“Mums ir vairāk manevru iespēju, varam pat simfonisko orķestri ielikt orķestra bedrē!” Žagars par sajūtu direktora krēslā uz simtgades sliekšņa 2
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
… Tovakar Dailē izrāde, kur joprojām spēlē arī teātra direktors Juris Žagars. Skatuvi viņš salīdzina ar spēli futbola komandā, kur no svara pareizajā brīdī saņemt labu piespēli, lai var iesist vārtus, un tāpat esot bauda apzināties, ka tava piespēle partnerim neaizies zudumā.
No vienas puses, kārtējā sezona, no otras – tā ievada Daili jaunā gadsimtā. Publika gaida jaunu elpu, varbūt citu vērienu. Kāda ir jūsu paša iekšējā dominējošā sajūta?
Teātra kontekstā ļoti grūti loģiski, bez lieka patosa un tā organiski sasaistīt simt iepriekšējos un nākamos gadus un kaut ko solīt šādā mērogā. Dailes teātris vienmēr ir bijis mainīgs. Arī aizvadītie nav “viena unikāla teātra” akmenī iecirsti simt progresa gadi, kuriem nu sekos nākamie simts.
Teātris ir tas, kas notiek šeit un tagad, šajā mirklī, un, ja tas ir labs, tas ir mainīgs. Arī runāt par teātra tradīciju tādā laika nogrieznī ir ārkārtīgi grūti, jo teātris ir tik dinamiska māksla, ka jau piecu gadu robežās tas var būt cits.
Vienkārši tā sakritis, ka mūsu radošā komanda sākusi strādāt Dailes teātrim nozīmīgajā jubilejas gadā. Mūsu pienākums šo laiku jēdzīgi izmantot un godam aizvadīt jubilejas gadu ar labiem jauniestudējumiem. Viena liela lieta, ko diemžēl neizdevās īstenot kovida dēļ, ir teātra iekšējās svinības.
Svētkus mums būtu bijis pienākums sagādāt aktieriem un ar teātri saistītiem cilvēkiem, no kuriem daudzi šim teātrim atdevuši vai visu savu mūžu. Te neder formāls pasākums, kur visi sasēžas divu metru attālumā ar maskām uz sejas un noklausās oficiālos apsveikumus. Vajadzētu būt vienai krietnai ballei ar krāšņu koncertuzvedumu pirms tam.
Laikā, kad režisoru vairākums ir brīvmākslinieki, kad pat aktieri spēlē uz dažādām skatuvēm, kad visi iestudē visu, kādai, jūsuprāt, būt Dailes teātra sejai?
Ir labs teātris un ir slikts teātris, ja mēs vienkāršojam. Tāpēc teātra uzdevums jeb “sejas veidošana” ir labu izrāžu proporcija attiecībā pret ne tik labām. Labas būtu izrādes, kurām ir daudz skatītāju, loģiski, vai ne? Un te sākas problēma.
Skatītāju interese vien vēl nenozīmē, ka izrāde ir laba jeb mākslinieciski augstvērtīga. Bet, ja skatītājs nenāk, tad to vairs nevar saukt par labu šodienas teātra izrādi. Tātad mūsu uzdevums ir radīt mākslinieciski labas izrādes, uz kurām nāk skatītājs. It kā vienkārši…
Bet, ja runājam par žanriskām atšķirībām, es neteikšu, ka mēs speciāli domājam meklēt kādu īpašu, no citiem teātriem radikāli atšķirīgu Dailes nišu. Latvijā ir laba konkurence, un mums ir jācenšas būt līderos.
Bet jau sākotnēji mēs ar Viesturu Kairišu, nākot uz šo teātri, domājām, ar ko tas varētu atšķirties no Nacionālā, ar ko es vairāk salīdzinātu Daili. Jaunais Rīgas teātris ir specifisks, ļoti labs teātris, bet tas vairāk ir autorteātris.
Ne Daile, ne Nacionālais pēdējās desmitgadēs nav viena mākslinieciskā vadītāja teātri. Teātra pasaulē ir dažādi modeļi, un pareizais ir tas, kas katrā atsevišķā gadījumā palīdz radīt vairāk un labākas izrādes. Bet, runājot par atšķirībām ar Nacionālo, pateicoties mūsu milzu skatuvei, mēs varētu vairāk veidot starpžanru izrādes, jaudīgākus inscenējumus, mūzikā balstītus uzvedumus.
Mums ir vairāk manevru iespēju, varam pat simfonisko orķestri ielikt orķestra bedrē, lielo zāli varam izmantot gan visā apjomā, gan kā tagad, izbūvējot mobilo starpsienu, intīmākam, tīri dramatiskam teātrim. Varbūt varam atļauties būt “nepieradinātāki”, mums nav “nacionālais statuss”. Varbūt…
Kādēļ allaž ir runa par sienu, nepietiktu ar dekoratīvu priekškaru?
Tas radītu pagaidu sajūtu – kaut kam, ko jums nevajag redzēt, priekšā aizvilkts aizkariņš… Masīva siena savukārt gan sarežģītu tās uzlikšanu un novākšanu, gan radītu smagnējību. Mūsu pieaicinātais “Hanzas perona” arhitekts Reinis Liepiņš ir atradis ideālu kompromisu ar viegli atveramu un aizveramu žalūziju.
Ticu, ka pāris mēnešu laikā to uzbūvēsim, tad Lielo zāli varēsim izmantot divos formātos – 650 skatītājiem tīram dramatiskam teātrim un zāles atvērtā stāvoklī dažādu citu žanru izrādēm vai viesizrādēm, kur teju 1000 skatītāju ir adekvāts daudzums un lielais attālums līdz rampai netraucē.
Vislielākās cerības saistu ar diviem iekštelpu pārbūves projektiem. Pirmais ir pārbūvēt Mazo zāli par Jauno zāli no 200 vietām uz 450 – ar palielinātu skatuves atvērumu, balkoniem un izcilu redzamību, jo Mazā zāle nekad nav bijusi domāta skatītājiem, oriģinālā tā ir bijusi mēģinājumu zāle ar proporcijās līdzīgu skatuvi kā Lielajā zālē.
Un otrs projekts, pārplānojot tā saucamo “Vosa rezidenci” jeb iekštelpu zonu, kas patiesībā nebija domāta teātrim, bet gan Centrālkomitejas vadības atpūtai un tagad ir mazu nefunkcionālu un arhitektoniski mazvērtīgu telpu džungļi, tur iebūvēt modernu “black box” zāli mēģinājumiem un mazāk konvencionāliem teātra projektiem.
Runājot par telpām, no 2021. gada rudens uz divām sezonām Dailē pagaidu mājvieta būs Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim. Kamēr Lielo ģildi rekonstruēs, pāris gadus Dailes otrā stāva halles vienu galu aizņems LNSO mēģinājumu telpa, ko no pārējā vestibila atdalīs pārvietojama, akustiski blīva, bet caurspīdīga stikla siena.
Ja šī iecere tiks akceptēta visās instancēs, pēc LNSO aiziešanas būsim ieguvuši vēl vienu telpu konferencēm, semināriem, mēģinājumiem vai – atvērtā pozīcijā – publikai.
Rīt, 20. novembrī, bija paredzēta pirmizrāde Māras Zālītes Dailes teātra simtgadei rakstītajai lugai “Smiļģis”, vienam no centrālajiem jubilejas notikumiem.
Diemžēl pirmizrāde tādā formā, kā iecerēts, nenotiks. Bet tā būs. Būs kaut vai tukšai zālei. Izrāde ir gatava, tai ir jāpiedzimst, tas ir kā ar bērnu. Tā ir jāparāda kaut vienu reizi. Tad pēc nosacītās pirmizrādes, protams, izrādei būs jāpagaida “iznākšana tautās”.
Savukārt par izrādi pašu ar režisoru Viesturu Kairišu esam runājuši, ka tā būs stāsts par ģēnija dīvaino un pretrunīgo dabu, par viņa tiesībām būt nepareizam, atšķirīgam, par viņa kontraversālo raksturu. Un ideālā variantā stāstam vajadzētu būt nolasāmam arī bez konteksta ar Dailes teātra simtgadi un Smiļģa personību. Izrāde iecerēta kā stāsts par ģēniju vispār un talantīga cilvēka likteni mākslā.
Mēs jau runājām par teātra mainīgo dabu, taču kā ar Smiļģa kanoniskajiem trim postulātiem par skaidrību, kaislību un vienkāršību? Vai kas no tā būtu pārnesams, pārmantojams, uzspodrināms?
Šādas devīzes vai saukļus tomēr laiku pa laikam ir lietderīgi patulkot valodā, kas skan kontekstā ar aktuālo laiku, kā cilvēki verbalizē sajūtas. Tulkojumā mūsdienu valodā vienkāršību redzam kā atvērtību. Daile ir nevis elitārs, noslēgts, bet dažādām idejām un plūsmām, dažādām paaudzēm un sabiedrības slāņiem, arī dažādiem pavisam trakiem projektiem atvērts teātris. Kaislība… tas ir harismātisks teātris. Un skaidrību šodien tulkojam kā gaumi un kvalitāti. Atvērts, harismātisks un kvalitatīvs teātris, tieši tik vienkārši.
Kāpēc vasarā aizsāktais seriāls tiek dēvēts par “Smiļģa lāstu”?
Joks, lai paironizētu paši par sevi! Manuprāt, asprātīga autoru provokācija. Īstais nosaukums ir “Dailes vara”. Sagatavošanās turpinās. Filmēšanu domājam sākt nākamajā vasarā.
Stājoties direktora amatā, izteicāt ideju, ka varbūt ir vērts sezonā veidot nevis piecus, bet četrus jauniestudējumus, līdz ar to atvēlot tiem ilgāku laiku un dodot iespēju galvenās lomas spēlēt ne tikai teātra vadošajiem aktieriem, bet arī dublantiem. Taču šajā sezonā, ieskaitot Rēzijas Kalniņas jubilejas koncertu, ir pat seši jauniestudējumi.
Pie idejas par četriem jauniestudējumiem sezonā Lielajā zālē turpināsim strādāt, bet šajā mums bija ārkārtīgi aktuāli pilnībā atjaunot repertuāru. Fakts ir tāds, ka uz vecākām izrādēm diemžēl cilvēki ne ļoti aktīvi pērk biļetes. Tādēļ esam atstājuši tikai tās, par kurām joprojām ir publikas interese. Pateicoties ierobežojumu situācijai, mēs vairs strikti nenodalām – šī ir tikai un vienīgi Lielās zāles, bet šī būs tikai un vienīgi Mazās zāles izrāde. Lūdzam radošai un tehniskai grupai būt maksimāli elastīgai.
Piemēram, Gata Šmita iestudētais “Ārsts”, mūsu sekmīgākais iestudējums pēdējā laikā, bija paredzēts Mazajā zālē. Bet, ņemot vērā ierobežojumu dēļ samazināto skatītāju skaitu, pārlikām uzvedumu uz Lielo zāli. Starp citu, domājām, ka šī izrāde ar ļoti nopietno dramaturģiju būs ierobežotam publikas slānim, bet tas ir pilnīgs hits, uz ko nevar nopirkt biļetes.
Ja Lielajā zālē šajā sezonā, visticamāk, nedrīkstēs ielaist vairāk kā 500 skatītāju, tajā rādīsim visus jauniestudējumus, jo sevišķi tādēļ, ka zāli ar Reiņa Liepiņa projektēto žalūziju varēsim samazināt. Mums ir laba pieredze, pat tik ārkārtīgi intīms projekts kā “Elpa” skatītāju ziņā ir ļoti sekmīgs, kaut uz Lielās zāles skatuves ir tikai divi aktieri.
Neapšaubāms pārsteigums Dailes šā gada repertuārā ir Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”. Vai arī turpmāk ar to esat iecerējuši noslēgt teātra sezonu?
Nē, tas nav programmatisks uzstādījums. Šis iestudējums ir Viestura Kairiša kā mākslinieciskā direktora ideja un viņa kā radošas personības vēlme to īstenot. Un es uz kolēģi paļaujos. Mana pieredze rāda – ja režisors kaut ko ļoti vēlas iestudēt, parasti tas izdodas. Dramaturģe Justīne Kļava “Skroderdienas” integrē mūsdienās, būs arī jauna Raimonda Paula rakstīta oriģinālmūzika. Iespējams, taps pavisam citāds skatījums uz “Skroderdienām”. Varētu būt interesanti.
Jūs pašu uz skatuves joprojām var redzēt agrāk iestudētās izrādēs “Lauva ziemā”, “Salemas raganas”, “Art” un komēdijā “Ar vīru nav viegli”.
Šajās izrādēs man ir lielas lomas, dublieru diemžēl nav. Uzvedumi ir labi apmeklēti, un teātrim ir izdevīgi ekspluatēt šīs izrādes līdz galam. Tas, kā pērk biļetes, ir gandrīz galvenais kritērijs kādas izrādes atstāšanai repertuārā vai noņemšanai no tā.
Džilindžera iestudēto “Ar vīru nav viegli”, šo klasisko britu situāciju komēdiju, spēlējam jau desmit gadus, tūlīt būs simtā izrāde. Dailes teātrī ar gandrīz tūkstoš skatītājiem katrā izrādē Lielajā zālē tas ir labs rezultāts, bet esam izlēmuši nospēlēt simto un ņemt nost. Protams, jaunas lomas, kamēr esmu direktora amatā, nevaru nemaz paņemt, jo darba apjoms šajā amatā ir par lielu, lai to tagad atļautos.
Vai tam esat arī ko upurējis?
Es to nesauktu par upuri, bet kādu ieceru nolikšanu malā. Biju iecerējis pāris gadus studēt Londonā teātra režiju. Tā ir specifiska, sarežģīta profesija, kurā nepietiek tikai ar aktiera pieredzi. Tobrīd, saprotot, ka uz diviem gadiem, iespējams, pārcelšos uz Londonu studijām, pieteicos aktieru aģentūrā “Simon & How”. Parādīju fragmentus no filmām, no izrādēm, bija intervijas un mani paņēma.
Varu strādāt angliski, krieviski un vāciski, viņiem derēja mana vecuma un faktūras aktieris, un laikam akcents tagad starptautiskajā aktieru tirgū arvien mazāk traucē. Vēl pēc inerces viņi man šad un tad piedāvā darbus tur uz vietas. Tagad kastingi, protams, jāatsaka. Bet tas nenozīmē, ka pagaidām es būtu kaut ko milzīgi daudz tur radošā ziņā zaudējis, tās nav galvenās lomas.
Vienīgi kovids ienesis korekcijas projektā, kur gan tiešām vēlējos pastrādāt. Tas ir “Netflix” sešu sēriju seriāls, pie kura man darbs sākās Madridē tieši pirms pandēmijas, un tas diemžēl tika apturēts uz nenoteiktu laiku. Tur bija tīri sakarīga loma, caurejošs tēls piecās no sešām sērijām, laba režisore, filmējusi “House of cards” (“Kāršu nams” – no angļu val.) daļu. Tā gan būtu interesanta pieredze.
Taču viņi regulāri raksta, ka viss vēl notiks, varbūt jau vasarā. Bet kopumā, kā jau teicu, nav sajūtas, ka direktora darba dēļ būtu ko milzīgi upurējis aktiera karjerā. Un es arī nedomāju, ka direktora krēslā esmu uz mūžu. Tu šajā amatā strādā tikmēr, kamēr vari būt teātrim noderīgs. Iespējams, pēc kāda laika kāds cits to varēs pildīt labāk un es atkal būšu tikai aktieris.
Kādi vēl būtiskākie akcenti Dailes jubilejas sezonā?
Pēc “Smiļģa” būs kārta ideālai, žanrā tīrai, kvalitatīvai un svaigai britu melnajai komēdijai “Totāla izgāšanās” Intara Rešetina režijā. Kā notikums varētu izvērsties Eižēna Jonesko absurda komēdija “Degunradži”, ko iestudē ārkārtīgi veiksmīgi Eiropā strādājošā ungāru režisore Ildiko Gaspara. Viņai uz šo lugu ir ārkārtīgi interesants skatījums. Mūsu mērķis joprojām ir vismaz divi ārzemju režisori sezonā.
Kā šajā sezonā jau minētā ungāru režisore Ildiko Gaspara un arī izcilais kino pedagogs no ASV, kādreizējais rīdzinieks Boriss Frumins ar Aleksandra Vampilova lugu “Vecākais dēls”, tā joprojām mums nav atteicis Oskars Koršunovs, runājam arī ar citiem ārzemju režisoriem. Nākamajā sezonā skatāmies uz Dmitrija Šostakoviča operetes “Moskva Čerjomuški” iestudējumu kopā ar LNSO. Tā jau ar tiem projektiem notiek, tie dzimst, mainās, ienākot citām interesantākām idejām…
Iespējams, orķestri iesaistīsim arī koncertā “Dailes oratorija” un gaismas un mūzikas performancē, kas būs vērojama no ēkas ārpuses. Šo darbu esam domājuši arī kā stāstu par Dailes teātra ēku, izcilo Martas Staņas arhitektonisko veikumu.
Koncerts iecerēts 2021. gada novembrī kā jubilejas gada noslēgums. Īpaši šai jubilejai sadarbībā ar Raimondu Paulu ierakstīts un vinila plates formātā tiks izdots instrumentālās mūzikas albums, kurā izpaužas Maestro brīnišķīgās pianista prasmes, plus vēl tas, ka viņš improvizē pats savu mūziku, kas Dailes teātra ilglaicīgiem skatītājiem ļaus atgriezties kādā muzikālā atmiņā, bet tiem, kam nav konteksta ar Dailes teātra vēsturi un tā izrādēm, vienkārši ļaus justies labi un patīkami.
Tā kā pieminējāt dažādus pārsteidzošus projektus, vai bites no teātra jumta nav nolaidušās zemāk un sakodušas kādu skatītāju?
Nē, bet trupa gan mazliet cieta. Dzelzītis ar Kairišu gāja vākt medu, vienam iedzēla lūpā, otram zodā, mūsu teātra mārketinga vadītājs dabūja bites kodienu uzacī. Bija ļoti uzjautrinoši, kā viņi visi trīs staigāja pa teātri sapampušiem ģīmjiem, bet laimīgi. Medus patiešām ir labs. Paradokss – mums liekas, ka pilsētā viss kaitīgs, bet izrādās, uz teātra jumta vākts medus ir pat tīrāks no pesticīdiem nekā laukos.
Dailes teātrim visos simt gados līdz šim bijuši vien seši mākslinieciskie vadītāji vai galvenie režisori – Smiļģis, Pētersons, Liniņš, Auškāps, Gruzdovs, Džilindžers. Un katrs atstājis savu nospiedumu. Kādu jūs vēlētos pēcgaršu pēc Žagara un Kairiša laika?
Lai Dailes teātris atkarotu savas līdera pozīcijas, kādas tam savā laikā bija. Par Smiļģi varu spriest tikai pēc vēstures grāmatām, bet teātra dibinātāja mūža laikā – tiesa, ne visā, bet radošākajā – Daile visu laiku bija līderis.
Un, ja pēc mums Dailes teātris starptautiskajā atpazīstamībā, kritikas viedokļos, apmeklētībā, izrāžu kvalitātē un daudzumā, kolektīva apmierinātībā ar savu darbu, tehniski un radoši kļūs labāks, nekā mums atnākot, rezultātu būsim sasnieguši. Man šķiet, loģisks un sasniedzams mērķis.
Juris Žagars
Latviešu teātra un kino aktieris
No 2019. gada Dailes teātra direktors
Dzimis 1961. gada 26. janvārī
Dailē no 1993. g.
No 2007. g. bijis Cēsu Mākslas festivāla direktors
Aktuālās lomas: Džons Proktors (“Salemas raganas”), Anglijas karalis (“Lauva ziemā”), Seržs (“ART”)
Kino: Ingus (“Zītaru dzimta”), Jānis (“Aija”) u. c.
TV: Indriķis Krasts (“Saldā indes garša”), Markins (“Bezvēsts pazudušās”)
