Dināra Rudāne par pēcdzemdību laiku: “Būtu izsaukusi ātros bez iemesla un pati būtu trakomājā!” 0
Pagājušā gada 13.septembrī dziedātāja Dināra Rudāne, kuru plašāka sabiedrība iepazina pēc dalības šovā “Izklausies redzēts” kopā ar savu mīļoto vīrieti Edvīnu Ozolu devās uz Rīgas Dzemdību namu, lai laistu pasaulē savu pirmdzimto. Dināra jau tad neslēpa neko, arī to, ka nemaz tik gludi viss nenoritēja. Visbeidzot tagad, kad pasaulē nākusi arī viņas māsas meitiņa, viņai nolēmusi publiski atklāt savas emocijas par piedzīvoto un emocijām, lai tādā veidā atbalstītu jaunās māmiņas.
Viņa savā Instagram profilā publicēja garu, emocionālu ierakstu visām mammām un tētiem, ko nolēmusi veidot pēc tam, kad rakstījusi uzmundrinošas vēstules savai māsai, kura pasaulē laidusi meitiņu:
“Rakstot viņai uzmundrinošas vēstules, sapratu, ka vēlos padalīties šajās emocijās ar Jums, lai, varbūt, nedaudz atbalstītu jaunās māmiņas, informētu (ceru, ka nesabiedēšu) māmiņas gaidībās, un padiskutētu ar māmiņām, kuras atceras ko līdzīgu.
Pēc meitiņas piedzimšanas sapratu, ka varu raudāt, satraukties, ķert paniku un izbaudīt visas pārējās man iepriekš nepiedzīvotās emocijas. Pirmā diena – nesapratnē, kas notiek. Pateicoties Edvīnam, man bija daudz vieglāk iepazīties ar pārtīšanas, mazgāšanas un vispār elementāras turēšanas “tehnikām”. Pēc ķeizargrieziena maz kustējos un visas rūpes par meitiņu tika vīram. Lēnām velkoties pa garo Dzemdību nama gaiteni uz pārbaudēm, vēroju jaunās māmiņas, kuras ved ratos ar tādiem pašiem katetriem un pārējiem pēcoperācijas atribūtiem kā man – skats nelīmējās ar iztēloto pēcdzemdību prieku, ko biju iedomājusies.
Pirmkārt, joprojām nespēju smadzenēs iztulkot – kā vispār cilvēks var rasties no pāris šūnām un izaugt vēderā, ūdenī, manī… Otrkārt un treškārt – dzemdību vājprāts, ko piedzīvojām, satraukums par meitiņas pašsajūtu.. nevarēšu sarakstīt visas domas, kas piemeklēja mani pirmajā dienā, par kurām šobrīd var pat pasmieties. Katra savādā kustība man likās kā jauns simptoms kādai dzemdību traumai vai vēl kas. Lai arī cik reizes Edvīns un ārsti man teikti, ka Miriam Amirai viss ir kārtībā, es nevarēju savilkt savās smadzenēs nekādu loģisku domāšanu.
Sākumā es nespēju sev piedot to, ka netiku galā pati, un bija jātaisa ķeizargrieziens. Lai arī ārsti teica, ka meitiņa bija man par lielu, es tik un tā turpināju sev pārmest (šobrīd saprotu, ka tā ir laime, ka tāda operācija eksistē). Esmu laimīga, ka turu Miriam Amiru klēpī, un vairs nav svarīgi, ko tas prasīja! Bet pirmajās dienās smadzenes “vārījās”, un tam visam klāt pievienojās piena trūkums. Tā vienkārši uzreiz nebija, un pēc trim dienām nebija… Caur sāpēm liku meitiņu klāt pie krūts, cerot, ka viss mainīsies. Līdz asinīm, bija sajūta, ka pie krūts pieliek “atkailinātu” elektrības vadu.
Vainas sajūta bija neizturama. Teicu Edvīnam, ka esmu slikta māte, ja nespēju ne normāli laist bērnu pasaulē, ne tagad pabarot. Kāds ķīselis man bija galvā!!! Nabaga Edvīns! Piens parādījās piektajā dienā, tik daudz, ka visu valsti varētu nodrošināt. Pat, ja neparādītos, cilvēki dzīvo absolūti tādu pašu dzīvi, piedzimstot naturāli vai pēc operācijas, baroti ar krūts pienu vai maisījumiem. Nav tālu jāiet – pati esmu govs piena bērns. Šobrīd to saprotu, bet ne tad. Man likās, ka tā ir tikai man.
Lai aprakstītu, cik traki man gāja, kad jau bijām mājās:
Nekad neaizmirsīšu to nakti, kad mazā raudāja, es, protams, biju jau zombijs un nezināju,kā lai palīdz. Staigāju pa dzīvokli ar meitiņu rokās, mēģinot nomierināt. Sakrātais nogurums un absolūta bezpalīdzība, neziņa, kā palīdzēt pārauga histērijā, un pēc brīža es jau raudāju skaļāk par Miriam Amīru, kas viņu arī nomierināja. Gan smieklīgi, gan skumji. Četras sienas VS mans trakais dzīves ritms pirms tam, brīvība VS krūts barošana katru otro stundu, kas liek justies kā piena fabrikai nevis cilvēkam, un, protams, atbildība par mazu, trauslu būtni, kurai nevari palīdzēt, jo vēdera stabilizēšanās process vienkārši ir jāiztur.
Nākamajos mēnešos es jau daudz maz sāku atgūt smadzeņu darbību. Kā arī sāku saprast, kas meitiņai liek justies slikti. Tad arī sākās mierīgas naktis, un šobrīd mēs pat neatceramies, kā ir kad Miriam Amira raud.
Domāju, ka ja ne Edvīns, es jau piecdesmit reizes būtu izsaukusi ātros bez nopietna iemesla un pati būtu trakomājā.”
