Ļeņins un Artmane nav savienojami! Saruna ar Ojāru Spārīti par pieminekļiem Rīgā 13
Rīgā jebkurai jaunai pieminekļa vai vides objekta uzstādīšanas idejai pirms īstenošanās jāiziet apspriešanas fāze Rīgas domes Pieminekļu padomē. Skaidrs, ka padomes priekšsēdētāja amats nav tas pateicīgākais. Vadot 17 locekļu lielo sabiedrisko institūciju, kurā līdzās domē pārstāvētiem politiķiem ir arhitekti, tēlnieki, mākslas vēsturnieki, vēsturnieki, dizaineri, visbiežāk nākas meklēt vidusceļu. Turklāt padomes lēmums nemaz nav juridiski saistošs. “Vairākumā gadījumu mūs uzklausa un ar mums rēķinās,” apgalvo Pieminekļu padomes priekšsēdētājs, LZA prezidents, mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis. Amatā viņu ievēlēja šā gada septembrī, taču Spārīša kungam minētajā postenī ir vairāk nekā desmit gadu pieredze vēl no agrākajiem gadiem. Akadēmiķis pieļauj: kādam varbūt radies priekšstats, ka viņš ir “komunists, kas dzied un dejo pēc Ušakova stabules”, bet tā neesot vis.
– Uzstādīt pieminekli Rīgā nozīmē saskarties ne tikai ar mākslinieciskiem jēdzieniem, bet arī politiku un, iespējams, diplomātisko etiķeti. Kā tur atrast zelta vidusceļu?
– Katra jauna publiskas skulptūras iecere nāk ar autoru, viņa domubiedru kopīgu redzējumu par, viņuprāt, optimālāko atrašanās vietu, materiālu, formu. Diskusijā starp piedāvājumu un pilsētas gaumi, tradīciju, ko pārstāv Pieminekļu padome, veidojas dialogs. Bieži vien polemizējošs. Tomēr pasaulē nav tādas pilsētas, kurā sabiedrisko pieminekļu celtniecība attīstītos pēc noteikta, 50 vai 100 gadu, plāna. Tendences mainās atkarībā no sabiedriskajām aktualitātēm. 50. gados Rīgā bija pieminekļi Staļinam, Ļeņinam, 1965. gadā Esplanādē parādījās piemineklis Rainim, 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā oficiālās mākslas tendenču straume atkal plūda citādāk. Šajā straumē reti kad gadījās kas tāds, kas izkristu no konteksta. Un tad nāca atmodas laika lūzums. Un mūsu vēsturiskā apziņa sāka producēt iepriekšējā periodā noklusētos vēsturiski nozīmīgos momentus, cenzūras aizturētās apziņas simbolus. Pirmie desmit gadi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pagāja iepriekšējā periodā cenzēto vēstures simbolu apgūšanā – izsūtīto vagons un memoriāls represētajiem Torņakalnā, Balto krustu komplekss Meža kapos, piemineklis gaisa spēku izpalīgiem, pieminekļi Zemitānam, Padegam, Irbītem, “Bārenīte” pie Rīgas pils, ebreju memoriāli Biķerniekos, Rumbulā un daudz kas cits. Kad noplaka pieminekļos pārcelto sāpju kliedzienu vilnis, sākās nākamais posms. Sabiedrība vēlējās traumatiskās vēstures faktus redzēt pārceltus dziedinošā estētikā, līdzīgi kā redzam Zolitūdes traģēdijas piemiņas vietā, kad ir objekts ar piemiņas funkciju, bet tāds, kas necenšas vairot sāpes un apliecina dzīves enerģiju.
