas direktora vedekla?
Mūsu ģimenē (pasmaida)… visi precas ar dziedātājām… (Arī Zigmara Liepiņa tēvs savulaik apņēma par sievu meiteni ar dziedātājas diplomu Lidiju, Zigmara Liepiņa mammu. – V. K.)
Dēlu jūs droši vien ik pa laikam satiekat Operas gaitenī…
Arī viņa māsa Zane nav nekur prom pasaulē. Ir Rīgas tūrisma informācijas centra vadītāja. Bet tā saite starp māti, meitu un mazmeitu, manuprāt, vienmēr ir nesatrūkstoša. Viņas vienmēr ir kontaktā. Vismaz mūsu ģimenē tā ir starp Mirdzu, Zani un mazmeitiņu Emīliju.
Kādas ir jūsu attiecības ar dzimto pilsētu Liepāju?
Tik daudz, ka tur dzīvo mana meita no pirmās laulības Linda ar savu vīru un dēlu, manu mazdēlu Marku.
Kā svinēsit sešdesmit piekto dzimšanas dienu?
Nekā. Operā būs koncerts. Pēc tam man ir bezalgas atvaļinājums un mēs ar Mirdzu brauksim uz Ņujorku klausīties operu Metropolitēnā. Sagadīšanās pēc visās izrādēs piedalīsies kāds man pazīstams mūziķis. Marina Rebeka dziedās Normu, Aleksandrs Antoņenko Kalafu. Ņujorkā ceru satikt arī Oļesju Petrovu un Oksanu Volkovu, kas šad tad viesojušās mūsu Operā. Braukšu paklausīties, parunāties, kā viņiem iet, paēst kopā vakariņas.
Nākotnes vīzija, kad nebūsit Operas direktors?
Rakstīšu jaunu operu.
Zigmars Liepiņš
Dzimis 1952. gada 14. oktobrī Liepājā.
Komponists.
Nozīmīgākie darbi: rokopera “Lāčplēsis”, operas “Parīzes dievmātes katedrāle”, par kuru 1997. gadā saņēmis Lielo mūzikas balvu, “No rozes un asinīm”, muzikālās drāmas “Adata”, “Vadonis”, “Kapteiņa stāsti”, kantāte “Tēvzemei un Brīvībai”.
2002. gadā saņēmis ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Kopš 2013. gada Latvijas Nacionālās operas valdes priekšsēdētājs.
Precējies ar dziedātāju Mirdzu Zīveri. Dēls Jānis Liepiņš un meita Zane.
No pirmās laulības Zigmaram Liepiņam ir meita Linda.
