“Dinamo” kā krievu cerība nākotnei… 3
Prieks, ka mans komentārs 7. janvāra “Latvijas Avīzē” par to, ka jāignorē Rīgas “Dinamo” hokejkomanda, ne tikai izpelnījies mūsu valsts hokeja līdzjutēju uzmanību, bet arī to pamanījis Krievijas laikraksta “Sovetskij sport” žurnālists Dmitrijs Ponomarenko. Cieņu kolēģim, ka viņš godīgi atreferējis daļu manis rakstītā. Savukārt komentārā par manu komentāru viņš vienreiz riktīgi iebraucis lielās auzās. Lūk, manis rakstītais esot piesūcies ar naidu ne tikai vienkārši pret Krieviju, bet arī pret visu, kas saistās ar Krieviju. Neko tādu nerakstīju un necentos likt saprast. Atzīšos, man patīk krievu mūzika, ir draugi krievi un draugi Krievijā. Esmu noskrējis vairākus maratonus Krievijā, arī šī mēneša beigās taisos uz Sanktpēterburgu, kur ir maratons par godu Ļeņingradas blokādes pārraušanai Otrajā pasaules karā. Vai brauktu, ja reiz man tāds naids? Varbūt tagad vīzu neiedos…
Taču rakstā parādās viena patiesa atklāsme. Pēc būtības atbilde uz manu jautājumu, kāpēc Krievija gulda naudu Rīgas “Dinamo”. Nocitēšu. “Bet savus pilsoņus, pamestus tur 1991. gadā likteņa varā, man žēl atstāt bez lielā hokeja. Viņiem Rīgas komandas spēlēšana KHL – gan piemiņa un vēsture, gan cerība nākotnei.” Kāda cerība kādai nākotnei?! Ka Latvijā var atgriezties laiki, kas bija pirms 1991. gada, respektīvi, padomju impērija, kur vadošā loma ir krievu tautai? Kas cits, ja ne klasisks maigās varas piemērs ir šāda cerības uzturēšana pie dzīvības, kas nes gan tūlītēju politisku labumu, gan dos pienesumu, ja, nedod Dievs, laiki sāks griezties atpakaļ. Personiski es vispār iztieku bez hokeja, nekā loloju tādu dzeguzes olu kā Rīgas “Dinamo”!
